running to stand still

CocoRosie fenomenu mēģinu saprast jau kādus septiņus gadus, ja nemaldos. es īsti nezinu, kas man pirmo reizi ieteica paklausīties CocoRosie, drošvien Līva vai Dace, un tas drošvien sākās ar dziesmu Beautiful boyz, un tā dziesma par all those beautiful boys, tattoos of ships and tattoos of tears ar viņu diezgan savādajām balsīm, intensīvo estētiku (es tiešām nezinu, kā lai raksturo to visu vājprātu, kas ir viņu vizuālais tēls, albuma vāciņš, kurā ir vienradžu threesome, vienas māsas mūžīgās uzzīmētās ūsas, dažāda veida vizuāli provokatīvi un izaicinoši attēli un kombinācijas, kas ne vienā pašā brīdī nekļūst, nezinu, kaitinošas un vienkārši provokatīvas. viņu koncerts, ko izdevās apmeklēt, ja nemaldos, 2011. gada rudenī Amsterdamā, bija lieliska audiovizuāla pieredze, kurā māsām izdevās apkopot visādus dažādus savstarpēji nesaderīgus audio un vizuālus elementus tādā priecīgā, domīgā un ļoti dzīvā performancē. 

māsas arī savos tekstos mēdz būt diezgan tādas, nu, tiešas un, ja tas būtu jebkurš cits izpildītājs, tas izklausītos nepatīkami un neomulīgi, bet viņām kaut kā tos visus elementus izdodas apvienot. 

un tad pēdējās pāris dienas esmu pamatīgi uzsēdusies uz viņu jaunākā albuma, kura iznākšanu es, protams, kaut kā palaidu garām, man ir divas vai trīs mīļākās grupas vai mūziķi, kuru jaunākos ierakstus vienmēr palaižu garām, tāda aizmārša vārdsakot. un tad pēdējās pāris dienas visu laiku uz repeat klausos Tales of a GrassWidow, un dziesma Child Bride, bļin. tas teksts it's hard to tell whose little girl I am liek noskriet šermuļiem pāri kauliem. 

iespējams, tas vienkārši sasaucas ar jau vairāku mēnešu garām pārdomām par to, ka šī vieta un laiks, kurā esmu piedzimusi, ir tomēr labākā vieta un laiks, kurā piedzimt.

kaut kā atgriežos pie cocorosie pēdējās dienās. 

bet vispār man ir ļoti, ļoti karsti, jo nenormāli biezi mati un tā, turklāt manā viesnīcas numuriņā nav kondicioniera, bet toties ir trīs gultas, un es numuriņā palieku viena. un kamēr es šeit sēžu terasē un rakstu, mums pabrauca garām trīs mašīnas, kas skaļi taurēja un filmēja reakciju. ak, Balkāni, you so weird and lovable. 

tātad mūsu stundu garās sarunas laikā mēs apspriedām lietas, ko viņš var darīt ar savu grādu loģikā (absolūti neko), Krievijas-Ukrainas situāciju un tās ietekmi Latvijā (izrādās, NL par to tomēr ļoti satraucas), kā klājas mūsu mīļākajai pornozvaigznei Stoya (viņa nesen publicēja rakstu The New York Times, can we learn about privacy from porn stars), kā arī apspriedām savu jaunāko mīļāko pornozvaigzni, kura ir vienkārši beibe, kura studē Duke University un naudu studijām pelna pornogrāfijā (portrait of a porn star). Mat. man arī pastāstīja, ka ir atradis jaunus draugus Derida lasītāju pulciņā, kur viņi reizi mēnesī sanāk kopā, lai apspriestu pēdējās 100 izlasītās lappuses no ''Gramatoloģijas'' kaut kādā ēnainā pagrabā. it īpaši tas pēdējais man likās tik sirsnīgs un tik smieklīgs stāsts, ka mazliet iesmeldza, ka nevaru būt daļa no Derida fanu klubiņa. 

nu jā, tāds mazliet melanholisks, bet ļoti priecīgs es tagad. ja viss ir labi, mēs tiekamies pēc aptuveni mēneša. bet tās vienmēr būs tikšanās kaut kur caurbraucot. varbūt man vienkārši to ir joprojām grūti pieņemt, tā pavisam vienkārši, jo man liekas tik ļoti, ļoti neloģiski, ka mēs visi nevarētu dzīvot vienā laikā un telpā. un man liekas, ka varbūt šo sajūtu, kuru mēģinu aprakstīt - dzīve, tās cilvēki un visi iespaidi, kas vienkārši plūst garām, veidojot arvien lielāku stāstu, bet vienlaikus arī radot arvien lielākus tīkliņus apkārt un to sajūtu, ka jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas (piedod, ciba, ka citēju kasparu dimiteru, bet vismaz to viņš ir precīzi izteicis), un tu galu galā jūties vienkārši mazs, nevarīgs un mazliet bezspēcīgs, jo visur, kur tu ej un iesi, būs priekšā kāds, kura pietrūks, jo viņa tur nebūs. nu jā, un man liekas, ka to sajūtu vislabāk tomēr apraksta iron and wine - the trapeze swinger. kaut kā tā, vārdi tādi izvairīgi, bet ir tā, ka mazliet kamols kaklā, mazliet mitras acis, ļ. pietrūkst. 

jau ilgu laiku meklēju tādu mūziku, pie kuras var mierīgi darīt māju lietas un skolu lietas. tāds semestra beigu panīkums, kad nekam vairs nav spēka un pilnīgi izbojāta laika izpratne. mani biedē brīvdienas un dienas bez konkrētiem plāniem, re cik tālu aizdzīvojos.

piedod, Bob, es jūtos tevi šogad nodevusi.

(un šie ir bēdīgākie Ziemasvētki pēdējo gadu laikā)

hmm, jāpamēģina tas uzzīmēt epistemic logic modelī. godīgi sakot, mani pamazām tas viss sāk fascinēt. un, kā izrādās, iepriekšējā eksāmenā viņi pamēģināja jaunu vērtēšanas sistēmu, tb, jo tev labāk iet, jo tavas kļūdas stingrāk vērtē, līdz ar to principā es būtu dabūjusi A+, tik vien ka pasniedzēji izdomāja, ka a-plusus ir pārāk viegli dabūt, tāpēc kļūdas labajos eksāmenos jāvērtē divtik stingrāk. visnotaļ neloģiski, manuprāt.