visums un interneta algoritmi man šonedēļ ir mega vēlīgi. vispirms man interneta augstākie spēki nolika priekšā klausīties jauno Leonarda Koena albumu, kas jau mani aizkustināja iepriekš neparedzētos veidos, un šodien, kā gadījies, kā ne, kaut kādas pleilistes ietvaros pirmo reizi noklausījos Joni Mitchell dziesmu Both sides now. nezinu, kā līdz šim šo dziesmu nezināju, bet interneta spēki man to ielika ausīs, kamēr iepirkos Rimi, meklējot ikdienišķās ņammas. un tad vienkārši gribējās apstāties, pieturēties pie kāda staba, ļaut, lai visa pasaule skrien garām, bet es tur varētu vienkārši palikt un skatīties.

grūti pat pateikt, kuras versijas ir skaistākas - tās no 60to beigām un 70tajiem, kur Joni ir tik, kā lai to saka, ticības un paļāvības pilna, vai tās no nesenākiem gadiem, kur ir tāda krietni smagāka vilšanās starp rindiņām dzirdama.

lai nu kā, pasakaini. un kā lai te viens cilvēks strādā, ja jāklausās Both sides now visās internetā pieejamās versijās un jāsapņo par ziemas vakariem, kad varēs sēdēt uz palodzes ar kūpošu kafijas krūzi rokā un skatīties, kā snieg.