uz absolūti pozitīvas nots: man bija ļoti skaista diena. ar visu celšanos septiņos, lekciju rīta agrumā, loģiku un literatūras vēsturi, ja tā to var nosaukt. un galu galā vakarā bija pirmā teātra nodarbība, kas ļoti, ļoti aizrāva, sajūsmināja un vispār iedvesmoja. ko tur daudz, man vajag kaut ko radošu, un cik tad var apgleznot/apzīmēt sienas. turklāt vietas uz tām sienām vairs diez ko nav. (bet, ja es beidzot atrastu skaistu pastveidīgu krāsu, es varētu kārtīgi uzzīmēt to pulksteni. ja jūs zīmētu pulksteni uz sienas, kādu laiku tas rādītu? manējais, piemēram, pilnīgi noteikti rādītu 3, jo lielākoties tajā laikā es esmu nomodā gan dienā, gan naktī, un tas ir ļoti, ļoti skaists brīdis) un vēl šodien bija ļoti skaista saule, jo kas viņiem ir februāris, mums liekas pavasaris. nu labi, vismaz man liekas pavasaris. rīt bruņošos ar saviem cv eksemplāriem un iešu centra izpētē, visi turklāt šajās dienās kaut kur brauc, t.i., Arja brauc slēpot, Markuss aizbrauca mājās un draudziņš vispār sāk kaitināt ar savu, nezinu, būšanu/nebūšanu. līdz ar to vēl jo priecīgāka liekas iespējamība, ka nedēļas nogalē būs ciemiņš. un vēl svētdien būs arī filmskrīnings kinomuzejā ar dzīvo mūziku un smuko pasniedzēju. kāpēc es to visu stāstu? jo liekas, ka, iespējams, nav jau nemaz tik traki. un ka nevajag milzu lietas, lai būtu labi - man nav lielu problēmu mājās labi pavadīt laiku pat ar superierobežotiem līdzekļiem, bet šeit kaut kā vēl nebija sanācis atrast iepriecinošu veidu. un tagad, liekas, teātris varētu ļoti, ļoti palīdzēt.