11/13/13 06:26 pmtrīs gadus, kad es šeit dzīvoju, mēs visi bijām kopā kojās, kas bija uzbūvētas salīdzinoši nesen, turklāt tā pilsētas daļa, kurā dzīvojām, amsterdam oost, ir salīdzinoši nesen labiekārtota un pakļauta šim te gentrification procesam. vienvārdsakot, tas bija salīdzinoši jauns rajons, jaunas mājas un jaunas vietas. šobrīd, ciemojoties šajā pilsētā, es palieku pie mat., kurš savukārt dzīvo sava vectēva mājā pilsētas centrā. māja ir vairāk kā 100 gadus veca un atrodas vienā no senākajiem un dārgākajiem rajoniem, kas viss, protams, izklausās baigi labi, bet. mat., ar kuru viss ir tieši tāpat kā iepriekš un šķiet, ka nemaz neesam kādu laiku pavadījuši šķirti, ir iekļuvis pa vidu kaut kādiem īpašumu kariem, tāpēc viņa klātbūtne mājā ir ļoti nelaipni pieciesta no dažādu tanšu un onkuļu puses. tas izpaužas tā, ka viņš (tātad arī es uz kādu laiku) ir izmitināts mājas aukstākajā galā, kurā nav arī dušas, tāpēc mēs ejam dušoties pie draugiem, un tā kā elektrības padeve arī ir problemātiska (pirms divām dienām jau izsitām korķus visā mājā, gatavojot vakariņas), ielikt vēl kādu sildītāju nav iespējas. mat. nevēlas atzīt to, ka mājā ir ļoti auksti, tāpēc mums vakar no rīta pat bija strīds, pēc kura es demonstratīvi uzvilku pufaiku un turpināju brokastot. it kā viņam nav jāmaksā īre, bet, no otras puses, nav arī siltuma un nav pieejas iespējai nomazgāties. ir ļoti centrāla vieta, tiesa, un ietaupīti simtiem eiro īres maksā. savāda situācija, vienvārdsakot. visu laiku domāju par to, vai es tā varētu dzīvot, vai arī es tomēr padotos un maksātu daudz par komfortu.nu jā, un tā mat. vectēva māja vispār jūk ārā, un neizskatās, ka lietas uzlabosies, jo kopš vectēva nāves viņa bērni viens ar otru nerunā. tik savādi un mulsinoši, ka spītība un gadiem krāts aizvainojums bloķē cilvēku saprašanos kopīga mērķa vārdā, tb, lai saglābtu māju. nu lūk, un savukārt pārējās draudzenītes dzīvo ērtos dzīvokļos ļoti tālu no centra. pie marijas ir jābrauc pusstunda ar metro, pie maķedoniešu draudzenītes - pusstunda ar riteni. šitādi dzīves kompromisi. in other news, šodien bija divi lielie atklājumi. pirmais: ja tava cope aizķer lampas, tad cope ir daudz par augstu un esi pārcentusies. otrais: draudzība ir lietu kopādarīšana, and that's all that counts. tāpēc ar mat. kopā gājām iepirkties, taisām vakariņas, rīt brauksim uz parīzi un skatāmies filmas, rīt draudzenīte nāks uz rīta tēju un tamlīdzīgi. kopādarīšana. kaut vai kopīga krišana panikā. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
11/13/13 08:55 amšāda dzīvošanās pa draugu gultām un istabām ir ļoti jauka un patīkama. pamazām sāku iegūt skaidrību par Lietām, krājas visādas skaistas ainas un visādi jauki piedzīvojumi, daudz eju uz bibliotēku un muzejiem, un rīt uz Parīzi pie džekiem. man patīk šādi laiki.un vakar nopirku veikalā litru vīna un cepumus, noliku pirkumus pie kases un nodomāju, ka tagad gan izskatos pēc sievietes stereotipa. |
10/20/13 11:32 pmnesvarīgajās ziņās jaunumi ir tādi, ka vakar pirmo reizi apmēram divu gadu laikā nopirku bikses. ne šortus, ne bikses darbam (kad strādāju ar suņiem, bikses metu ārā ik pēc mēneša, jo to darba smaku ārā dabūt nebija vairs iespējams), bet bikses, kuras vilkt ikdienā, lai ietu uz kino, uz darbiem, un tramvaju.tikpat nesvarīgās ziņās varu teikt arī to, ka nesen sakārtoju drēbes skapī pēc apģērba veida, un vairāk kā pusi skapja vietas aizņem kleitas. izlaiduma kleitas, piknika kleitas, draugu kāzu kleitas, skolas kleitas, darba kleitas, mammas neticami ekstravagantā custom made zilo gliteru kleita, kas katru valkātāju padara par palaistuvi (izņemot mincīti Arnyy, kurš izskatījās pārsteidzoši normāls). tad vēl ir svinīgo vakariņu kleitas, ballīšu kleitas un tās kleitas, kas palīdz dienās, kad gribas kaut kur ierakties un pazust (kleitai ir bez maz vai kapuce). nu jā. tas tā. nu jā, un vēl man ir sācies strīpu laiks. vienīgie krekli un džemperi, ko pēdējā laikā velku, ir strīpaini un melnbalti. |
10/18/13 12:41 pmaizgāju pie friziera, apgriezu čolku, beidzot jūtos kā cilvēks. |
9/9/12 12:46 pmkopš esmu atpakaļ amst., sanāk visu laiku darīt kaut ko jaunu un iepazīt jaunas pilsētas daļas. piektdien vakarā atklāju jaunu mīļāko bāru, kas gan ir diezgan tālu no mājām, bet tur ir tik forši, ka mīties cauri visai pilsētai neliekas velti. vakar savukārt bijām uz kubrika izstādi, kas pirms-slēgšanas dienās ir vaļā līdz pusnaktij, un muzeji vēlos vakaros ir tik daudz foršāki. un tur ir tādi lieli ekrāni pa visu sienu, uz kuriem rāda izgriezumus no dažādām kubrika filmām, un sēdēt līdz pusnaktij muzejā, skatoties fragmentus no dr. strangelove, bija viens no skaistākajiem pēdējā laika brīžiem.un amst. ir tik glīta, tur tiešām nav cita vārda, naktīs, tās mazās ieliņas, kas iet pa riņķiem, un gaismas, un tas nebeidzamais ūdens. tāpat kā pirms kāda mēneša ar puiku sēdējām kanālmalā līdz pusnaktij, skatoties garāmejošās baržas. tādi vasaras skaistie brīži, kad liekas, ka ziema nekad nepienāks, pirmdiena nekad nepienāks, tāpēc nav nekādu pienākumu vai atbildību, un var sēdēt līdz trijiem rītā, runājot par visiem tiem niekiem. bet vispār. Kubriks taču bija nenormāls tajā, kā viņš strādāja, bet viņš arī izdarīja tik daudz un tik labi. nospriedu, ka man arī vajadzētu kļūt organizētākai un optimālākai laika tērēšanas ziņā, rakstu tagad katru dienu to do sarakstus un tā, bet šorīt, protams, vēl divas stundas pēc pamošanās nevarēju izlīst no gultas, jo bija jāskatās seriāli un jālasa raksti par to, kā atmest dzeršanu. te tev nu bija, tāds nu sanāca mans jaunais sākums, iedvesmojoties no Kubrika. |
7/24/12 07:05 ampirmo nakti pa ilgiem laikiem bezmiegs naktī. bet tas tā.kopš manas dzimšanas dienas man neviens vairs nejautā pēc pases veikalos. it kā bēdīgi, it kā nē, bet tas tā. un vēl es vakar metu granātu, šodien staigāju pa dārzu agrā rītā vienā dvielī, un vēl es nopirku superīgu kaklā karināmu pulksteni. bet tas viss ir tā. piezīme priekšdienām: izskatās, ka atrast baltu t-kreklu/topiņu, kas labi izskatās un nav pārāk piegulošs vai arī ar muļķīgiem uzrakstiem, ir vienkārši neiespējami. tie, kuri ir patīkami un forši, ir virs 15 latiem, un pārējiem ir uzraksti a la sunset romance vai I want to shine like a superstar virsū. vai arī vienkārši padara valkātāju par tādu kā grūtnieci. |
6/19/12 12:42 amviens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk suņi, ir tas prieks, ar kādu viņi vienmēr mani sagaida mājās, neatkarīgi no tā, cikos. tikko, piemēram, es pārrados mājās pēc gara, gara riteņbrauciena no centra, kura laikā vairākas reizes nokrita ķēde, un abi suņi tik ļoti, ļoti priecīgi. tā kā manam amst. ritenim nekad nav nokritusi ķēde, es nemaz nemāku tikt ar to galā, nu, tagad jau māku, bet tas prasīja kādu laiku. lai nu kā, otro reizi, kad nokrita ķēde, biju pie teātra muzeja, un man likās tik jocīgi, ka es tur ņemos ar savu riteni savā kleitā, tur blakus stāv džeks, kurš runā pa telefonu, un viņš vispār pagriežas un izliekas, ka mani neredz. tāpat arī bija pirmo reizi, kad laboju riteni pie brīvības pieminekļa, mani tiešām pārsteidz tāda vienaldzība/ignorēšana. laikam tas ir normāli, es vienkārši esmu pieradusi pie amst., kur, ja tev kaut kas notiek ar riteni un tu piestāj malā, pirmais garāmbraucējs piedāvā palīdzēt.bet tie ir nieki, bija tik skaista diena. krāsas, gaismas, cilvēki, pastaiga, pat biju pie liceja un iegājām pagalmiņā, kur kādreiz vidusskolā mēdzām iet pīpēt. un tur, kur cēsu iela atdalās no brīvības ielas, ir tāds ļoti īpatnējs apavu remonts luksus, kura uzraksts ir neona gaismās un tādā teju iekšpagalmā, un izskatās vai nu pēc točkas, vai pēc bordeļa. un miera ielas rajons, un vispār tas gals, jēziņ, cik tur ir jauki. un tur vēl ir jumis, kurā jāiet iedzert černobiļa, un soļanka, kur reiz ar līvu pēc skolas ierāvām pa mokai, tas mūsu ūķu pētījums bija diezgan episks. diez, kas ar tiem ūķiem tagad ir noticis. sniedziņš ir garlaicīga točka, jumis joprojām episks, valentīna vairs neeksistē, kas noticis ar pie valrieksta? neesmu vēl redzējusi vakardienas true blood, bet pirmā šīs sezonas sērija man nešķita pārāk interesanta. un vēl es tikai tagad atklāju beach house. es jau teicu, man tas reakcijas laiks tāds palēlināts. |
3/5/12 10:54 pmviens no krutākajiem brīžiem visās šajās studijās ir tad, kad dzīve iet kopā ar teorijām. kad pēkšņi līdz kaulam saproti, cik ļoti manam (šībrīža) mīļākajam teorētiķim Lakānam ir taisnība par visu, ka viss ir konstrukcija, un viss ir konstrukcija citu atspulgos, es pat nevaru to aprakstīt. šodien, piemēram, es paspēju sastrīdēties ar teju visiem draugiem, bet tikko bija ļoti jauks tējas vakars, tagad vēl skolas darbi, daži e-pasti un varbūt pat iepirkšanās internetos. pārvākšanās notiks šīs nedēļas laikā, un visi puikas pamazām atrod mistiskus iemeslus, kāpēc nepiedalīties gultas un skapja pārnešanas operācijā, galu galā drošvien tiksim ar to galā ar arju un viņas muskuļainā boifrenda muskuļainajiem draugiem. arja man arī paziņoja, ka es esot sākusi izskatīties labāk, vismaz salīdzinoši ar janvāri, kad es tiešām visu mēnesi hroniski izskatījos drausmīgi. iespējams, ka trakākais tomēr ir pāri, vismaz salīdzinot ar to sevi, kas bija pirms pusotra mēneša, kad gāju līdzi arjai iepirkšanās maratonā un ieraudzīju sevi spogulī vienā uzlaikošanas kabīnē, tik nedzīvu seju es nekad nevienam dzīvam cilvēkam nebiju redzējusi.bet visvairāk man laikam būs žēl pārkrāsot sienas. tur ir tik daudz skaistu citātu, tik daudz skaistu lietu tekstu. iespējams, ka viss tiešām pamazām uzlabojas. |
2/26/12 03:15 ames parasti daudz ko pierakstu tāpēc, ka gribu atcerēties. (un tā taču ir visiem, vismaz lielākoties) bet pēdējā laikā ir tā, ka es laikam daudz ko nemaz nevēlos atcerēties no šī brīža. ir tik daudz kas iesākts un nepabeigts, ka par to runāt nav vērts, citādāk vēl viss aiziet greizi, skola mazliet liek jukt prātā, bet tas ir normāli, ir ļoti jaukas vakariņas un vispār vakari, piemēram, šodien bijām vakariņās pie kolātes un viņas gangstera, kas bija patīkami, bet viss pārējais liekas kā garš, nepārtraukts brauciens pārbāztā autobusā. kaut kas notiek, kaut kas parādās, bet nekas nav pietiekami ievērības cienīgs.ir pienācis brīdis, tiesa, kad, kā katru gadu, gribas iztīrīt visu mitekli un izmest ārā daudz liekā. vēl viens punkts to do sarakstā nākamajai nedēļai. |
12/14/11 07:54 pmmans šībrīža kaučsērferis bija ļoti pārsteigts par to, cik ļoti mēs šeit visi iespringstam par skolas lietām, es arī zinu, ka par to vien rakstu, bet tas arī ir apmēram viss, kas manā dzīvē notiek. nākamās nedēļas laikā man jāuzraksta apmēram 11,000 vārdu visādās esejās, kā arī jāizveido savs saturs Adaptation studies kursam, jāuztaisa vairākas prezentācijas un jābrauc mājās.ja tikai es biežāk saprastu, kāpēc šo visu daru. bet nekas. varbūt ar laiku. policija nedod atpakaļ manas atslēgas, es aizmirstu atbildēt uz e-pastiem, un šorīt piecelšanās bija neticami smaga. burtiski nevarēju atvērt acis, kur nu vēl izkāpt no gultas. un draudzenīte šonakt redzēja sapnī to, kā es nokrītu no ceturtā stāva un man pāri pārbrauc tramvajs, un man jau tā ir nenormāli bail no tramvajiem. godīgi sakot, es diezgan regulāri brīnos par to, kā gan Amst pa pusotru gadu kritusi esmu tikai divreiz, tas ir tiešām brīnums. (es zinu, ka to saka par teju katru pilsētu, bet šeit satiksme ir nenormāla. visiem viss vienalga, bieži cilvēki nemaz nelieto pagriezienrādītājus, kā arī vispār brauc bez gaismām, nemaz nerunājot par to, ka ielas ir šauras, mašīnu un tramvaju - daudz, un vadītāji arvien biežāk neskatās apkārt. un tad vēl ir pilnīgi neapdomīgas darbības no kaut kādu atbildīgo organizāciju puses, viņdien braucu uz skolu no rīta pa lietu, un uz galvenās ielas čalis vienkārši zāģēja kokam zarus, tieši virs veloceliņa mazliet pirms deviņiem no rīta, kad visi brauc uz darbu. āāā, un Amst. šoferu parkošanās prasmes mani nebeidz pārsteigt, tāda ai-man-pohuj-atstāšu-savu-mašīnu-šeit attieksme. vienvārdsakot, man ir daudz ko teikt par amst. satiksmi, jā). izdomāju, ka jāmēģina pieteikties semester abroad, ja reiz man ir iespēja aizbraukt uz jocīgām vietām un tā. bet vispār man vajag, lai man kāds iesper pa pakaļu un liek strādāt. pietiek muļļāties. (no otras puses, es izdarīju visādas foršas lietas šodien. piemēram, fotosesija ar manu pašreizējo meksikāņu kaučsērferi, kurš vispār ir profesionāls fotogrāfs.) semestra beigas, jā. |
12/9/11 10:11 amja es galu galā uzrakstīšu normālu, sakarīgu eseju par Rimbaud's seer, mēs ar mat. pirksim biļetes uz Londonu.bet pagaidām es sēžu pie virtuves galda, visas grāmatas atvērtas un vārdi kaut kādi patizli, jo vairāk es rakstu, jo sliktāk sanāk. nu ko es izliekos, akadēmija nav mans dārziņš. vēl tikai 1.5 gads, nu labi, tas nav tikai, bet gan jau paliks labāk. mani tiešām interesē, cik procenti studentu pamet studijas semestra beigu laikā. man nav sesijas, man ir midterms un finals, un tas ir laiks, kad katru semestri gribas izlēkt pa logu vai vismaz sisties ar galvu sienā. man ir visa diena rakstīšanai, man vienkārši nav par ko rakstīt. tāds kā mentālais tuksnesis, vai. |
11/8/11 12:17 ambēdīgi par Ušakovu, bēdīgi par visādām lietām, kas notiek, bet prieks, ka vietējie draugi visi kā viens klikšķina, ka būs klāt Hug a Latvian! Day 18. novembrī. nopirku šodien šalli un cepuri, vajadzētu tā kā iet gulēt, bet kaut kā vēl nesanāk. oh well.un vēl, vai jūs zinājāt, ka Drakula ir otrs populārākais tēls popkultūrā pēc Šerloka Holmsa? mazliet pārsteidza. |
11/4/11 12:51 pm - mazliet par paradumiemmani mīļākie rīti pēdējā laikā ir piektdienu rīti, jo man nav skolas un es varu skatīties ceturtdienu vakara seriālus pidžamā.Arja vācas ārā šajā nedēļas nogalē. joprojām nevaru izdomāt, kā tas man liek justies. pēdējā laikā atgriežos pie Moriseja, the smiths, pj harvey un placebo mūzikā. kaut kāds pusaugu periods reloaded, kā vien šķiet.
|
11/2/11 02:07 amtikko shuffle izmeta dziesmu, ko klausījos savā 18. dzimšanas dienā (coldplay - viva la vida), visādi flešbeki un tā. vispār šī laikam pēdējā laikā ir svarīga tēma, šodien beidzot pieleca, ka apmēram 19 gadus esmu pavadījusi lielākā vai mazākā apjukuma stāvoklī, pavisam nopietni, apjukums ir mans pamatstāvoklis. joprojām. bet tagad es beidzot esmu ar to iemācījusies tikt galā, nu, vismaz sadzīvot. ik pa brīdim gan paliek bēdīgi, kad saprotu, ka jā, daudz ko savā apjukumā esmu palaidusi garām, bet ko tur daudz.vienvārdsakot, atcerējos, ka savā 18. dzimšanas dienā klausījos viva la vida, nākamajā dienā braucu uz franciju, tur arī bija daudz apjukuma un diezgan daudz vienkārši veiksmes, bet pati dzimšanas diena.. nu, ir bijušas labākas. un kāda bija tava 18. dzimšanas diena? |
10/25/11 10:54 pmak, mīļie. ja vien jūs ar mani par literatūru diskutētu tikpat aktīvi kā par krūtīm..bet, ja nopietni, es aizvakar uztaisīju facebook fan page savai jaunajai lampai, to sauc The Lamp un esat aicināti pievienoties. pagaidām manai lampai ir tikai 7 fani, bet gan jau, ar laiku. jā, mana dzīve šobrīd ir tieši tik aizraujoša. plānoju izveidot fan page mūsu jaunajam printerim, viņiem varētu būt attiecības no attāluma ar lampu (attālums, jo lampa ir manā istabā, bet printeris - koridorā) un tagad es mierīgu sirdi (jo zinu, ka visu skolai izdarīt tik un tā nav iespējams, ja nu vienīgi esi Hermione Harija P. pasaulē) skatīšos drāmu par indiešu bērniem uz ielām. oh joy, ceru, ka viņi vismaz pratīsies dziedāt un dejot. (p.s. noteikti iesaku noskatīties Bride&Prejudice, tā ir Bolivudas adaptācija Ostinas Pride&Prejudice, tik superīgi. man patīk Bolivuda, tur ir kaut kas no vācu ekspresionisma tajā kustību pārspīlētībā, un vispār, manuprāt, vislabākais dzīvē ir izpaust emocijas, lai vai kādā veidā. dziedāšana un dejošana nudien nav sliktākais pašizteikšanās veids.) |
10/24/11 11:24 pmpēdējā laikā biedri, ar kuriem daudz vairāk pavadīju laiku pagājušajā gadā, man saka, ka mani vairs neredz un ka es vienmēr izskatos nogurusi, un es arī jūtos kā tāds zombijiņš, it sevišķi šobrīd, midterms and stuff, bet tomēr ir tādi brīži, kad man kāds priekšā sacer pasaku, kad saprotu, ka viss taču ir kārtībā. sūtu pastkartes, rīt iešu garderobes atjaunošanas ekskursijā, un es mācos kvalitatīvi pavadīt laiku vienatnē. jo galu galā.. it's a fair price to be alone, it sevišķi ja tev vienmēr apkārt ir vismaz desmit cilvēki.un vēl es mācos iet gulēt. varbūt beidzot ir pienācis tas laiks manā dzīvē, kad sākšu iet gulēt. apzināti un pašsaprotami. |
10/20/11 12:01 ames īsti nezinu, kas šis par jocīgu posmu dzīvē sācies, bet plāni šai piektdienai ietver iešanu uz vecāku viesnīcu paskatīties televizoru, kā arī pavannoties. un vēl es šodien uztaisīju grandiozas vakariņas, pabaroju brāli, tēti un mar., kā arī saliku pie sienām van goga plakātus. un vēl man ir priekšauts un kaut kāda jauna mājsaimnieces stadija dzīvē.tikko biedri sprieda, kāda mājsaimniece es varētu būt. īsti desperate nesanāk, jo pārāk vienalga, bet drīzāk apathetic vai bored housewife. nu un uz šīs skaisti nūģīgās nots dodos mācīties. |
10/10/11 10:53 pmtāds kā starpstāvoklis. vārdus meklēju un aizmirstu abās valodās, vasaras kleitas tiek iegrūstas skapja dziļumā, bet man nav rudens apavu, man vispār nav nekā rudenim, jo tas kaut kā neiet kopā. fragmentārisms, nevis vienkopus vīzija.jāiet gulēt, laikam tā izpaužas tas, ka es beidzot kļūstu par nopietnu un apzinīgu būtni: es esmu sākusi gulēt. aizmirstu ielikt garumzīmes un jaucu Šekspīra lugas, bet šodien pēc diskusijas visi teica, ka good job un thumbs up. laikam tā ir laba zīme, bet es beidzot pati sāku redzēt savu potenciālu. es esmu tik nenormāli nogurusi. un rīt, rīt gan vajag būt mazliet vairāk ārā. pirmdienas un ceturtdienas mani mazliet galina, skola no agra rīta līdz vēlam vakaram, tāda dzīve tekstos un filmās. ir rudens, un es nezinu, ko ar šo faktu darīt. šodien ar simonu runājām, ka jādibina autumn appreciation society, bet. mana istabasbiedrene ar mani nerunā, bet iespējams, ka es vienkārši esmu pārāk dramatiska un pārāk zombijs, lai kaut ko pamanītu. viss ir tik dramatisks, bet es eju gulēt smaržīgos rozā palagos. šodienai pietiek. |
9/24/11 01:18 pmkalendārs apklājas ar putekļiem, jēdzīgāk ir svarīgāko pierakstīt uz sevis, gluži kā čalis no Memento. es domāju tikai filmu ainās un snapshot'os, vai arī literatūras atsaucēs, neatceros pēdējo reizi, kad skatījos kaut ko pēc savas izvēles, nu, izņemot visus seriālus. ir sestdiena, bet es mācos jau no desmitiem, nu labi, mācīšanās šajā gadījumā bija v for vendetta vēlreizēja noskatīšanās. ir tik jocīgi, ka nenotiek nekas īpaši cits kā tikai skola un sadzīviskas ainas, jo visi dzīvo tepat.vajag iet ārā, vajag prom no grāmatām, visa šī iekšā dzīvošanās padara manu ādu un matus ļoti sausus. es negribu piedzīvot maiju vēlreiz, es negribu to visu paniku un stresu, jo c'mon, pasaulē ir daudz lielākas lietas, par kurām ir vērts panikot. esejas nav viena no tām. un vēl es nejauši aizmirsu savu internetbankas paroli, es tiešām nesaprotu, kā es vispār kaut ko pabeidzu. vienīgais, ko es atceros bez problēmām, ir filmu informācija, ainas, stāsti. viss pārējais kaut kur vienkārši pazūd. |
9/16/11 09:45 pmDon't know which way to turn. Every trifle becoming big concerns. All this time you were chasing dreams, without knowing what you wanted them to mean. un vēl es esmu tik nogurusi, ka nevaru pacelt rokas, bet pārmaiņu pēc ir tāds labi skaidrs skats uz dzīvi. vismaz nav vairs tas vecums, kad likās, ka katru piektdienas vakaru noteikti jāpavada ballējoties, tagad jau prātīgāk liekas mācīties. bet rīt jābrauc uz Hāgu un jāiet uz silent disco, visu ļoti gribas un tā. bet tagad ļoti sāp rokas, jo biju uz nodarbību, kas saucās bodyshake, un brīvajā laikā nodarbojos ar laika plānošanu. viss ir kārtībā. (ha, vispār smieklīgi, ka pēdējā laikā visi ieraksti ir par to, ka viss ir kārtībā. it kā tam vajadzētu pamatojumu/paskaidrojumu/kaut kādu attaisnojumu)
|
Powered by Sviesta Ciba