3/7/11 05:29 pmšodien parciņā pretī skolai skraidīja čalis dinozaura kostīmā, un pēc tam es kādas 10 minūtes pļāpāju ar puiku, kuram matos bija stīpiņa ar bantīti leoparda rakstā. izskatās, ka pavasaris Amsterdamā būs interesants. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
3/4/11 01:10 amšodien runājām par filmām, kas ietekmējušas un kaut kā palikušas līdzi visu mūžu, kā izrādās, daudziem tādu nav, bet man tak tādas ir vismaz piecas. es nezinu, kāda es būtu, ja nebūtu redzējusi to pašu breathless, eternal sunshine of the spotless mind, love song for bobby long un I'm not there, nu, tās laikam ir manas filmas, bez kurām es nebūtu es. un galu galā pārliecināju vienu vietējo kaimiņu, ar kuru pēdējās dienās daudz pavadām laika kopā, noskatīties love song for bobby long, tas ir satriecoši, kā visiem patīk šī filma, vismaz es neesmu dzirdējusi nevienu negatīvu komentāru no tiem cilvēkiem, kuriem ieteicu skatīties, un no viņa puses galvenais, par ko viņš bija pārsteigts, bija filmā attēlotā nabadzība un tas, ka tā nemaz nav tik.. drūma. un mani tas ļoti, ļoti pārsteidza, jo pirmkārt, es vispār nebiju piefiksējusi nabadzību tajā filmā, un otrkārt, tas nav nekas bēdīgs/drūms. reizēm man aizmirstas, ka es šobrīd esmu superbagātā valstī, tas ir neaptverami, cik ļoti izšķērdīgi cilvēki šeit ir. bet ko nu par to, es tikai gribēju pierakstīt, ka ierobežoti līdzekļi ne vienmēr nozīmē ierobežotas iespējas, un lai arī man pašai tas vienmēr ir licies pašsaprotami, kā izrādās, ne visiem tas tā ir.un vēl es šodien pasūtīju internetos divas kleitas, redzēs, kā būs, bet man tiešām vajag smukas kleitas ikdienai, šitā tak nevar turpināties. un vēl man laikam būtu jāiet gulēt, bet ko tur daudz padarīt, es esmu nakts dzīvnieciņš. un vēl mūsu skolas janitor ir nenormāli jocīgs, viņš pēdējā laikā visu laiku mani sveicina un grib runāties, un es tak esmu redzējusi visu Scrubs, es zinu, ka no janitor neko labu sagaidīt nevar. tas čalis taču bija vienkārši traks. |
2/8/11 11:52 pmuz absolūti pozitīvas nots: man bija ļoti skaista diena. ar visu celšanos septiņos, lekciju rīta agrumā, loģiku un literatūras vēsturi, ja tā to var nosaukt. un galu galā vakarā bija pirmā teātra nodarbība, kas ļoti, ļoti aizrāva, sajūsmināja un vispār iedvesmoja. ko tur daudz, man vajag kaut ko radošu, un cik tad var apgleznot/apzīmēt sienas. turklāt vietas uz tām sienām vairs diez ko nav. (bet, ja es beidzot atrastu skaistu pastveidīgu krāsu, es varētu kārtīgi uzzīmēt to pulksteni. ja jūs zīmētu pulksteni uz sienas, kādu laiku tas rādītu? manējais, piemēram, pilnīgi noteikti rādītu 3, jo lielākoties tajā laikā es esmu nomodā gan dienā, gan naktī, un tas ir ļoti, ļoti skaists brīdis) un vēl šodien bija ļoti skaista saule, jo kas viņiem ir februāris, mums liekas pavasaris. nu labi, vismaz man liekas pavasaris. rīt bruņošos ar saviem cv eksemplāriem un iešu centra izpētē, visi turklāt šajās dienās kaut kur brauc, t.i., Arja brauc slēpot, Markuss aizbrauca mājās un draudziņš vispār sāk kaitināt ar savu, nezinu, būšanu/nebūšanu. līdz ar to vēl jo priecīgāka liekas iespējamība, ka nedēļas nogalē būs ciemiņš. un vēl svētdien būs arī filmskrīnings kinomuzejā ar dzīvo mūziku un smuko pasniedzēju. kāpēc es to visu stāstu? jo liekas, ka, iespējams, nav jau nemaz tik traki. un ka nevajag milzu lietas, lai būtu labi - man nav lielu problēmu mājās labi pavadīt laiku pat ar superierobežotiem līdzekļiem, bet šeit kaut kā vēl nebija sanācis atrast iepriecinošu veidu. un tagad, liekas, teātris varētu ļoti, ļoti palīdzēt. |
11/3/10 01:31 amtraks, traks laiks. vakar CocoRosie bija satriecošas, es nemaz nezināju, ka tā viena māsa ir tik nenormāli piemīlīga, turklāt, kā izrādās, gandrīz visi, kuriem es ieminējos par šo koncertu, zina viņas. koncertā jau atkal pārliecinājos, ka CocoRosie ir tik neparasta grupa, jo viņas samet vienā katlā visdažādākās lietas un tas tiešām izklausās labi, nevis biedējoši vai jocīgi, un viņām piemīt tā burvīgā spēja radīt patīkamu noskaņu. tā, ka viss būs labi. bija visādas dziesmas, lielākoties, protams, no jaunā Grey Oceans, bet bija arī Animals un citas pavecākas dziesmas. tiesa, diemžēl nebija Beautiful Boyz, bet (vismaz mana) koncerta kulminācija bija Turn me on. un pēc tam visi pamazām izklīda, bet tur sākās disenīte, un mēs nodejojām vēl kādu stundu vismaz, un viena no māsām, tā piemīlīgā, arī ik pa brīdim ieklīda kaut kur pūlī. tik ļoti.. vienkārši un amsterdamiski.cita starpā es bastoju skolas helovīnbaļļuku, jo šādi pasākumi ir baudāmi tikai tad, ja pats esi kunga prātā, bet tam vairs nav naudas un vēlmītes, tāpēc es tagad beidzot iešu gulēt, jo rīt jābrauc uz radio komunikācijas kursa ietvaros. bet vispār.. ah. tikko iepazinos ar kāda konkrēta cilvēka labāko draudzeni, kas, pie velna, visiem ir ar tām labākajām draudzenēm. jāsaka, es esmu pilnīgs pretstats viņai, laikam tā ir laba zīme. un vēl es kārtējo reizi esmu pilnīgi beznaudas, nezinu, pašas bezatbildība vai vienkārši tas, ka nevar visu laiku tikai ēst ķīniešu nūdeles un gulēt guļammaisā, t.i., gribas taču iekārtoties, un tas nu nemaz nav viegli, ja joprojām trūkst daudz lietu. ja sanāks, rīt ceru iet meklēt darbu. tiesa, tas būtu šōrtkats uz pilnīgu prāta zaudēšanu, jo tad laika vairs nebūtu vispār nekam, jo jāmācās ir tiešām daudz un.. nu jā. nolāpītā studenta dzīve, ha. |
10/23/10 07:39 pmto, ka pieradumam ir spēks, man pirmo reizi norādīja friziere, kad kārtējo reizi atteicos no jauna matu griezuma, spītīgi pieturoties pie pierastām lietām. pēc kāda laika sapratu, ka es vispār funkcionēju mazliet citādāk, jo katrreiz, kad pamanu sevī kādu pieradumu vai kādu līdzīgu sienu, kas attur mani no turpināšanas iet uz priekšu, nu, man automātiski gribas to nojaukt, darīt visu iespējamo, lai sevi pārlauztu un tiktu tam cauri. tāpēc es atkal nogriezu īsus matus, gan jau kaut kad saņemšos arī nokrāsot tumšus, tumšus, pamazām drēbes pat sāku pirkt atbilstošā, nevis daudz-par-lielu izmērā, bet vēl ir tik daudz sienu iekšā, ka pietiks darāmā visam mūžam. tā kā beidzot mid-term'i ir gandrīz cauri, tb, tuvākais dedlains ir piektdiena un loģikas eksāmens, šodien gāju iepirkties. tā jau man liekas, ka iepirkšanās ir stulba un visbiežāk tā ir tikai laika tērēšana, reizēm pārsteidzošā kārtā sanāk sev atzīt, ka hei, vispār jau ir forši. vispār man patīk mēģināt jaunas drēbītes un jaunas lietas, pat ja mana 'intelektuālā' puse saka, ka tas ir stulbi un pārāk ļoti Glamour-īgi. lai nu kā, secināju, ka man tiešām vajag atjaunot savu garderobi, jo ārā ir auksts un neglīts, un tad vismaz man būtu jābūt siltai un glītai, tāpēc saņēmos un gāju iepirkties. man beidzot tagad ir kokvilnas kleita, kvīīīī, tiesa, man pašai liekas, ka kleita ir tādu vecu tanšu kleita, bet vai nav vienalga, tā maksāja desmit eiro un ir labi beidzot nēsāt siltu kleitu, kaut vai pa māju. sapratu arī to, ka beidzot ir laiks smaržām, un iegāju smaržu veikalā paskatīties. un te nu ir tas pieradums, bļin, jo es ilgi nevarēju izšķirties starp Kenzo L'eau un DKNY Delicious, jo tās abas ir smaržas, kuras savulaik diezgan ilgi lietoju. pirmo reizi L'eau nopirku tāpēc, ka man tā smarža kaut ko atgādināja, kaut ko siltu un no bērnības, bet nekādi nevarēju atcerēties, un nospriedu, ka hei, varbūt kaut kad atcerēšos, ja sākšu lietot ikdienā. galu galā izlietoju kādus trīs vai četrus iepakojumus un joprojām nesaprotu, ko tā smarža atgādina. šodien galu galā atkal nopirku L'eau, nevis kaut ko jaunu, jo atcerējos, ka reiz liku mārim pateikt, ko viņam tās smaržas atgādina, un viņš pārsteigts paskatījās uz mani un teica, ka mani, protams. ka nu jau es un konkrēta smarža ir tik ļoti nešķiramas vienības, un nu jā, reizēm ir pieradumi, kurus negribas lauzt. gluži tāpat kā līdzņemamās kafijas parkos un cigaretes, manas vēlās naktis un slinkie rīti, nu, tie visi ir labie, nelaužamie pieradumi. rutīnas skaistā daļa.cita starpā mēs esam atstāti divatā ar markusu, jo meitenes ir kaut kur prom, mat. ir ceļā un negulējis, un visi pārējie kaut kur mācās atlikušajiem eksāmeniem. neliekas īsti ticami, ka es šeit esmu tikai divarpus mēnešus, laiks kaut kā rit citādāk, un vēl tikai gandrīz pusotrs mēnesis līdz mājām. mat. izdomāja, ka man ir noteikti jākrāso sienas un viņš nāks man palīgā, man vienkārši liekas, ka laiks atrisināt siltuma problēmas, tb, nopirkt normālu segu. maikls savukārt man iedeva izlasīt Love in the Time of Cholera, un tagad mēs skatīsimies Monty Python and the Meaning of Life, un pēdējā laika lielākā problēma ir tas, ka es nespēju noteikt, vai kāds ar mani flirtē vai nē. man vienkārši liekas neiespējami, ka es kādam varētu patikt, pat neraugoties uz to, ka tas ir neloģiski un es to apzinos. āh, dzīve. un mani tik ļoti biedē tas, cik ātri un viegli mums ar mat. iet. varbūt tā ir kultūru lieta, varbūt tās ir orientācijas un viss pārējais, bet es neatceros, vai vispār jebkad ar kādu draudzībiņa un tuvums kā tāds ir bijis tik vienkārši un tik ātri. |
10/11/10 01:45 amšodien bija ienākusi ciemos Karolina no ceturtā stāva, viņas slēdziens par manu mitekli bija simplicity. es ticu, ka ir pasaulē cilvēki, kuriem vienkāršība liekas pārākais murgs un kaut kas, no kā būtu jāizvairās, bet man tas liekas viens no labākajiem iespējamiem komplimentiem, jo viss jau tā ir pārāk sarežģīts, kāpēc gan mums vēl papildus kaut kas pašiem būtu jāsarežģī. piemēram, lasīju šodien Freidu, visu pēcpusdienu lasīju, tagad bail iet gulēt, sak, zemapziņa izmetīs interesantus sapnīšus. tikko to stāstīju Arjai, viņa tikai nogrozīja galvu, jo šie te humanities studenti viņai liekas neizprotami. bet vispār.. nu jā, es noskatījos beidzot Before Sunrise, un sasodīts. viegla smeldze pakrūtē, vieglas skumjas, jo es neticu attiecībām, bet es ticu tādām naktīm. es ticu, ka reizēm ar cilvēku, kuru satiec pirmo un pēdējo reizi, nu, reizēm tur ir tāda saķere, kuru nekad nedabūtu pat gadiem ilgās attiecībās, es taču to zinu. tā bija ar Alenu, kad mēs gājām pa pilnīgi tumšo ceļu kaut kur pa Bosnijas klintīm, tā bija ar to lietuviešu puiku, kuru satiku kaut kur pie Kauņas, es tak pat vairs neatceros, kāpēc vispār tur biju, bet kāda starpība, tā arī mēs nosēdējām visu nakti pie akas un no rīta gājām skatīties gulbīšus, un tā ir bijis vēl vairākas reizes. trešdien pēc filmas ar Mat. braucām mājās, es viņu pierunāju apsēsties parkā uz kafiju, bija jau vēls un tumšs, un mēs tur tā sēdējām, un es viņam vēlreiz stāstīju par līdzsvaru pasaulē, par to, ka viss ir līdzsvarā, skaties no kuras puses gribi, un laikam šis ir mans līdzsvars. es neticu, ka man varētu būt normālas, funkcionējošas attiecības, vismaz ne tagad, bet man toties ir daudz tādu pārāk īsu un pārāk intensīvu nakšu, tādu nakšu, par kurām vēlāk puskaraļvalsti varētu atdot, nu, tādu Before Sunrise nakšu.šodien beidzot sapratu, ka pietiek niekoties. es iepriekšējos divus mēnešus esmu pavadījusi tā lēnām un prātīgi, jo es negribēju atkārtot Ventspili. pēdējais pusgads bija graujošs, gan pozitīvā, gan absolūti negatīvā nozīmē, un es gribu kaut ko citādāku. bet pietiek plunčāties pa pļenckām, ir laiks. tāpēc es atgādināšu Mat., ka viņš mani apsolīja aizvest vakariņās uz ārkārtīgi izsmalcinātu restorānu pie ļoti skaistas strūklakas, kur mēs pļāpājām un kur pie mums apstājās kāds vīrietis ar tikai vienu zobu mutē un ļoti spēcīgu viedokli par Vildersu, tāpēc beidzot nopirkšu muzeju karti un kino karti, pietiek knapināties, mēs iesim uz zoodārzu un uz Van Goga muzeju par brīvu, un vispār varbūt jāiesaistās teātrī, es taču to kādreiz darīju. pietiek knapināties, es nebraucu visus šos kilometru simtus, lai skumtu pēc mājām. |
9/24/10 10:35 pmun tā nu pamazām viss iet uz labo pusi. nav jau tā, ka bija slikti pirms tam, bet, godīgi sakot, es tagad nespētu iet cauri tam visam pirmajam mēnesim vēlreiz. un vispār apbrīnojami, es ierados ar divām somām, un pēkšņi visa istaba pilna ar visādām lietām. smieklīgi, kā pamazām apaugu ar lietām. šodien arī svinējām mūsu jaunā virtuves galda atklāšanu, sacepu kartupeļu pankūkas ar laipnu kaimiņa palīdzību, atnāca visādi ciemi, tāds jauks vakars. arvien vairāk un vairāk šo vietu izjūtu kā savējo, patīkami. redzēs. jau ir bail no tā, ka māmiņa atbrauks ciemos otrdien, lai cik ļoti man brīžiem pietrūkst māju kā tādu, es saprotu, ka nekad vairs nespētu tur atgriezties, es vairs nevaru iztēloties dzīvot pie vecākiem.totally random, bet Roberts Gobziņš ir tiešām ģeniāls. |
9/6/10 11:52 amlasīju tekstu no Academic Writing par to, kā rakstīt, ja nav iedvesmas, un tur bija padoms, ka vajag pierakstīt kaut kādā kladītē vai internetos visas tās īpatnējās lietas, ko ikdienā redzi. lasot tekstu man no garlaicīgi palika ļoti garlaicīgi, jo nu kaut kā to visu pats saproti, ja regulāri spamo internetos jau, liekas, piecus vai sešus gadus, vismaz cibā. ja pavisam nopietni, es šobrīd mazliet prokrastinēju, man ir kaut kāda apsēstība ar laiku, jo liekas - viss ir jāspēj izdarīt ātri un nenormāli labi, bet ar kaut kādiem akadēmiskiem un teorētiskiem tekstiem tā nesanāk. līdz ar to es tik ļoti negribu tam ķerties klāt, ka novelku visu līdz pēdējam, un tad tur sanāk tas lielais laika zudums. stulbi.bet vispār es tikai gribēju pierakstīt, ka piektdien uz ielas redzēju krišnaītus (?), viņi arī šeit staigāja dziedādami un dejodami, tiesa, Rīgā viņi izskatās lustīgāki, bet šeit viņiem bija akordeons. izskatījās forši. |
9/5/10 08:07 pmlaikam jau radikālās pārmaiņas manā dzīvē kopš dzīvesvietas maiņas ir pārvietošanās veids. parasti es visur devos ar kājām vai sabiedrisko transportu, velosipēds nebija mans iecienītākais pārvietošanās līdzeklis dažādu iemeslu dēļ, bet galvenokārt jau tāpēc, ka grūti braukt ar riteni, teiksim, no Rīgas līdz Ventspilij, turklāt man nozaga riteni pirms kāda pusotra gada no mūsu dārza, un tā arī normālu riteni nenopirku vietā. protams, mums mājās bija visādi citi velosipēdi, bet visiem ir kaut kādi trūkumi, piemēram, viens ir šausmīgi smags un ar to ir ļoti grūti braukāt tālākus gabalus par mājas-Vecrīga, tāpēc parasti, ja bija kaut kādi izbraukumi ar draugiem savvaļā, riteni aizņēmos no Ievas. savukārt šeit riteni nopirku jau otrajā dienā, kad ierados, un pēdējā mēneša laikā sabiedrisko transportu esmu izmantojusi, liekas, četras vai piecas reizes, tostarp tāpēc, lai vispār tiktu prom no lidostas. kā izrādās, pārvietoties ar velosipēdu ir ārkārtīgi ērti, it sevišķi vēl ja tev nav visu laiku jāuztraucas par to, vai tevi nenobrauks uz ceļa (tie velosipēdistu celiņi pa Rīgu ir ņirgāšanās, turklāt pa turieni taču vienalga lielākoties pārvietojas māmiņas ar ratiņiem tādā bērnudārza pastaigu tempā) un vai tavu riteni nenozags. tiesa, šeit jau arī var nozagt riteni, bet tas nav tik bīstami tik un tā. piektdien naktī gan piedzīvojām mazu izbīli, kad aizgājām pakaļ saviem noparkotajiem riteņiem tieši pie policijas iecirkņa un to tur vairs nebija, jo, kā izrādās, tur bija zīme, ka velosipēdus atstāt aizliegts. kā izrādās, gādīgie policisti bija pārnesuši mūsu velosipēdus uz otru ielas pusi, tā ka viss beidzās laimīgi. vienvārdsakot, pēc pirmā mēneša, kas pavadīts aktīvi riteņojot, es esmu ne tikai pamatīgi ietaupījusi naudu (tramvajs vienā virzienā ir 2,60 eiro, un kaut kur braukāt sanāk katru dienu), bet arī veiksmīgi izvairījusies no nepieciešamības meklēt sporta zāli. šodien piefiksēju, ka augšstilbi palikuši ne gluži uz pusi, bet kādu krietnu daļu apkārtmēra tievāki gan, tiesa, tas arī nozīmē konstantu saspringumu tajos muskuļos. un laikam nepatīkamākā lieta saistībā ar riteņošanu ir tas, ka ir grūtāk vilkt minikleitas un minisvārkus.nezinu, kā būs ziemā - pagājušajā gadā šeit esot bijis -15, un visas ielas bija apledojušas, bet pagaidām velosipēds ir vērtīgākais, kas man šeit ir. varbūt ziemā būs jāuzliek kaut kādas īpašas riepas un jāuzlabo bremzes - jau tagad reizēm ir grūti pilnīgi apstāties, braucot lejā no uzkalniņiem. bet dzīvē vispār ir maz pilnīgi nelabojamu lietu, tāpēc gan jau kaut ko izdomāšu. vai arī vienkārši nošpikošu no citiem. |
9/4/10 12:10 pmliekas, vakar bundziniekam no tās grupas, kas spēlēja vietējā krogā (ļoti brīnišķīgs krogs un ļoti brīnišķīga grupa), apsolīju, ka nākamreiz ar viņiem spēlēšu ermoņikas, Arja atstājusi man zīmīti uz tualetes durvīm, jo es no rīta biju aizņemta ar sapņošanu par milzīgu ugunsgrēku Rīgas nomalē, kaut kā man tie Rīgas iznīcināšanas sapņi atkārtojas, pēc divu nedēļu kopdzīves mēs joprojām saprotamies labi. bet nu pietiek ākstīties, jāsataisās, jāmet fotoaparāts pār plecu un jābrauc uz centru.vakar atradām bāru, kur var dabūt dzērienu par brīvu, ja nobučo bārmeni. turklāt mums ar Arju iedeva arī konfektes. es laikam iešu uz to bāru vēl. |
9/3/10 04:55 pm - mazās dienasDabūju savu bankas karti, tas viņiem prasīja tieši nedēļu, tagad pa pastu jāturpina gaidīt paroles un kodi, kas nāks divās atsevišķās vēstulēs, šī valsts ir aizraujoši birokrātiska. iespējams, šodien vai rīt, ja pasts strādā sestdienās, dabūšu savas internetos pasūtītās grāmatas, kas ievērojami atvieglos mācīšanos. un vēl es šodien uzzināju, ka tie bērneļi, kas zem maniem (un visu pārējo nabadziņu, kas dzīvo šajā ēkas pusē) logiem priecājas katru dienu no 9.00-18.00, turpinās priecāties arī ziemā, tb - arī aukstā laikā viņi lielākoties priecājas ārā. trešdienu rīti ir visdrausmīgākie, jo pagulēt ilgāk par deviņiem nav iespējams. un vispār nu jau vairs pagulēt ilgāk par deviņiem nav iespējams. saņēmu paciņu no mājām trešdien, tagad dzīve daudz vieglāka, jo man beidzot ir kedas. un māmiņa gādīgi bija ielikusi arī divas Laimas šokolādes, un vēl man beidzot ir mētelis, bet nu jau ārā pat ir saulains un silts.un ledus gabaliņi manā kolā izskatās pēc sīpoliņiem, un saldējums, ko šodien beidzot nopirku (jau nedēļu domāju par to, ka gribu saldējumu), ir atkarību izraisošs. un vispār vienīgā (ēdam)lieta, kas man tiešām ļoti pietrūkst, ir Stockmann' spinātu pīrāgi. paldies par uzmanību, esmu pierakstījusi visu (svarīgāko) par pēdējām dienām, tagad es varu turpināt skatīties Weeds. |
8/27/10 05:38 pmAmsterdama ir traka pilsēta. šodien braucām atpakaļ no skolas piedāvātā creative writing workshop, te tās ielas ir pilnas ar riteņotājiem, kājāmgājējiem un idiotiskiem šoferiem (pavisam nopietni, viņi mēdz vienkārši apstāties ielas vidū, ieslēgt avārijas gaismas un aiziet papļāpāt ar draugu ielas otrā pusē), līdz ar to satiksme ir tiešām psiha. šodien redzēju jau otro avāriju šonedēļ, pirmā bija vienkārši meitenīte uz riteņa vs. mašīna, neizskatījās nekas pārāk traks, meitene gan kliedza bez gala, bet vismaz nekādu asiņu un nekādu pārlūzušu daļu. šodienas avārija bija kaut kas pavisam cits, jau atkal meitene, bet šodien viņas pretinieks bija tramvajs. es nezinu, kas ar viņu galu galā notika, man liekas neētiski palikt un skatīties avārijas, bez maz kā iet uz publisko pakāršanu, kas vienmēr likusies tāda stipri dzīvnieciska izklaide, tāpēc es ātri aizvācu savus līdzbiedrus, kad policija sāka ierobežot apkārtni, bet, godīgi sakot, tas bija drausmīgi. es skatījos pa kreisi, lai (likteņa ironija?) pārliecinātos, ka tramvajs neuzbrūk, un tur bija šī te meitene, kura mēģināja skriet pāri ceļam, bet starp viņu un tramvaju bija pusmetrs labākajā gadījumā, un tad viņa kaut kur aizķērās, soma pa gaisu, un pēkšņi viņa ir zem tramvaja.stāsta morāle? dzīve ir šausmīgi trausla. tu nekad nevari būt līdz galam drošs, ka izdzīvosi līdz nākamajai dienai, līdz ar to.. nu, ne gluži sex, drugs&rock'n'roll katru dienu, bet vienkārši katrs mirklis ir jāizbauda līdz galam. pat ja tas ir mirklis skumju, vientulības vai neizskaidrojamu ilgu. un tāpēc es šodien vakarā iešu uz ballīti pie kursabiedra. jo dzīve ir tik ļoti nenormāli trausla. |
8/19/10 03:21 pmja pareizi atceros, tās bija 11. klases ziemas brīvdienas, es biju tikko iepazinusies un izšķīrusies ar ķīmiķi, bet ne par to šoreiz stāsts, vienvārdsakot, es biju Parīzē, un mēs ar brāli aizgājām uz Pompidū centru skatīties mākslu. es toreiz biju pārliecināta, ka pamatīgi besīju brālim, un laikam toreiz viņš mēģināja pierādīt, ka nav tiesa, un veda mazo, provinciālo māsu skatīties 20. gadsimta sākuma šedevrus. es nevaru izturēt daudz mākslas vienkopus, līdz 100 gleznām vienā reizē ir maksimums, ko varu uztvert, pēc tam jau viss izskatās pēc lielas ķēpas un nekas vairs nepatīk. liekas, toreiz bija tas pats, un pašu ēku es atceros daudz labāk par gleznām. brālis mani vadāja pa tām visām ejām, un galu galā mēs nonācām pie ''Melnā kvadrāta''. viņš toreiz piecas minūtes stāvēja pie šīs gleznas, murminādams kaut ko tādu kā ekselenti un satriecoši, es savukārt mēģināju iedziļināties, bet man absolūti nesanāca, un gāju tālāk. šodien beidzot izdomāju, ka laiks mazliet arī kultūrai, ne tikai matemātikai un alum, un pēc skolas aizgāju uz muzeju, viņiem te ir tāda kā Ermitāžas filiāle, kur tieši tagad ir 20. gs. sākuma gleznu izstāde, t.i., visādi fovisti, kubisti, pat daži abstrakcionisti un citi -isti. izstādei ir perfekts izmērs - tur ir 95 gleznas, kas ir tieši kā nākas manai aprobežotajai smadzenei, un, protams, pēdējais darbs izstādē ir... ''Melnais kvadrāts''. skatījos no vienas puses, skatījos no otras, izlasīju aprakstu gan angliski, gan (vismaz ļoti centos, bet tā valoda ir nenormāli idiotiska) nīderlandiešu valodā, un sapratu, ka nē. ja nav, tad nav, un laikam ir lietas, kuras es savā mūžā tā arī nekad nesapratīšu. Nospriedu, ka ''Melnais kvadrāts'' man laikam vienmēr būs tikai melns kvadrāts ar baltu rāmi apkārt, un braucu uz makdonaldu, jo vismaz tik daudz savā mūžā esmu iemācījusies, ka, ja tavs organisms kaut ko grib, labāk tam ir iedot kaut ko lētu un ātri, šoreiz - hamburgeru, nevis pēc tam mēģināt to sīko vēlmīti nomākt ar persikiem, āboliem un nektarīniem, lai galu galā vienalga norautos no ķēdes un viena hamburgera vietā apēstu divus.un vēl - man liekas, ( šī ir ideālā femme fatale ) |
8/19/10 01:29 amman pirmo reizi mūžā ir apzināti saskaņota gultasveļa, tb - komplekts, nevis vienkārši kopā saliktas smukas krāsiņas, man ir kafijas galdiņš, ko šodien berzu kādas divdesmit minūtes, un smuks galdauts, man pat ir dvieļu komplekts, un tie visi ir sarkanā krāsā. pēkšņi jūtos.. ne gluži pieaugusi, bet kaut kas uz to pusi.iespējams, māmiņa septembrī brauks ciemos. iespējams, man beidzot nākamnedēļ būs ledusskapis un gaisma dušas telpā. iespējams, es kādreiz pārstāšu risināt savas problēmas, vienkārši neliekoties par tām ne zinis. bet vispār es tikko pabeidzu Rota Indignation, ko man iedeva kaimiņpuika, un atcerējos, cik ļoti man vispār patīk lasīt. pēdējais Arcade fire albums ir dievīgs. |
8/15/10 03:59 pmnaudas taupīšana ir īpatnēja lieta. es it kā esmu daudz maz centusies taupīt naudu visu mūžu, ne vienmēr tas ir sanācis (e.g. spoguļkamera), bet reizēm brīnišķīgas lietas ir pašas par sevi iekritušas man rokās (e.g. mans jaunais laptops). ir lietas, kurās ir vērts ieguldīt lielāku summu nekā mazākā iespējamā, piemēram, guļammaiss, un reizēm, meklējot pašu lētāko, var pamatīgi sapīties. šobrīd, kamēr mana itāļu istabas biedrene Arja vēl nav ieradusies, es dzīvojos pa abām istabām viena pati, un guļamistabu esmu +/- apmēbelējusi (tb, tur ir matracis, skapis (metāla konstrukcija ar stangu un diviem plauktiem apakšā, 22 eiro, brīnišķīgi), kumode, ko dabūju no skolasbiedrenes vecākiem, un divas kastes, kur sākotnēji turēju drēbes, bet tagad turu grāmatas un tādas lietas), bet otra istaba ir gandrīz pilnīgi tukša, izņemot tās lietas, kas šeit jau bija, t.i., virtuve. vakar sapratu, ka tā turpināt vairs nevar, un atradu lētāko iespējamo pašsaliekamo skapi ar pieciem plauktiem, kur salikt tādas lietas kā šķīvjus, glāzes un dvieļus, kas, iespējams, kaut kad man būs vairāk kā tikai vienā eksemplārā. vienā brīdī man pieleca, ka nē, es neko taču nesaprotu par mēbeļu taisīšanu, pat neraugoties uz to, ka tēvs savulaik bija galdnieks, un atmetu idejas par to, ka skapjus varētu uztaisīt pati, tāpēc 18 eiro par tādu konstrukciju likās pieņemami. tas viss beidzās ar to, ka vakar pavadīju kādas trīs stundas, stiķējot to visu kopā, jo rūpnīca, kā rādās, kaut ko pamatīgi nofeiloja un daudzas detaļas vienkārši nebija saliekamas kopā. labi, ka kaimiņienei bija urbis, līdz ar to es arī apguvu urbšanu, un, kā izrādās, mans acumērs ir ārprātīgi šķībs, un tāpēc daži dēļi manā skapītī ir aizdomīgi līki. šorīt, vārot sev kafiju, pašpārmetoši aizdomājos par to, vai tiešām vajadzēja noskopoties ar tiem pieciem eiro, varēju taču nopirkt metāla skapīti, kuru salikt, domājams, būtu bijis vieglāk. un vēl es aizdomājos par to, ka nu jā, vīrieši tomēr ir noderīgi šajā ziņā, tāpēc šoreiz pat neķeršos pie tā dēļa pie sienas piestiprināšanas, kuru man atdeva kaimiņiene ar urbi. to lai dara Arjas tēvs, kurš nākamvīkend brauks ciemos. un pie reizes lai viņš arī tiek galā ar tām lampām. viena no labākajām domām Bībelē ir par to patiesības atzīšanu, kas var darīt brīvu, un tad nu beigšu izlikties un godīgi atzīšu nejauko patiesību, ka esmu ārprātīgi tizla. es varu atrast lētākos katlus, pannas un gludekļus rajonā (un šeit tādā ziņā ir ļoti pateicīgs rajons, visādi sīki indiešu, turku un random wtf lietu veikaliņi), bet nē, mēbeļu kopā stiķēšana nav mana tējas krūze.no otras puses, nekas daudz jau vairs nav palicis, un vienīgais, ko man tiešām vēl vajag, ir galds un krēsli. ir diezgan grūti visu darīt tikai uz grīdas, bet to, kā šīs lietas uztaisīt, es īsti nezinu. un varbūt arī labāk nevajag, joprojām gaidu brīdi, kad mans skaistais skapis sabruks ar lielu blīkšķi. |
8/14/10 05:00 amun man tomēr prieks, ka es pārvarēju savu paš-žēlošanas stadiju un devos šovakar/šonakt pasaulē. šī ir tāda pasaku pilsēta, visi tie mazie kanāli, vecās mājas un līkumainās ielas ar šaubīgajām sānu ejām rada tādu nereālu sajūtu. apmēram tikpat nereāli liekas uzskriet uz tās pašas ielas, kur pirms teju pusotra gada dirnējām, tur joprojām ir tas satriecošais grāmatveikals un tirdziņš, tik forši. un rīt es beidzot aiznesīšu salabot riteni, tās jocīgās skaņas ir apnicīgas un velosipēds tomēr ir ļoti labs ieguldījums, vienīgā reize, kad esmu izmantojusi sabtransu, bija nokļūšana no lidostas līdz miteklim, un no centra līdz kojām var atriteņot apmēram 15 minūtēs.vienvārdsakot, nav jau nemaz tik ļoti traki. pilnai laimei vēl jānoskatās tikai kāda 30 rock sērija un tad varēs iet gulēt. ā, un vēl, kā izrādās, man ir skolasbiedrs Viktors no Krievijas, ja viņš būtu nācis ar mums ballēties, es noteikti būtu mēģinājusi ar viņu runāt krieviski. un es taču ar svešiem cilvēkiem nerunāju krieviski, bet viņš liekas tāds.. nu, foršs. |
8/11/10 10:52 amja mees shitaa turpinaasim kaa iesaakaam vakar, Ventspils balliites saliidzinaajumaa ir beerna pirmie meegjinaajumi iet taisni.un tagad, kameer joprojaam mazliet kunga praataa, ir jaaiet uz pashvaldiibu regjistreeties. vakar vispaar izritenjojaam cauri Amst. centram lietuu, tik daudz prieciigu un laimiigu cilveeku vienkopus es nebiju sen redzeejusi. |
8/9/10 03:39 pmpats trakākais jau ir tas, ka man tā matemātika tiešām patīk un interesē, vienīgi pagalam nepadodas. joprojām.forši beidzot redzēt kaut daļu manu kursabiedru, so far interesantākie liekas meitene no Amerikas, kurai ir superlipīgi smiekli, un čalis no Bulgārijas, kurš beidzot neizskatās pēc kāda, kurš tikko beidzis vidusskolu. vispār, godīgi sakot, viņš izskatās pēc 40gadīga pieauguša vīrieša, kuram varētu būt ģimene un kurš varētu brīvajā laikā trenēt suņus nelegālām cīņām, turklāt viņš ir ļoti liels, un tāpēc vēl jo interesantāks. ā, un vēl ir viena vietējā meitene, kurai, liekas, ir līdzīga humora izjūta manējai, vismaz vakar līdz pusnaktij stāvējām gaitenī un ķiķinājām. varbūt tomēr nebūs tik traki. |
8/8/10 01:10 pmnu un tagad ir mazliet labāk, jo es iepazinos ar kaimiņu, kas dzīvo tieši pretī manām istabām. viņu sauc Maikls, viņam ir 16 gadi (oh well, Nīderlandē laikam viss notiek ātrāk - vakar tusēju ar topošo kursabiedreni, kurai ir 17) un viņš visu mūžu ir dzīvojis Āzijā. man liekas, mēs būsim labi draugi.un jā, makdonalds tomēr ir labs, jo viņiem šeit ir bezmaksas wireless. un manas kursabiedrenes pat nezina Arcade fire, bet tas puika Maikls lasa Markesu. un mēs vakar noskatījāmies Dear John, diezgan stulba filma. šorīt bija ļoti grūti izlīst no gultas. laikam trešās dienas bēdīgums, trešā diena parasti ir kritiskā diena, vismaz ejot uz Aglonu. |
8/8/10 11:27 amtikai treshaa diena, un man jau ir apnicis iepaziities. gribu kaadu, kuru jau paziistu, bet tas puika aizbrauca celjojumaa.nopirku riteni vakar, un vispaar man liekas, ka istabas iekaartoshana ir pabeigta. istabas biedrene prasa, kaada gulta man ir, un es tachu gulju uz matracha un turu mantas kastees un chemodaanaa. it's Ventspils all over again, tikai shoreiz man pat ir sega, nevis tikai guljammaiss. |
Powered by Sviesta Ciba