2/11/16 04:54 pmtik tiešām: kopš man vairs nav jāiet uz lekcijām, jo ir jāraksta maģ darbs, pēkšņi ir vairāk laika! |
running to stand still
there must be a light that never goes out
11/28/14 07:21 pmcik labi tomēr ir dienās, kad galvenā problēma ir tas, ka uz biksēm uzkrīt bietes, nevis, piemēram, psihi sadarbības partneri, nestrādājošas iestādes un dažāda veida izslēgti telefoni. |
5/21/14 07:32 pmcik labi, ka ir draugi. |
11/2/11 08:31 pmbet nu labi, tā jau ir tāda spoiled kid žēlošanās, vai tas jūs pārsteigtu, ja es teiktu, ka man ir nopietnas problēmas ar perspektīvu? un jā, gan gleznās, gan dzīvē.bet vispār es meklēju bildes izprintēšanai, mazliet apnikums no bildēm, kas nu jau trešo gadu pēc kārtas dažādos mitekļos karājas pie sienām, un secināju, ka pēdējā pusgada bildēs man acīs ir tāds baigais spīdums. tāda aizrautība, ka jākož mēlē, lai neskrietu - tīri burtiski - visam pa priekšu, tā kā dejot džeza bārā uz kāpnēm un ķiķināt pusstundu no vietas par galīgiem niekiem, nu, tas taču ir tā vērts. mans mīļākais mākslas novirziens ir dekadence, l'art pour l'art un dendiji, un tā ideja, ka dzīvi pa īstam var tvert tikai tās vitālākos un spilgtākajos momentos, jeb, kā BM dziedāja, neviens nespēj dzīvi novērtēt, esot skaidrā (vai kaut kā tā), un, ja manas nebeidzamās esejas (aizvakar paziņoju, ka writing papers feels like giving birth, only with your mind) ir cena, ar ko jāsamierinās, lai varētu novērtēt visu pilnīgāk - nu, tas taču ir labi. pieņemami. un vēl es šovakar uztaisīju superīgas vakariņas, mana experimental cooking prasme turpina uzlaboties. |
10/27/11 08:31 pmšodien manā mīļākajā literatūras lekcijā runājām par WWI, un tas tak ir tik pārsteidzoši: no pieciem cilvēkiem grupā (mums ir superīga mini-grupa) es vienīgā WWI biju tā padziļināti apguvusi vidusskolā. jā, protams, liceja vēsturnieki un olimpiādes, bet tomēr tas, cik ļoti vēstures apguve dažādās Eiropas valstīs ir selektīva, mani joprojām pārsteidz. (mūsu vienīgā amerikāņu meitene tikai kautri piebilda, ka jā, viņi mazliet parunāja par WWI vidusskolā, bet neko daudz, turklāt viņa visu aizmirsusi) var jau būt, tā ir tāda latviešu īpatnība, galu galā WWI un 1918. gads iet kopā, bet, godīgi sakot, tas, ka WWI Eiropas skolas apzināti izvēlas nemācīt, ir vairāk nekā bēdīgi. es vakar kādas trīs stundas blenzu datora ekrānā, kaut mazliet mēģinot iztēloties, diez, kā bija to pieredzēt, un es tiešām nevaru. tāds ārprātīgs visa sabrukums, un ne tikai politiskā/teritoriālā ziņā. just think, Hedda, think! (side note: šis ir viens no mūsu mīļākajiem citātiem. mēs ar mat. esam ļoti izglītoti un attapīgi jaunieši, un runājam frāzēs no Ibsena lugas Hedda Gabler (starp citu, forša luga. noteikti iesaku izlasīt, bet Ibsena Spoki tik un tā foršāki. Ibsens vispār tāds labs. (nu bāc, es ārpus skolas telpām par literatūru runāju piektās klases līmenī)))un vēl un vēl un vēl, ir tik forši, ka beidzot ir tīri oficiāls un atzīmju veida progress skolā, ja par savu wings of desire and Berlin prezentāciju dabūju skaistu, treknu A+. ir jātiek kaut kā pāri tām Marko izraisītajām paniskajām bailēm no jebkāda veida novērtējumu saņemšanas. |
7/2/11 11:52 amir tik mazliet absurdi, kad ārā ir pilnīgi gaišs, ir puspieci no rīta, un tu sēdi pie galda ar daļu no spēcīgākajiem, interesantākajiem un tev dārgākajiem cilvēkiem pasaulē. kad daļa tavu susuriņu un zaķīšu, pekaušu un vienkārši draudziņu arī satiekas, un viņiem taču sapas, viņiem ir forši un patīkami, un saproti, ka jā, ir taču ārkārtīgi skaisti.bet vēl arīdzan ir īpatnēji, ka, kopš man ir pašlepnums, es tāda paš-stāvoša palikusi. ka lietas, kas vēl pirms diviem gadiem mani būtu mulsinājušas vai, nezinu, radījušas kaut kādu vājuma punktu, nu, tagad ir viegli parādīt vidējo pirkstu, pateikt kaut ko a la ne jau tev mani mācīt/sildīt/mierināt, vai vienkārši necelt telefonu. es beidzot esmu sapratusi, ka, ja kāds tevi sāpina/pazemo/liek slikti justies vienreiz, nav nekādas garantijas, ka tā nenotiks vēlreiz, līdz ar to tādus cilvēkus arī vajag.. nu, nelaist vairs klāt. dzīve ir pārāk īsa, lai laistu klāt cilvēkus, kuri tik un tā tikai sāpina. |
10/4/10 12:32 amlove, love will tear us apart. again.es nebūtu nekas bez tiem cilvēkiem, kuri man ir apkārt. |
9/7/10 09:32 pmdzīve ir tik daudz skaistāka, ja tu zini - kaut kur kādā pasaules nostūrī ir kāds, kas tevi mīl. |
7/4/10 09:12 pmes pārāk daudz domāju par lietām, kuru nav, bet vajadzētu taču domāt par tām, kuras ir |
6/19/10 03:29 pmkārtoju skapi un jau atkal pārliecinos, ka nesaprotu, kā vēl pirms dažiem gadiem dzīvojām bez melniem legingiem. nē, nu arī pelēki un brūni der, bet melni legingi ir tik ļoti ērts un parocīgs apģērba gabals, ka to iztrūkums liekas nedabisks. nu, tāpat es vairs nevaru iedomāties savu garderobi bez melnas šalles - man ir ļoti daudz visādu krāsainu šaļļu, bet melnā tomēr ir vislabākā, - un mammas melnās žaketes. man ir pašai savas, protams, bet māmiņas žakete ir lielāka, līdz ar to izskatās pēc tāda kā bleizera (es esmu superīgākais tūūūlks ever), un tas ir forši.un tagad gan atpakaļ pie somas izkrāmēšanas. izkrāmēt - krāmēt - krāmi. ai, visu varētu pa taisno mest krāmkastē. |
5/12/10 02:30 am - house of cardses tik ļoti gribētu uzrakstīt par atklātību un tmi sindromu, kas mani visu laiku vajā, jo man vienmēr liekas, ka tūlīt, tūlīt es pateikšu pārāk daudz tam nabaga otram, un tomēr tas jau mani neattur no pļāpāšanas, un vēl es visu laiku domāju par to, ko K. pirms dažām dienām teica, kad atkal runājām par maniem draugiem. viņa, liekas, mani nosauca par laimīgu, jo mani draugi vismaz labi zina, ar ko viņi ir sapinušies, t.i., tā kā es diez ko neslēpju to, ka esmu egocentriska būtne ar smagām privātīpašnieciskuma lēkmēm, tam nevajadzētu būt nekādam lielajam pārsteigumam, ja es tieši tā sāku uzvesties. un tieši tāpēc man liekas, ka atklātība ir tik svarīga, ka ir jādalās un ir jārunā ne tikai par vispārīgām lietām un mākslu, bet tieši par ikdienišķo un triviālo, jo tas taču ir tikpat svarīgi un interesanti. (es joprojām neesmu īsti droša, ka manis teiktajam ir jēga, bet man ir kauns pārlasīt, so deal with it.)tā nu padalīšos, ka esmu atklājusi visu laiku ērtāko apģērbu: legingi, naktskrekls un milzīga jaka pāri. un man ir vājprātīgs naktskrekls, jā, tieši vājprātīgs, jo uz tā ir kaut kas, ko Līva nosauca par zirgzaķi, t.i., zirga purns ar zaķa ausīm, pērlēm ap kaklu un uzkrāsotām acīm. brīžiem man gribas paprasīt visai pasaulei, kur viņi dabū tik labu zāli. un vēl es nesaprotu, ja reiz man rakstīt par kino sagādā tādu prieku, kāpēc es to daru tik reti, kā arī es secināju to, ka diena nav piepildīta, ja neesmu vismaz vienreiz skaļi novaidējusies, ka esmu resna, man ir milzīgi gurni vai mani neviens nemīl, vai arī visus trīs kopā. un vēl man ļoti negribas no rīta iet uz latviešu valodas lekciju, bet, no otras puses, man ir jāpabeidz. no trešās, kopš aktīvi esmu sākusi pakoties prātā, nekas vairs nešķiet pārāk reāls. no ceturtās puses, es laikam nekam tā īsti neticēšu, līdz sēdēšu ar visiem saviem koferiem un iedzīvi lidmašīnā. brrrr. es jau sen kā vairs nespēju uzrakstīt vienu sakarīgu teikumu, pabeidzu šodien jaunāko grāmatu par Sookie Stackhouse, tā grāmata bija pavisam stulba, autore ir pavisam izbojājusi Ērika tēlu, viņu padarot par gaudulīgu un nevarīgu puiku. un vispār, kāpēc teju visās grāmatās/filmās/seriālos par vampīriem darbība notiek mazos ciematos un pilsētās? tam nav nekādas jēgas, jo mazās vietās ir taču daudz grūtāk noslēpties. un vēl šodien, skatoties Gossip girl (tas seriāls ir stulbs, bet man patīk nodarboties ar stulbām lietām), pārdzīvoju kārtējo mazo eurēkas momentu, kad secināju, ka tik daudz ko var nojaust pēc tā, kāds kameras leņķis izmantots. nu, teiksim, mašīnā redzams cilvēks no kreisās puses, un tad tu tā pamazām sāc nojaust, ka wow, tu esi kāda acis. un labi, viss, es eju gulēt, visas šīs mazās random domiņas un atklāsmītes ir nogurdinošas. p.s. jana hunter - sleep ir tik fantastiska dziesma |
5/11/10 11:09 pm( this is your life. ) |
5/11/10 12:29 amtā vien liekas, ka latvieši savas pēdējās nacionālā pašlepnuma druskas vērš hokeja virzienā. žēl, ka regulāri nākas vilties. |
4/25/10 08:24 pmlabvakar, mani sauc![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} deloveja_kundze, un man ir siera atkarība. |
4/2/10 09:57 pmnu un ja es ikurāt šovakar esmu tik runīga, atzīšos arī savā nesenajā atklāsmē, ka pārcelšanās ir bijis viens no svētīgākajiem lēmumiem, kurus jebkad esmu pieņēmusi. protams, man daudz kas pietrūkst mūsu spokpilsētā, take away lietu un kino pieejamību ieskaitot, bet viss pārējais laikam to kompensē. ja es būtu palikusi šogad mājās, pat ja es būtu studējusi kaut ko sev tiešām tuvu un interesējošu, vienalga man kaut kādā ziņā joprojām būtu 13 gadi un absolūts pieredzes trūkums. un es tak esmu apsēsta ar pieredzi un tās iegūšanu, pat ja beigās ir oh mama tell your children not to do what I have done un košana pirkstos.tik daudz ko var ieraudzīt pilnīgi citādās gaismās, ja beidzot izvācies no vecāku nama. nez, nekur baigi tālu jau vēl neesmu tikusi, jo mājās tomēr joprojām pavadu daudz laika, bet tagad tas ir citādāk. mierīgāk. nu jau man attiecībās ar vecākiem ir 17 gadi, lol. vecāki vispār kaut kur aiztinās, un es esmu atstāta mājā ar milzīgu gludināmās veļas kalnu un lērumu pusiesāktu grāmatu. joprojām gribas pilnīgi visu. |
3/27/10 07:12 pmvari būt drošs, ka sācies pavasaris, ja īsti nesaproti, kas būtu jāvelk kājās (pilnīgi iztēlojos šo problēmu pēc kādas nedēļas. cik labi, ka pasaulē ir izdomātas kedas) un ja jūti garīgu nepieciešamību iztīrīt drēbju skapi. šobrīd noņemos ar otro, kas gan to būtu domājis, ka man ir tiiik daudz smuku drēbīšu. un tās smukās drēbītes var sakombinēt ar citām smukām drēbītēm, kas rada dubultprieku.vispār mans so far nepiepildītais sapnis ir radīt sev tādu garderobi, kas sastāvētu no max 15 apģērba gabaliem, bet kas būtu pilnīgi universāli un perfekti savstarpēji kombinējami. nepiepildītās ilgas pēc vienkāršības un askētisma visās dzīves jomās, heh. bet tie apavi gan ir tīrākās zobu sāpes. kā tas nākas, ka, nopērkot gadā vairāk kā četrus jaunus apavu pārus, vienalga nekad nav nekā, ko vilkt kājās? tīrā mistika. |
3/22/10 08:12 pmja tā pavisam, pavisam godīgi un tieši, jo vairāk es dzīvoju, jo vairāk es pārliecinos, ka esmu radīta kino studijām. un viss pārējais ir vienkārša laika triekšana, pat amst. būtu laika triekšana, jo kino tur ir tā pastarpināti. |
3/9/10 10:54 pmman liekas, tas, ka es vienmēr, i mean, vienmēr saslimstu rudeņos un pavasaros, kā arī dziļās ziemās, ir zīme no augšas un citiem spēkiem, ka man jāparceļas uz citiem platuma grādiem. |
2/25/10 12:30 pmLatvijā vēlētāju pamatdaļu veido ultratantes - vecāka gadagājuma sievietes, kurām piemīt visas klasiskās tanšu īpašības, t.i., okšķerība, pārliecība par sava viedokļa pareizību un absolūta ignorance pret citu viedokļiem, plus ultratantēm tas viss ir vēl pamatīgāk. un izskatās, ka Saeima mēģina iegūt ultratanšu atbalstu, jo tikai tā varētu izskaidrot absolūti debilo 1. septembra sauso likumu. cita starpā piefiksēju, ka es aizdomīgi bieži uzrunāju cilvēkus vārdā un uzvārdā, kas reizēm izklausās jocīgi, un mēs šodien ar mincīti iesim uz mincīškino. vēl tikai viena lekcija jāizmoka, un tad būs skaistā nedēļas nogale, vīī. |
1/28/10 10:39 pmgodīgi sakot, mana mīļākā Merilas Strīpas loma ir filmā Mamma Mia! i mean, tur ir nepieciešamas iekšas, lai uzvilktu džinsu kostīmu, izlaistu matus un dziedot lēkātu pa Grieķijas salas akmeņiem, neizskatoties pārāk stulbi, tikai tik stulbi, it kā tikko būtu apēdusi sēnītes.cilvēki ir tik garlaicīgi, ja viņi nevar pasmieties par sevi. |
Powered by Sviesta Ciba