house of cards
es tik ļoti gribētu uzrakstīt par atklātību un tmi sindromu, kas mani visu laiku vajā, jo man vienmēr liekas, ka tūlīt, tūlīt es pateikšu pārāk daudz tam nabaga otram, un tomēr tas jau mani neattur no pļāpāšanas, un vēl es visu laiku domāju par to, ko K. pirms dažām dienām teica, kad atkal runājām par maniem draugiem. viņa, liekas, mani nosauca par laimīgu, jo mani draugi vismaz labi zina, ar ko viņi ir sapinušies, t.i., tā kā es diez ko neslēpju to, ka esmu egocentriska būtne ar smagām privātīpašnieciskuma lēkmēm, tam nevajadzētu būt nekādam lielajam pārsteigumam, ja es tieši tā sāku uzvesties. un tieši tāpēc man liekas, ka atklātība ir tik svarīga, ka ir jādalās un ir jārunā ne tikai par vispārīgām lietām un mākslu, bet tieši par ikdienišķo un triviālo, jo tas taču ir tikpat svarīgi un interesanti. (es joprojām neesmu īsti droša, ka manis teiktajam ir jēga, bet man ir kauns pārlasīt, so deal with it.)
tā nu padalīšos, ka esmu atklājusi visu laiku ērtāko apģērbu: legingi, naktskrekls un milzīga jaka pāri. un man ir vājprātīgs naktskrekls, jā, tieši vājprātīgs, jo uz tā ir kaut kas, ko Līva nosauca par zirgzaķi, t.i., zirga purns ar zaķa ausīm, pērlēm ap kaklu un uzkrāsotām acīm. brīžiem man gribas paprasīt visai pasaulei, kur viņi dabū tik labu zāli. un vēl es nesaprotu, ja reiz man rakstīt par kino sagādā tādu prieku, kāpēc es to daru tik reti, kā arī es secināju to, ka diena nav piepildīta, ja neesmu vismaz vienreiz skaļi novaidējusies, ka esmu resna, man ir milzīgi gurni vai mani neviens nemīl, vai arī visus trīs kopā. un vēl man ļoti negribas no rīta iet uz latviešu valodas lekciju, bet, no otras puses, man ir jāpabeidz. no trešās, kopš aktīvi esmu sākusi pakoties prātā, nekas vairs nešķiet pārāk reāls. no ceturtās puses, es laikam nekam tā īsti neticēšu, līdz sēdēšu ar visiem saviem koferiem un iedzīvi lidmašīnā. brrrr.

es jau sen kā vairs nespēju uzrakstīt vienu sakarīgu teikumu, pabeidzu šodien jaunāko grāmatu par Sookie Stackhouse, tā grāmata bija pavisam stulba, autore ir pavisam izbojājusi Ērika tēlu, viņu padarot par gaudulīgu un nevarīgu puiku. un vispār, kāpēc teju visās grāmatās/filmās/seriālos par vampīriem darbība notiek mazos ciematos un pilsētās? tam nav nekādas jēgas, jo mazās vietās ir taču daudz grūtāk noslēpties. un vēl šodien, skatoties Gossip girl (tas seriāls ir stulbs, bet man patīk nodarboties ar stulbām lietām), pārdzīvoju kārtējo mazo eurēkas momentu, kad secināju, ka tik daudz ko var nojaust pēc tā, kāds kameras leņķis izmantots. nu, teiksim, mašīnā redzams cilvēks no kreisās puses, un tad tu tā pamazām sāc nojaust, ka wow, tu esi kāda acis. un labi, viss, es eju gulēt, visas šīs mazās random domiņas un atklāsmītes ir nogurdinošas.
p.s. jana hunter - sleep ir tik fantastiska dziesma