4/22/16 11:12 ammans mīļākais stāsts par Prince vispār gan nav pat par viņu, bet par viņa Purple rain kaverversiju.jo bija tā, ka reiz, 12. klases pēdējās nedēļās, mēs aizbraucām uz Amsterdamu, tāds draugu pulciņš, ar domu, ka gribam apmeklēt Beirut koncertu @ Paradiso. tur pat tik skaisti sakrita, ka 4. maijā bija Shearwater, 5. maijā - Beirut, un tad man bija divi vienā, pārējiem Shearwater ne pārāk interesēja. tas bija pāris nedēļas pirms eksāmenu laika sākuma, tā bija tā ļoti jocīgā sajūta, kad no vienas puses visas durvis vaļā un viss iespējams, tāds naivums galvā un sirsniņā, kāds iespējams tikai vidusskolā, un, no otras puses, jau bija sajūta, ka visa nākotne tāda nedroša un ne pārāk saprotama. un tā nu mēs nodzīvojāmies pa Amsterdamu, tas bija ļoti skaists un jauks laiks, foršas brīvdienas, tā bija mana pirmā reize Amsterdamā, un tā bija arī pirmā reize - un patiešām ne pēdējā - kad es šausmīgi apmaldījos gar visādiem kanāliem, mazajām ieliņām, tramvaju sarakstos un ielu straujajos pagriezienos. un kaut kā pēc Beirut koncerta, kad mēs neviens vairs nebijām īpaši skaidrā prātā, mēs kaut kā ieklīdām tādā mazā krodziņā/bāriņā, kas saucas Waterhole un atrodas pie Leidseplein, tāds mazs bāriņš starp citiem bāriņiem un starp steiku namiem, un mēs tur sēdējām un dzērām alu tik ilgi, kamēr sāka uzstāties kāds melns kungs zelta kostīmā ar pavadošo grupu, un viņi dziedāja un spēlēja ļoti daudz ko, bet, ja manas atmiņas mani neviļ, viņi noslēdza savu uzstāšanos ar Purple Rain. un es to atceros tik skaidri un spilgi, tas bija viens no tiem perfektās apskaidrības momentiem, kad pēkšņi viss liekas pareizi un atbilstoši, un tā, kā tam vajag būt. un iespējams, es nolasu savās atmiņās to, kā īsti nemaz nebija, bet man ir sajūta, ka tas bija tas brīdis, kad sapratu - Amsterdama ir *mana* pilsēta, es te varētu dzīvot. un tad, kad es arī tur sāku dzīvot, es vēl vairākas reizes gāju uz Waterhole, tur joprojām uzstājās tas pats kungs zelta kostīmā, bet viņš vairs nedziedāja Purple Rain, un tad laika gaitā mani draugi īpaši vairs negribēja iet uz Waterhole, es arī vairs negribēju tur iet, jo kaut kā vietas burvība sāka izzust, un tad mēs pamazām aplipām ar džezu, gājām uz Alto ceturtdienu vakaros un uz Bimhuis džeza improvizācijas otrdienām, kur varēja skaisti dzert alu un skatīties uz lielajiem ūdeņiem. tur es vienreiz arī iepazinos ar Tomu Rudzinski, jo viņš pa telefonu runāja latviski un es, protams, gāju iepazīties. bet nu tas, ko es ar šo visu gribēju teikt, pāris vārdos ir vienkārši tas, ka Purple Rain ir mana Amsterdamas dziesma. es diezgan daudz to klausījos, braukājot pa lietu, staigājot pa parkiem, maldoties tramvajos un braucot uz/no darba, mācoties un ballītēs. un tagad es esmu tik daudz reizes noklausījos Purple Rain pēc kārtas, ka esmu pāris klikšķu attālumā no biļetes bukošanas uz Amsterdamu asap. bet tā nav laba doma, jo naudu ir jātērē rēķinu apmaksai, nevis nostalģisku vajadzību apmierināšanai. turklāt Mat. augustā būs Rīgā, un Rūbens plāno iebraukt jūnijā uz pāris dienām, ko gan man vēl citu varētu vajadzēt. tik vien kā tos kanālus, mūžīgo lietu un novembra Amsterdamas miglu. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
1/12/14 04:50 pm2011. gada pavasarī, kas bija lielisks un ļoti, ļoti labs pavasaris, es bieži iekūlos savādās situācijās un neparastās vietās. tas bija mans pirmais pavasaris amst., mēs ar mat. daudz braukājām ar riteņiem, nenormāli strīdējāmies, ārā bija labs laiks, smukas kleitas, viss pārējais. šodien kaut kā atcerējos to periodu un to, ka toreiz bieži gulētejot klausījos blonde redhead, tā bija lieliska gulētiešanas mūzika - uzliec uz tumbiņām un ej gulēt, es kādreiz pat rakstīju kasetēs dziesmas un tā darīju, kad man bija 12 gadi, jo gribēju iemigt, klausoties eminemu vai ozolu. lai nu kā, blonde redhead dziesma silently joprojām ir lieliska dziesma, tāpēc jau kādu pusstundu ir uz repeat.un vispār, runājot par atmiņām un lietām, ko pēkšķi šodien atcerējos, pagāšgad kādu nakti mani gandrīz izmeta no gejkluba par to, ka es bučojos ar džeku. "gandrīz" izpaudās tā, ka ļoti nikna kluba dāma mūs fiziski atgrūda vienu no otra un nolamāja, un teica, ka, ja būtu vairāk cilvēku, mūs sviestu ārā, bet tā kā vieta tik un tā slēdzās ciet, mēs varējām tur palikt līdz pēdējam. tas viss arī saskan ar to sajūtu, kas mani pēdējās dienās pavada, tas ir, ka reizēm grūti noticēt un aptvert kaut kādas lietas, ko pati esmu darījusi. kaut kāda savāda atsvešinātības un pārsteiguma sajūta, domājot par bijušajiem gadiem, vietām un cilvēkiem. |
11/13/13 06:26 pmtrīs gadus, kad es šeit dzīvoju, mēs visi bijām kopā kojās, kas bija uzbūvētas salīdzinoši nesen, turklāt tā pilsētas daļa, kurā dzīvojām, amsterdam oost, ir salīdzinoši nesen labiekārtota un pakļauta šim te gentrification procesam. vienvārdsakot, tas bija salīdzinoši jauns rajons, jaunas mājas un jaunas vietas. šobrīd, ciemojoties šajā pilsētā, es palieku pie mat., kurš savukārt dzīvo sava vectēva mājā pilsētas centrā. māja ir vairāk kā 100 gadus veca un atrodas vienā no senākajiem un dārgākajiem rajoniem, kas viss, protams, izklausās baigi labi, bet. mat., ar kuru viss ir tieši tāpat kā iepriekš un šķiet, ka nemaz neesam kādu laiku pavadījuši šķirti, ir iekļuvis pa vidu kaut kādiem īpašumu kariem, tāpēc viņa klātbūtne mājā ir ļoti nelaipni pieciesta no dažādu tanšu un onkuļu puses. tas izpaužas tā, ka viņš (tātad arī es uz kādu laiku) ir izmitināts mājas aukstākajā galā, kurā nav arī dušas, tāpēc mēs ejam dušoties pie draugiem, un tā kā elektrības padeve arī ir problemātiska (pirms divām dienām jau izsitām korķus visā mājā, gatavojot vakariņas), ielikt vēl kādu sildītāju nav iespējas. mat. nevēlas atzīt to, ka mājā ir ļoti auksti, tāpēc mums vakar no rīta pat bija strīds, pēc kura es demonstratīvi uzvilku pufaiku un turpināju brokastot. it kā viņam nav jāmaksā īre, bet, no otras puses, nav arī siltuma un nav pieejas iespējai nomazgāties. ir ļoti centrāla vieta, tiesa, un ietaupīti simtiem eiro īres maksā. savāda situācija, vienvārdsakot. visu laiku domāju par to, vai es tā varētu dzīvot, vai arī es tomēr padotos un maksātu daudz par komfortu.nu jā, un tā mat. vectēva māja vispār jūk ārā, un neizskatās, ka lietas uzlabosies, jo kopš vectēva nāves viņa bērni viens ar otru nerunā. tik savādi un mulsinoši, ka spītība un gadiem krāts aizvainojums bloķē cilvēku saprašanos kopīga mērķa vārdā, tb, lai saglābtu māju. nu lūk, un savukārt pārējās draudzenītes dzīvo ērtos dzīvokļos ļoti tālu no centra. pie marijas ir jābrauc pusstunda ar metro, pie maķedoniešu draudzenītes - pusstunda ar riteni. šitādi dzīves kompromisi. in other news, šodien bija divi lielie atklājumi. pirmais: ja tava cope aizķer lampas, tad cope ir daudz par augstu un esi pārcentusies. otrais: draudzība ir lietu kopādarīšana, and that's all that counts. tāpēc ar mat. kopā gājām iepirkties, taisām vakariņas, rīt brauksim uz parīzi un skatāmies filmas, rīt draudzenīte nāks uz rīta tēju un tamlīdzīgi. kopādarīšana. kaut vai kopīga krišana panikā. |
11/13/13 08:55 amšāda dzīvošanās pa draugu gultām un istabām ir ļoti jauka un patīkama. pamazām sāku iegūt skaidrību par Lietām, krājas visādas skaistas ainas un visādi jauki piedzīvojumi, daudz eju uz bibliotēku un muzejiem, un rīt uz Parīzi pie džekiem. man patīk šādi laiki.un vakar nopirku veikalā litru vīna un cepumus, noliku pirkumus pie kases un nodomāju, ka tagad gan izskatos pēc sievietes stereotipa. |
7/24/13 05:11 pmman tiešām liekas, ka vienīgais veids, kā tikt vaļā no sirdssāpēm, ir to visu vienkārši uzrakstīt, lai pašai mierīgāks prāts, vai ne. tad nu tā, es ticu, ka ir lietas, kas notiek pareizos brīžos, un ir pareizas lietas, kas notiek nepareizos brīžos, un reizēm ir labi, ka pareizas lietas nenotiek nepareizos brīžos. it sevišķi reizēm ir tā, ka satiek kādu cilvēku, ar kuru varētu visādas labas lietas jums kopā notikt, bet nav tam piemērota laika, un paiet gadi, un tā laika joprojām nav, un tad atliek vien iet uz priekšu un cerēt, ka kaut kādā brīdī jums sakritīs laiki, jo, kā rādās, viss ir atkarīgs no iekšējiem kalendāriem un iekšējām lietām. bet tas tā, tas tikai tāpēc, ka agri pirmdienas rītā mer. aizbrauca prom, un es nezinu, kad un kur viņu nākamreiz satikšu, un tas ir mazliet, mazliet smeldzīgi, jo nu jā, ir nepabeigtības sajūta, jo reizēm liekas, ka ar konkrētiem cilvēkiem vajadzēja būt kaut kam mazliet vairāk. kaut kā jocīgi, jo ar mer. saistītas dažas no manām skaistākajām amst. atmiņām, piemēram, kā pagāšgad augusta naktīs mēdzām sēdēt pie upes un skatīties garāmpeldošās baržas, un tad, kad man nebija interneta istabā, es mēdzu sēdēt viņa gultā un skaipot ar kint., viņš bija mans mīļākais filmuskatīšanās biedrs, un vienreiz viņš man aizmiga blakus uzvalkā un mēs brokastīs ēdām saldējumu, tādas visādas mazas un sirsnīgas epizodes, kas reizēm mazliet, mazliet smeldz, jo es tomēr, kā izrādās, neesmu aizmirsusi, kā tas ir, kad ir sirdslietas. bet tas tā, es vienkārši ļoti sen neesmu jutusi trīsas un ilgas, un ir mazliet aizmirsies, kā ir, kad kļūsti muļķīgs, mazliet neveikls un tāds ļoti, ļoti nedrošs. bet es esmu droša par to, ka ja kādreiz mūsu kalendāri un iekšējie laiki būs nolīdzinājušies, viss būs labi.nu jā, un tāpēc rudenī būs jātaisa ceļojums, lai apciemotu draugus un biedrus, kurus neesmu redzējusi kopš izlaiduma un kuri izklīduši pa parīzi, londonu, amsterdamu un berlīni. starptautiskās dzīves, lielās ambīcijas, un man grūti tam pieslēgties, jo vēl neesmu iejukusi maģistru ritmā. bet nekas, nākamgad būs mana kārta, galvenais tikai atcerēties, ka mans gap year ir tāpēc, lai es varētu darboties ar un ap savu portfolio, nevis nemitīgi dzert ar draugiem un draudzenēm lētos bāros. in other news, darbs pilnīgi besī, kaut kā pagāšgad bija lielāks prieks un iedvesma, nezinu, kā to lai nosauc, bet likās, ka tīrīt suņu būrus un vest suņus pastaigās nozīmē daudz vairāk, nekā visādas akadēmiskās izdarības, bet šogad, nezinu. kādreiz likās, ka vienīgais patiesais un labākais veids, kā būt, ir fiziska būšana - kad tu fiziski palīdzi citām būtnēm, viss viens, cilvēki vai dzīvnieki, un es tā joprojām domāju, jo mēs taču neesam vieni un tāda eksistēšana dod daudz vairāk prieka, jo redzi un zini, kā palīdzi citiem, bet man vairs neliekas, ka tas ir vienīgais veids, kā labi dzīvot un labi justies pašai ar sevi. iespējams, tas arī tāpēc, ka tā kompānija, kurā strādāju, ir diezgan muļķīga, viņiem vienmēr trūkst darbinieku un viņi diezgan slikti plāno lietas, un ir tā, ka bieži vienkārši negribas iet, jo vieta nav diez ko jauka un darbinieki mēdz būt neatsaucīgi, slinki un ne pārāk jauki viens pret otru. bet tas tā, vēl tikai nedēļa un tad mājās, es laikam esmu ideāliste (hallooo, baigais jaunums), bet man nepatīk, ka vienīgais, kā es sevi varu motivēt strādāt, ir domāt par naudu. dažas dienas vēl ar markusu, un tad es un mans čemodāns meklēsim jaunas mājas uz piecām dienām, gan jau viss izdosies. vakar skatījāmies filmu un ēdām vakariņas pagalmā, un tad atnāca viens draudziņš, kurš ir apmaiņas students no Toronto, tikko pameta universitāti, lai dotos strādāt vīna laukos kaut kur nīderlandē, tas ir kaut kāds jaunums, ka šeit taisa vīnu, lai nu kā, viņš spēlēja ģitāru un dziedāja, mums bija alus un daudz augļu, bija skaists vasaras vakars, es nekad nebiju bijusi Nīderlandē jūlijā, jo jūlijs pieder Latvijas rudzu laukiem un naktīm, gigi, bet bija skaisti un mierīgi, un pat smeldze un tā sajūta, ka ļoti, ļoti negribi šeit būt, mazliet atkāpās. skaitu dienas līdz mājāsbraukšanai, bet arī zinu, ka ar to nekas neatrisināsies, ar to tikai visi sarežģījumi sāksies, bet laikam būtu jauki beidzot būt vietā, kur nevajadzēs turēt savas mantas čemodānā. vienvārdsakot, tā mazliet. |
3/24/13 03:17 pmpaskatoties ārā, man, goda vārds, gribas raudāt. es nesaprotu un ļoti cienu vietējos iedzīvotājus, kuri šitādos laikapstākļos ir spējīgi izveidot normālu, sociālu dzīvi, bet man šitādā vējā un aukstumā vienkārši gribas palīst zem segas un pasūtīt pārtiku pa telefonu. |
3/4/13 02:22 ammanā jaunajā darbā visi ir tādi mazliet jocīgi, bet visjocīgākais, liekas, ir mūsu apsargs no polijas. pagāšnedēļ viņš paņēma pamestu speiskeiku no galda un aizmeta pāri ielai putniem, jo those birds also need to get high. šovakar savukārt viņš pavadīja kādas trīs minūtes, bļaujot virsū blakus kroga apsargam fuck you, tad pagriezās pret mani, lai pateiktu, ka do you want to fuck him? he needs to be fucked. reizēm man liekas, ka viņš vispār vēl ir vienā gabalā un cilvēki viņam neklūp virsū tikai tāpēc, ka viņš ir ļoti, ļoti liels.man ļoti patīk mans jaunais darbs. lielākoties tieši tāpēc, ka tur visi ir jocīgi, visi darbinieki dzied un dejo, un klienti pārsvarā ir ļoti labā omā. |
9/9/12 12:46 pmkopš esmu atpakaļ amst., sanāk visu laiku darīt kaut ko jaunu un iepazīt jaunas pilsētas daļas. piektdien vakarā atklāju jaunu mīļāko bāru, kas gan ir diezgan tālu no mājām, bet tur ir tik forši, ka mīties cauri visai pilsētai neliekas velti. vakar savukārt bijām uz kubrika izstādi, kas pirms-slēgšanas dienās ir vaļā līdz pusnaktij, un muzeji vēlos vakaros ir tik daudz foršāki. un tur ir tādi lieli ekrāni pa visu sienu, uz kuriem rāda izgriezumus no dažādām kubrika filmām, un sēdēt līdz pusnaktij muzejā, skatoties fragmentus no dr. strangelove, bija viens no skaistākajiem pēdējā laika brīžiem.un amst. ir tik glīta, tur tiešām nav cita vārda, naktīs, tās mazās ieliņas, kas iet pa riņķiem, un gaismas, un tas nebeidzamais ūdens. tāpat kā pirms kāda mēneša ar puiku sēdējām kanālmalā līdz pusnaktij, skatoties garāmejošās baržas. tādi vasaras skaistie brīži, kad liekas, ka ziema nekad nepienāks, pirmdiena nekad nepienāks, tāpēc nav nekādu pienākumu vai atbildību, un var sēdēt līdz trijiem rītā, runājot par visiem tiem niekiem. bet vispār. Kubriks taču bija nenormāls tajā, kā viņš strādāja, bet viņš arī izdarīja tik daudz un tik labi. nospriedu, ka man arī vajadzētu kļūt organizētākai un optimālākai laika tērēšanas ziņā, rakstu tagad katru dienu to do sarakstus un tā, bet šorīt, protams, vēl divas stundas pēc pamošanās nevarēju izlīst no gultas, jo bija jāskatās seriāli un jālasa raksti par to, kā atmest dzeršanu. te tev nu bija, tāds nu sanāca mans jaunais sākums, iedvesmojoties no Kubrika. |
10/19/11 10:18 amrādīt pilsētu citiem nozīmē arī apgūt pilsētu pašam. beidzot sāku kārtīgi saprast amst. sabiedrisko transportu, mūžu dzīvo, mūžu mācies. |
10/12/11 08:54 pmvakar bija ballīte un daudz jocīgu notikumu, kaut kā pēdējā laikā daudzi man prasa par manu seksuālo orientāciju, un šodien bija zobārsts, pēc kura es ļoti sabēdājos vairāku iemeslu dēļ. pirmais, protams, ir nauda (I enjoy stating the obvious), otrais ir sāpes un emocionālie pārdzīvojumi - es nezinu, vai kāds cits ārsts ir tik biedējošs kā zobārsts, un trešais ir tas, ka joprojām nejūtu vaigu. un vēl visu laiku līst, un šis nav tas foršais let's-dance-out-there lietus. šis ir lietus, kas tev liek gribēt palikt mājā, sēdēt pie loga un bēdāties par to, cik skumīgi un tā. ēdu jogurtiņus un mar. tikai smejas. oh well.bet tad es aizgāju uz zumbu, un trenere lika mētāties ar rokām un vislaik atkārtoja Make it gay, make it uber gay! un vēl izskatās, ka ziemas brīvdienas pavadīšu zobārsta krēslā. jā, labi, NL esot otrā labākā zobārstniecība pasaulē, bet es gribu dakteri, kurš runā manā valodā un saprot manu absolūti neracionālo paniku zobārsta krēslā. un vēl man šovakar jāpārlasa Dr Jekyll and Mr Hyde, kā arī jānoskatās M vēlreiz. es esmu kārtīgs humanities nerd, bet man tas liekas ļoti labs veids, kā pavadīt vakaru.
|
9/4/11 11:38 pm2 dienas Amst., un es jau zaudēju svaru. no otras puses, ir arī nejaucības, t.i., ādas reakcija uz atgriešanos nav tā labākā. liekas, mans ķermenis atpazīst vietas, kur es (esmu) dzīvoju(si).man ir ļoti daudz kā pierakstāma, bet ļoti nāk miegs, un rīt agri jāceļas, es tiešām gribu iesākt jauno semestri normāli. un vēl es šodien biju vienā no skaistākajām amsterdamas baznīcām, kā arī kārtējo reizi sašokējos, cik viss šeit ir dārgs. es vispār vairs negribu rēķinus vērt vaļā, tur nekā laba tik un tā nav. vismaz prince - purple rain ir ārkārtīgi skaista dziesma. over and over. |
9/3/11 01:41 pmatgriešanās Amst. šoreiz ir ļoti savdabīga. mani lidostā sagaidīja četri puikas, kuri arī aizgādāja manu čemodānu, kamēr es gāju meklēt savu riteni (un nopietni, man tik ļoti bija pietrūcis mans ritenis, tik ļoti, ka es pat vairākas reizes par to sapņoju), kas bija pilsētas centrā. atbraucot uz mitekli, izrādījās, ka viss ledusskapis ir aizaudzis ar sēnīti un vienīgā ēdamlieta miteklī ir pašas atvestā vafeļtorte un balzāms, bet uz veikalu aizskriet nepaspēju, jo džeki man arī ēst pagatavoja, un man tak ļoti patīk, ja man vienkārši gatavo ēst. un vakarā bija skolas balle, kurā bija ļoti daudz pirmkursnieku, tas tā normāli, ka viņi tādi maucīgi, ja? lai nu kā, laikam nevar skatīt vīru pēc viņa uzvedības pirmajās augstskolas dienās, es tak pati biju kā no ķēdes norāvusies, bet tagad viss ir tik mierīgi un jauki, un galu galā, kā jau pierasts, visu vakaru pavadīju pīpētavā, pļāpājot ar visādiem paziņām un draudziņiem, ieskaitot Peldētāju un viņa jauno draudzenīti, kura ir nenormāli kruta čiksa. un tad mēs nācām ar draudzenīti atpakaļ un izberzām manu ledusskapi, es pat visu sakārtoju pa plauktiņiem un saliku pa vietām čemodānu, lai varētu šodien normāli pagulēt. un, tā kā es modinātājus nedzirdu, jau atkal mani pamodināja kaimiņš, šoreiz gan nejauši.bet vispār jāuzraksta sarakstiņš un jāsāk iet pa visādām vietām pēc iepirkumiem. nekā nav nekā nav nekā nav, brauciet ciemos un vediet ņammas. ja mani šeit tik ļoti nelutinātu, atgriezties ar katru reizi būtu arvien trakāk, bet man uz durvīm ir uzraksts Welcome back, un viss ir tik jauki. |
5/21/11 02:07 ampabeidzu vienu rakstu darbu, izpļāpājos ar biedriem, rīkojām pat poetry session, pabaroju draudziņu, kurš, nabags, piecas stundas sēdēja garlaicīgā kultūras notikumā, sakārtoju virtuvi, izgludināju veļu, izmēzu istabu, nomainīju visus palagus, dvieļus un galdautus, pat sakārtoju rakstāmgaldu un somas saliku kārtīgi vietā. vienvārdsakot, piektdienas vakars, haha. in other news, pabeidzu skatīties misfits, :(tik tagad īsti nezinu, iet gulēt vai mēģināt vēl kaut ko parakstīt. un mans miteklsi ir ārkārtīgi jauka vieta. aizdomīgi daudz rozā krāsas apkārt, tiesa, bet tie putni, latviskie uzraksti uz sienas, fotovirvīte, vaļējais skapis un smukais grāmatplaukts visu padara tik mīlīgu. varbūt jāiedvesmojas no brazīļu meitenes, kurai normālas spuldzes vietā ir sarkana spuldze, tad vēl arī gaisma būtu patīkamāka. bet, ja nopietni, šī ir arī tāda mazā uzvariņa, par ko reizi pa reizei iedomājos. iekārtot pilnīgi tukšu un bezpersonisku vietu tā, lai pašai liekas jauki un mīlīgi, nu, tas taču ir forši. mājīgums ir līdzņemams un pārnēsājams, vienvārdsakot. priecīgu pasaules galu arī jums. vispār būtu jāmēģina saskaitīt, cik pasaules galus jau savā mūžā esmu pārdzīvojusi, liekas, jābūt vismaz divciparu skaitlim. |
5/11/11 10:13 pmthe ultimate dutch experience: Mat. veda mani mājās uz bagāžnieka. reizes 30 gandrīz kaut kur ieskrējām un ierasto 20 min vietā braucām kādu stundu, bet galu galā pat sacerējām dziesmu a la all the bitches in the science park, get your hands in the air.un vēl Amandu Palmeri apcietināja policija, jo viņa pusplika dziedāja, spēlēja ukuleli un dzēra alu zem pieminekļa tieši pretī karalienes pilij. bet vispār koncerts bija dikti, dikti jauks, viņa izskatījās ārkārtīgi lustīga un tā. un, kā man stāstīja, savulaik viņa esot izpelnījusies milzu skandālu, jo uz kādu sarkanā paklāja pasākumu ieradās neskūtām padusēm. psc, šie laiki ir ārprātīgi savādi. |
5/11/11 05:14 pmtiku galā ar pēdējo loģikas eksāmenu, tagad tikai trīs gigantiskas esejas. bet tagad mēs ar simonu iesim uz Amandas Palmeres koncertu damskvērā, būs labais. tas nekas, ka mani īsti vairs neuzrunā, galu galā, ir taču forši tik un tā. smukas drēbītes, bērnības atmiņas un tas viss vēl par brīvu. |
5/9/11 01:00 amtāds noskaņojums, ka tikai klausīties hipnotisku mūziku. pat nav spēciņa nomainīt palagus, neesmu gulējusi tieši apm. divas nedēļas, un rīt gribētos vēl iet atrast smukas vasaras drēbītes. ļoti silts, vakarā pēc mūsu grandiozajiem piedzīvojumiem centrālstacijā knapi paspējām līdz pārtikas veikalam, bet citādāk tak te vispār nav nekādu ņammu, nekā. nu jā, un kamēr mēs tur tā riteņojām pa rajonu (un riteņot ar platformenēm kājās ir forši), atcerējos visas tās jaukās lietas, kas man te patīk, un mazliet nomierinājos. redzēs. es esmu stipra meitene, gan izķepurošos/sapratīšu.un vēl labi tas, ka jaunā bankas karte jau ir šeit, un pašvaldība mani izvēlējusi piedalīties kaut kādā aptaujā par dzīves kvalitāti Amsterdamā. hmzzzz. un vēl man esot palicis lielāks deguns (wtf), es uztaisīju auksto zupu, un draudziņiem ļoti patika, un teju pirmais jautājums, ko visi uzdod, ir vai es atvedu vēl balzāmiņu. nu, tā mums šeit iet. trešdien eksāmens, rīt sāksim savu intensīvo study session, un abas ar arju pirmās 20 min pavadījām, rādot viena otrai jaunās kurpes. |
4/16/11 08:14 pmsaņēmu no pašvaldības uzaicinājumu iet uz bezmaksas chlamydia screening. kā Markuss teica, you're in Amsterdam now. |
3/21/11 06:03 pmjo ilgāk dzīvoju NL, jo vairāk pārliecinos, ka īgnums nav tikai latviešu īpašība. nīderlandieši, piemēram, neslēpj, ka viņi ir īgni un nenormāli rupji, bet to tā kā pieņem un pieskaita pie savas mentalitātes. var jau būt, ka tā ir tāda Amsterdamas specifika, bet cilvēki uz ielām mēdz būt nenormāli nejauki. latvieši parasti paliek pie murmināšanas un īgņošanās, bet šodien pīppauzē ar skolasbiedriem apmainījāmies ar visādiem šausmu stāstiemm iz amsterdamas dzīves, un oh my. piemēram, viena vācu meitene reiz mierīgi riteņoja pa atbilstošo celiņu un pabrauca garām tantei ar kruķiem. ne viņa tanti aiztika, ne nobiedēja, bet tante sāka kliegt un lamāties, un meitene, kā jau ļoti pieklājīga un jauka būtne, apstājās, lai atvainotos. un galu galā trakā tante sāk nabaga studenti sist ar saviem kruķiem un lamāt nīderlandiešu valodā, ko, protams, attiecīgā studente nesaprot. man jau arī sanākuši visādi nejauki incidenti, kas mājās būtu diezgan neiedomājami, piemēram, vienvakar braucām ar dažiem draudziņiem uz centru un piestājām pie bankomāta. kamēr viens ņēma ārā naudu, pārējie gaidīja pie saviem riteņiem blakus. un tad viens random čalis ielīda rindā un sāka uz mums lamāties, sak, mēs gribam viņu apzagt un vispār stāvam daudz par tuvu. izskatījās, ka arī tūlīt nāks mūs visus sist, lai arī mēs kādi septiņi. šodien dabūju lamas no tantes, kas stāvēja pirms manis rindā filmakadēmijā, kur gāju pielikt filmu klubiņa plakātu. un tādi trakāki vai mazāk traki stāsti ir katram, it sevišķi tiem, kuri nav vietējie.vienvārdsakot, biedri latvieši, īgnums un nejaukums, un rupjība uz ielām nav tikai mūsu eksluzīva privilēģija. un tomēr varbūt būtu laiks, sekojot nīderlandiešu piemēram, beidzot konkrēti atzīt, ka esam īgni un nejauki, un tad neviens vairs īpaši nebūs par to pārsteigts. |
3/18/11 12:32 amskolā skatījāmies La Dolce Vita, laikam jau ar Fellīni ir tā, ka viņu saprast tikai citu viņa filmu kontekstā, vismaz man tā ir. mēģināju palasīt Servantesu, bet nav spēka. vakardienas džeza bārs bija brīnišķīgs, pēc tam pat īpašnieks nāca ar mums runāties, sak, mēs tik enerģiski, ka mūziķiem prieks tādai publikai spēlēt. Amst. naktīs ir brīnišķīga, visi mazie tilti un tiltiņi izgaismoti, vientuļi riteņotāji un policija pat diez ko nesatraucas, ja mēs uz tilta rāpjamies vantīs un tā. vienvārdsakot, nogurums.un vēl man liekas interesanti, ka 60tajos un daļēji arī 70tajos tēli filmās ir vienkārši pavisam garlaikoti cilvēki. tāda apmulsusi buržuāzija, kas īsti vairs nesaprot, ko ar sevi iesākt - ne ta pielāgoties jaunajiem apstākļiem, ne ta spītīgi palikt pie veciem paradumiem, it sevišķi itāļu kino. vispār es šodien iegādājos vieglas un vienkāršas kurpītes, pavasari, laiks tā kā beidzot sākties, ne. |
3/16/11 08:08 pm - dienas piezīmeses tomēr esmu ļoti slikts draugs, celties vēlu ir slikti, jo pusi dienas nevar atgūties, ir jātaisa vairāk ballītes, bet tādas ar nolūku un konkrētu ideju, teiksim, ''Skaistā ballīte'', kur visi nāk satērpušies smukās drēbēs, vai arī ''Tavs mīļākais saldējums'' ballīte, nu, tādā garā. un vēl, ja negribi aizlaist postā ēdienu (nē, nopietni, es nesaprotu, kā tas notiek - man jau tā nav naudas, līdz ar to ar ēdienu darbojos prātīgi), vislabākais ir to visu samest kopā un nosaukt par experimental cooking, un vēl ir ļoti grūti noteikt, kad rokfors ir sabojājies, jo tas siers jau tā ir sapuvis. un vēl mēs šovakar laikam iesim uz džeza bāru, līdz tam vēl jāuzraksta par Valdnieku, un vēl mani mati izskatās pavisam jocīgi, kad izžūst pavisam dabiskā ceļā. kleitas joprojām nav ieradušās, visu dienu žāvājos, mazliet pavasaris un mazliet apnikums, bet nē, es mācos būt produktīva un vispār pildu savus plānus. svētdien iesim filmēt pilsētu, līdz tam jāizdomā, ko īsti tur filmēt un kā, un tad vēl ir skaņa. bet viss ir pārdzīvojams, ja ir kaut kādi patīkami un ne pārāk tāli atpūtas brīži, kā, piemēram, ballīte nākamnedēļ, brālis pēc divām nedēļām un interesanta lekcija tajā pašā vakarā (braukt uz lidostu pa taisno no skolas vienmēr liekas tik ļoti, nu nezinu, aizraujoši, ne), un tad jau būs mājas pēc mazliet vairāk kā mēneša. un tas nekas, ka pa vidu ir vairākas esejas, divas milzīgas prezentācijas, grandiozs eksāmens (nē, es nepārspīlēju - no tā ir tieši atkarīgs tas, vai es nokārtoju to stulbo loģiku vai nē) un vēl citi sīki nieki. viss ir pārdzīvojams, ja laiku skaiti patīkamās, nevis kaitinošās mērvienībās.lūk, apmēram tāda ir mana šodiena. |
Powered by Sviesta Ciba