laikam jau radikālās pārmaiņas manā dzīvē kopš dzīvesvietas maiņas ir pārvietošanās veids. parasti es visur devos ar kājām vai sabiedrisko transportu, velosipēds nebija mans iecienītākais pārvietošanās līdzeklis dažādu iemeslu dēļ, bet galvenokārt jau tāpēc, ka grūti braukt ar riteni, teiksim, no Rīgas līdz Ventspilij, turklāt man nozaga riteni pirms kāda pusotra gada no mūsu dārza, un tā arī normālu riteni nenopirku vietā. protams, mums mājās bija visādi citi velosipēdi, bet visiem ir kaut kādi trūkumi, piemēram, viens ir šausmīgi smags un ar to ir ļoti grūti braukāt tālākus gabalus par mājas-Vecrīga, tāpēc parasti, ja bija kaut kādi izbraukumi ar draugiem savvaļā, riteni aizņēmos no Ievas. savukārt šeit riteni nopirku jau otrajā dienā, kad ierados, un pēdējā mēneša laikā sabiedrisko transportu esmu izmantojusi, liekas, četras vai piecas reizes, tostarp tāpēc, lai vispār tiktu prom no lidostas. kā izrādās, pārvietoties ar velosipēdu ir ārkārtīgi ērti, it sevišķi vēl ja tev nav visu laiku jāuztraucas par to, vai tevi nenobrauks uz ceļa (tie velosipēdistu celiņi pa Rīgu ir ņirgāšanās, turklāt pa turieni taču vienalga lielākoties pārvietojas māmiņas ar ratiņiem tādā bērnudārza pastaigu tempā) un vai tavu riteni nenozags. tiesa, šeit jau arī var nozagt riteni, bet tas nav tik bīstami tik un tā. piektdien naktī gan piedzīvojām mazu izbīli, kad aizgājām pakaļ saviem noparkotajiem riteņiem tieši pie policijas iecirkņa un to tur vairs nebija, jo, kā izrādās, tur bija zīme, ka velosipēdus atstāt aizliegts. kā izrādās, gādīgie policisti bija pārnesuši mūsu velosipēdus uz otru ielas pusi, tā ka viss beidzās laimīgi. vienvārdsakot, pēc pirmā mēneša, kas pavadīts aktīvi riteņojot, es esmu ne tikai pamatīgi ietaupījusi naudu (tramvajs vienā virzienā ir 2,60 eiro, un kaut kur braukāt sanāk katru dienu), bet arī veiksmīgi izvairījusies no nepieciešamības meklēt sporta zāli. šodien piefiksēju, ka augšstilbi palikuši ne gluži uz pusi, bet kādu krietnu daļu apkārtmēra tievāki gan, tiesa, tas arī nozīmē konstantu saspringumu tajos muskuļos. un laikam nepatīkamākā lieta saistībā ar riteņošanu ir tas, ka ir grūtāk vilkt minikleitas un minisvārkus.
nezinu, kā būs ziemā - pagājušajā gadā šeit esot bijis -15, un visas ielas bija apledojušas, bet pagaidām velosipēds ir vērtīgākais, kas man šeit ir. varbūt ziemā būs jāuzliek kaut kādas īpašas riepas un jāuzlabo bremzes - jau tagad reizēm ir grūti pilnīgi apstāties, braucot lejā no uzkalniņiem. bet dzīvē vispār ir maz pilnīgi nelabojamu lietu, tāpēc gan jau kaut ko izdomāšu. vai arī vienkārši nošpikošu no citiem.