trīs gadus, kad es šeit dzīvoju, mēs visi bijām kopā kojās, kas bija uzbūvētas salīdzinoši nesen, turklāt tā pilsētas daļa, kurā dzīvojām, amsterdam oost, ir salīdzinoši nesen labiekārtota un pakļauta šim te gentrification procesam. vienvārdsakot, tas bija salīdzinoši jauns rajons, jaunas mājas un jaunas vietas. šobrīd, ciemojoties šajā pilsētā, es palieku pie mat., kurš savukārt dzīvo sava vectēva mājā pilsētas centrā. māja ir vairāk kā 100 gadus veca un atrodas vienā no senākajiem un dārgākajiem rajoniem, kas viss, protams, izklausās baigi labi, bet. mat., ar kuru viss ir tieši tāpat kā iepriekš un šķiet, ka nemaz neesam kādu laiku pavadījuši šķirti, ir iekļuvis pa vidu kaut kādiem īpašumu kariem, tāpēc viņa klātbūtne mājā ir ļoti nelaipni pieciesta no dažādu tanšu un onkuļu puses. tas izpaužas tā, ka viņš (tātad arī es uz kādu laiku) ir izmitināts mājas aukstākajā galā, kurā nav arī dušas, tāpēc mēs ejam dušoties pie draugiem, un tā kā elektrības padeve arī ir problemātiska (pirms divām dienām jau izsitām korķus visā mājā, gatavojot vakariņas), ielikt vēl kādu sildītāju nav iespējas. mat. nevēlas atzīt to, ka mājā ir ļoti auksti, tāpēc mums vakar no rīta pat bija strīds, pēc kura es demonstratīvi uzvilku pufaiku un turpināju brokastot. it kā viņam nav jāmaksā īre, bet, no otras puses, nav arī siltuma un nav pieejas iespējai nomazgāties. ir ļoti centrāla vieta, tiesa, un ietaupīti simtiem eiro īres maksā. savāda situācija, vienvārdsakot. visu laiku domāju par to, vai es tā varētu dzīvot, vai arī es tomēr padotos un maksātu daudz par komfortu.