man tiešām liekas, ka vienīgais veids, kā tikt vaļā no sirdssāpēm, ir to visu vienkārši uzrakstīt, lai pašai mierīgāks prāts, vai ne. tad nu tā, es ticu, ka ir lietas, kas notiek pareizos brīžos, un ir pareizas lietas, kas notiek nepareizos brīžos, un reizēm ir labi, ka pareizas lietas nenotiek nepareizos brīžos. it sevišķi reizēm ir tā, ka satiek kādu cilvēku, ar kuru varētu visādas labas lietas jums kopā notikt, bet nav tam piemērota laika, un paiet gadi, un tā laika joprojām nav, un tad atliek vien iet uz priekšu un cerēt, ka kaut kādā brīdī jums sakritīs laiki, jo, kā rādās, viss ir atkarīgs no iekšējiem kalendāriem un iekšējām lietām. bet tas tā, tas tikai tāpēc, ka agri pirmdienas rītā mer. aizbrauca prom, un es nezinu, kad un kur viņu nākamreiz satikšu, un tas ir mazliet, mazliet smeldzīgi, jo nu jā, ir nepabeigtības sajūta, jo reizēm liekas, ka ar konkrētiem cilvēkiem vajadzēja būt kaut kam mazliet vairāk. kaut kā jocīgi, jo ar mer. saistītas dažas no manām skaistākajām amst. atmiņām, piemēram, kā pagāšgad augusta naktīs mēdzām sēdēt pie upes un skatīties garāmpeldošās baržas, un tad, kad man nebija interneta istabā, es mēdzu sēdēt viņa gultā un skaipot ar kint., viņš bija mans mīļākais filmuskatīšanās biedrs, un vienreiz viņš man aizmiga blakus uzvalkā un mēs brokastīs ēdām saldējumu, tādas visādas mazas un sirsnīgas epizodes, kas reizēm mazliet, mazliet smeldz, jo es tomēr, kā izrādās, neesmu aizmirsusi, kā tas ir, kad ir sirdslietas. bet tas tā, es vienkārši ļoti sen neesmu jutusi trīsas un ilgas, un ir mazliet aizmirsies, kā ir, kad kļūsti muļķīgs, mazliet neveikls un tāds ļoti, ļoti nedrošs. bet es esmu droša par to, ka ja kādreiz mūsu kalendāri un iekšējie laiki būs nolīdzinājušies, viss būs labi.

nu jā, un tāpēc rudenī būs jātaisa ceļojums, lai apciemotu draugus un biedrus, kurus neesmu redzējusi kopš izlaiduma un kuri izklīduši pa parīzi, londonu, amsterdamu un berlīni. starptautiskās dzīves, lielās ambīcijas, un man grūti tam pieslēgties, jo vēl neesmu iejukusi maģistru ritmā. bet nekas, nākamgad būs mana kārta, galvenais tikai atcerēties, ka mans gap year ir tāpēc, lai es varētu darboties ar un ap savu portfolio, nevis nemitīgi dzert ar draugiem un draudzenēm lētos bāros.
in other news, darbs pilnīgi besī, kaut kā pagāšgad bija lielāks prieks un iedvesma, nezinu, kā to lai nosauc, bet likās, ka tīrīt suņu būrus un vest suņus pastaigās nozīmē daudz vairāk, nekā visādas akadēmiskās izdarības, bet šogad, nezinu. kādreiz likās, ka vienīgais patiesais un labākais veids, kā būt, ir fiziska būšana - kad tu fiziski palīdzi citām būtnēm, viss viens, cilvēki vai dzīvnieki, un es tā joprojām domāju, jo mēs taču neesam vieni un tāda eksistēšana dod daudz vairāk prieka, jo redzi un zini, kā palīdzi citiem, bet man vairs neliekas, ka tas ir vienīgais veids, kā labi dzīvot un labi justies pašai ar sevi. iespējams, tas arī tāpēc, ka tā kompānija, kurā strādāju, ir diezgan muļķīga, viņiem vienmēr trūkst darbinieku un viņi diezgan slikti plāno lietas, un ir tā, ka bieži vienkārši negribas iet, jo vieta nav diez ko jauka un darbinieki mēdz būt neatsaucīgi, slinki un ne pārāk jauki viens pret otru. bet tas tā, vēl tikai nedēļa un tad mājās, es laikam esmu ideāliste (hallooo, baigais jaunums), bet man nepatīk, ka vienīgais, kā es sevi varu motivēt strādāt, ir domāt par naudu.

dažas dienas vēl ar markusu, un tad es un mans čemodāns meklēsim jaunas mājas uz piecām dienām, gan jau viss izdosies. vakar skatījāmies filmu un ēdām vakariņas pagalmā, un tad atnāca viens draudziņš, kurš ir apmaiņas students no Toronto, tikko pameta universitāti, lai dotos strādāt vīna laukos kaut kur nīderlandē, tas ir kaut kāds jaunums, ka šeit taisa vīnu, lai nu kā, viņš spēlēja ģitāru un dziedāja, mums bija alus un daudz augļu, bija skaists vasaras vakars, es nekad nebiju bijusi Nīderlandē jūlijā, jo jūlijs pieder Latvijas rudzu laukiem un naktīm, gigi, bet bija skaisti un mierīgi, un pat smeldze un tā sajūta, ka ļoti, ļoti negribi šeit būt, mazliet atkāpās. skaitu dienas līdz mājāsbraukšanai, bet arī zinu, ka ar to nekas neatrisināsies, ar to tikai visi sarežģījumi sāksies, bet laikam būtu jauki beidzot būt vietā, kur nevajadzēs turēt savas mantas čemodānā.
vienvārdsakot, tā mazliet.