viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk suņi, ir tas prieks, ar kādu viņi vienmēr mani sagaida mājās, neatkarīgi no tā, cikos. tikko, piemēram, es pārrados mājās pēc gara, gara riteņbrauciena no centra, kura laikā vairākas reizes nokrita ķēde, un abi suņi tik ļoti, ļoti priecīgi. tā kā manam amst. ritenim nekad nav nokritusi ķēde, es nemaz nemāku tikt ar to galā, nu, tagad jau māku, bet tas prasīja kādu laiku. lai nu kā, otro reizi, kad nokrita ķēde, biju pie teātra muzeja, un man likās tik jocīgi, ka es tur ņemos ar savu riteni savā kleitā, tur blakus stāv džeks, kurš runā pa telefonu, un viņš vispār pagriežas un izliekas, ka mani neredz. tāpat arī bija pirmo reizi, kad laboju riteni pie brīvības pieminekļa, mani tiešām pārsteidz tāda vienaldzība/ignorēšana. laikam tas ir normāli, es vienkārši esmu pieradusi pie amst., kur, ja tev kaut kas notiek ar riteni un tu piestāj malā, pirmais garāmbraucējs piedāvā palīdzēt.