mans šībrīža kaučsērferis bija ļoti pārsteigts par to, cik ļoti mēs šeit visi iespringstam par skolas lietām, es arī zinu, ka par to vien rakstu, bet tas arī ir apmēram viss, kas manā dzīvē notiek. nākamās nedēļas laikā man jāuzraksta apmēram 11,000 vārdu visādās esejās, kā arī jāizveido savs saturs Adaptation studies kursam, jāuztaisa vairākas prezentācijas un jābrauc mājās.
ja tikai es biežāk saprastu, kāpēc šo visu daru.
bet nekas. varbūt ar laiku. policija nedod atpakaļ manas atslēgas, es aizmirstu atbildēt uz e-pastiem, un šorīt piecelšanās bija neticami smaga. burtiski nevarēju atvērt acis, kur nu vēl izkāpt no gultas. un draudzenīte šonakt redzēja sapnī to, kā es nokrītu no ceturtā stāva un man pāri pārbrauc tramvajs, un man jau tā ir nenormāli bail no tramvajiem. godīgi sakot, es diezgan regulāri brīnos par to, kā gan Amst pa pusotru gadu kritusi esmu tikai divreiz, tas ir tiešām brīnums. (es zinu, ka to saka par teju katru pilsētu, bet šeit satiksme ir nenormāla. visiem viss vienalga, bieži cilvēki nemaz nelieto pagriezienrādītājus, kā arī vispār brauc bez gaismām, nemaz nerunājot par to, ka ielas ir šauras, mašīnu un tramvaju - daudz, un vadītāji arvien biežāk neskatās apkārt. un tad vēl ir pilnīgi neapdomīgas darbības no kaut kādu atbildīgo organizāciju puses, viņdien braucu uz skolu no rīta pa lietu, un uz galvenās ielas čalis vienkārši zāģēja kokam zarus, tieši virs veloceliņa mazliet pirms deviņiem no rīta, kad visi brauc uz darbu. āāā, un Amst. šoferu parkošanās prasmes mani nebeidz pārsteigt, tāda ai-man-pohuj-atstāšu-savu-mašīnu-šeit attieksme. vienvārdsakot, man ir daudz ko teikt par amst. satiksmi, jā). izdomāju, ka jāmēģina pieteikties semester abroad, ja reiz man ir iespēja aizbraukt uz jocīgām vietām un tā. bet vispār man vajag, lai man kāds iesper pa pakaļu un liek strādāt. pietiek muļļāties. (no otras puses, es izdarīju visādas foršas lietas šodien. piemēram, fotosesija ar manu pašreizējo meksikāņu kaučsērferi, kurš vispār ir profesionāls fotogrāfs.)

semestra beigas, jā.