running to stand still

bet vispār tam ir arī reāls segums, pēdējā laikā reizēm atrodu rakstus par gadījumiem, kad nomirst, piemēram, brālis, un ģimene turpina saņemt draudu vēstules no bankas/kredītiestādes/telefonu pārdevēja/ievieto savu naudasprasītāju pats, ka ir jau normāls parāds un kas vispār notiek. un ģimene iet un skaidrojas, ka klau, viņš vispār jau vairākus gadus ir miris, bet izrādās, ka maksājumus nevar atcelt, jo birokrātija neatzīst tādu variantu, ka cilvēks varētu būt miris. 

un tad vēl ir netīrais FB bizness, tas ir, reiz viens bija kaut kur ierakstījis par to, cik jocīgi, ka viņa sen jau mirušais draugs - vides aktīvists pēkšņi parādās FB kā ... ... likes British Petroleum, un tad sācis to pētīt, un tad tur izrādās, ka apakšā ir jocīgi algoritmi, tirgošanās ar kontiem un katrā ziņā netīras lietas. bet šoreiz mani realitāte neinteresē, mani vairāk šobrīd fascinē ideja par to, kā mūsu virtuālās sejas var turpināt būt pēc tam, kad mums pašiem viss ir beidzies. un vēl tālāk paturpinot domu, mani kaut kā ideja par robotu/datoru revolūciju ļoti nomierina. 

- savukārt realitātē ir tā, ka šodien zvanīju Andrim, lai prasītu, vai varu izmest vienu krēslu, viņš bija pārsteigts un prasīja, kas tad nu, vai ta nu mēs tik smagi sēžam, un es viņam teicu, ka uzmanīgi, Andri, ka tu tik mani tūlīt par resnu nenosauc, un viņš ātri labojās un teica, nē, nē, Aņa Delovejevna, jums gan jau tādi draugi, kas smagi sēž, un tātad mūsu dzīvokļa saimnieks domā, ka man ir resni draugi. man pagāšnedēļ ieteica uztaisīt t-kreklu ar uzrakstu my life is fucking weird, es domāju, ka tā būs jādara, un galu galā lūgšanu grupas tikšanās reizi mēnesī mūsu dzīvoklī ir tikai ziediņi. 

- pagājušā ceturtdiena. aizgāju uz Kinoblogeru seansu filmai Sin City 2, pirmā daļa ļoti patika un sajūsmināja, atceros, gājām ar R. skatīties un pēc tam gājām ar kājām uz pārdaugavu, tas bija diezgan lieliski. otrā daļa arī bija liels piedzīvojums, jo bija prezentācija un prezentācijas beigās tā tematiski uzstājās striptīzdejotāja. pēc tam ar biedriem pie durvīm runājām, un es sirsnīgi sūdzējos, ka, lai arī it kā diezgan labi orientējos pilsētā, tas ir, zinu, kur ir labākā kafija, kur var strādāt netraucēti, kāda ir kur interneta parole, kādi ir īpašie dīli kurā muzejā un kinoteātrī, kuros shady bāros var droši uzturēties arī pēc pusnakts un cikos veras vaļā mani mīļākie krogi (es nezinu, kad tie veras ciet, bet toties zinu atvēršanās laikus, sīrupiņ, šeit varētu būt problēma), es nezinu Rīgā ļoti fundamentālas lietas, piemēram, kur ir striptīzklubi, kuri ir labākie striptīzklubi, kur dabūt narkotikas un tamlīdzīgas svarīgas lietas. diskleimeris, ja nu gadījumā mana mamma šo lasa: nav tā, ka man to vajag, man vienkārši liekas, ka tu nepazīsti pilsētu, ja zini tikai to, kurā ķīmiskajā tīrītavā labāk nest savu zīda kleitu un feiko kažoku, bet nezini, kur ir pilsētas dirty underbelly. 

- pirmdiena, vēls vakars. viens no maniem draugiem - gājputniem, kurš brauks uz stambulu uz pusgadu, ļoti talantīgs zēniņš, labs draudziņš, ar kuru mēdzām drūmi iet iedzert dažādos briesmīgos krogos, līdz es kļuvu nopietna beibe un pārstāju vēlās naktīs iet drūmi iedzert un sāku tikai priecīgi iedzert, vārdsakot, viņš uz kādu laiku brauc prom, un pirmdien vakarā gājām tāpēc uz atvadu dzērienu, kas izvērtās par atvadu pastaigu ar četriem nepazīstamiem cilvēkiem pa Rīgu. Pastaiga aizveda līdz ielai, kurā bija bijis ūdensvada plīsums un pa kuru pludoja ūdens, tur arī bija Rīgas ūdens pārstāvji, kuri gatavojās labot lietas, un mani biedri, būdami kungu prātos un garā, izdomāja, ka vajag taisīt papīra kuģīšu sacensības pa šo te ūdenskritumiņu, un tas bija tik mīļi, jo vienā brīdī arī Rīgas ūdens vīrs pievienojās un izveidoja savu kuģīti, un tad tie visi kuģīši savstarpēji sacentās un nokļuva līdz galam, un tad mēs visi devāmies tālāk, un viens biedrs atrada izmestas slēpes, kas, protams, tika izmēģinātas, lai pārvietotos pa asfaltu, un viss beidzās ar to, ka biedrs tā labi ieskrējās, atspērās, slēpi izmantojot par kārti, un ieleca dzīvžogā. vislieliskākais šajā brīdī bija tas, ka no parka tālākā gala tajā brīdī atskanēja ļoti skaļi smiekli, jo tur tumsā kāds pārītis, kā liekas, tusēja bulku. iedomājos, kā tu vienkārši aizej romantiskā vakarā uz parku, un te pēkšņi viens tāds no hipsteru bara tā normāli ielec dzīvžogā. 

- šodiena, ap pusdienlaiku. pirmā reize, kad runāju franciski kopš vidusskolas eksāmena. izrādās, ka 1) es vēl lielākoties visu saprotu, 2) varu parunāt, bet brīžos, kad neatceros vārdus, mēģinu to pateikt nīderlandiski. pilnīga smadzenes uzkāršanās, bet man, godīgi sakot, nav daudz variantu, learn french or die, kā teica kādā bojevikā. ne tik dramatiski, bet nu otrs variants ir iet atsēdēt lekcijas angļu valodā, kas, protams, būs ļoti noderīgi, ņemot vērā, ka iepriekšējo grādusu ieguvu angliski, un studēju tieši to pašu. tātad tagad vakarus pavadīšu, klausoties liegu franču mūziku no 60tajiem un lasot Verlēna dzeju. 

- vispār pēdējie mēneši, Rīga. pārvietošanās ar riteni joprojām ir viens no maniem dienas lielākajiem priekiem, pat neraugoties uz to, ka cilvēki brauc kā pāķi un mēģina mani regulāri nobraukt. un bez riteņa jūtos vienkārši, nu, pazudusi. 

mani, liekas, nekad nebeigs pārsteigt tas, kā cilvēki apzināti lec uz ecēšām, kaisa sāli brūcēs un iziet uz konfliktiem. es to arī daru, jā, un es to nesaprotu, bet tādas pēdējos mēnešos bija mūsu attiecības ar mat., mēs strīdējāmies katru dienu un tā bezjēdzīgi, pilnīgi bez kaut kāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai viens uz otru kliegtu. viņš vienmēr teica, ka to vislabāk aprakstīja dostojevskis savā underground man, kur viņš sākumā saka, ka I'm a very spiteful man, es pat nezinu, kāpēc to zinu tikai angliski, nevis latviski vai krieviski, bet tā nu sanācis, un mat. vienmēr ar to mazliet tā kā attaisnojās, sakot, ka i'm a spiteful man, you know that. un kaut kā tas reizēm aiziet tādā dimensijā, ka tu apzināti sāc otram brukt virsū no nekā un par neko, tev vienkārši ir stulba diena vai kaut kas nenotiek tā, kā tu to gribi. piemēram, man tikko pa telefonu pateica, ka mans viedoklis tā kā neskaitās kopš tā brīža, kad es aizgāju strādāt uz kazino, kas ir, iespējams, stulbākā frāze, ko esmu dzirdējusi nedēļas laikā, tā ir tik stulba, ka nevaru saprast - tur vajadzētu reaģēt vai nē, un vienkārši interesē, kāpēc reizēm tādas lietas ir jāizmet. no otras puses, šis pats cilvēks man reiz teica, ka man ko pārdzīvot par r. nāvi, jo man taču tagad ir mat., pēc šī gan es ar viņu četrus mēnešus nerunāju. nu lūk, un mani ļoti interesē tas iekšējais stāvoklis, kas tev liek uzbrukt draugiem, tuviem cilvēkiem, kuru dēļ tu esi gatavs iet caur uguni un ūdeni - un tas nav tikai tā, vārdi, es to zinu, jo šie cilvēki ir bijuši manā dzīvē gadiem ilgi, bet reizēm vienkārši aiziet ciet, un tu sāc sāpināt vietās un veidos, par kuriem esi drošs, ka sanāks. mani šis ļoti fascinē, jo kaut kā liekas, ka tas ir viens no cilvēku galvenajiem trūkumiem, tā nespēja, negribēšana apstāties, kad zini, ka vajadzētu paklusēt, jo ļoti labi apzinies, ka tas, ko pateiksi, var būt draudzības beigas, un tomēr tu to dari. nevis tāpēc, ka tā ir kaut kāda nepieciešama smaga patiesība, bet tāpēc, ka tev vienkārši gribas pamēģināt kādu sāpināt, tas ir vienīgais, kā es to varētu izskaidrot.

bet es atbraucu pie vecākiem pēc jakas, izvedu dukšus pastaigā pa rajonu, visas ielas sasalušas un slidenas, baigi traki. vecāki aizbrauca uz jelgavu skatīties skulptūras, es arī gribēju, bet liekas, ka nav laika un viss deg, tāpēc neaizbraucu. kārtējo reizi pie vecākiem satiku mūsu dzīvokļa saimnieku Andri, kurš dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, kur viss notiek pašplūsmā, tas ir tik lieliski. viņš jau mēnesi mums mēģina dabūt rokā santehniķi, bet santehniķis jau mēnesi ir ceļā no Vācijas, tas viss ir tik lieliski, man visu laiku gribas ķiķināt, viņu satiekot, bet tādā ļoti labā un pozitīvā ziņā. un tad vēl mēs šodien iesim piedzīvojumā uz čiekurkalna ūķi, ceru, ka būs tā vērts. tas viss tā, ikdienas ainiņas.

un vēl es visu laiku gribu pierakstīt vienu ainu no pagājušā gada, kura mani mazliet vajā, tāpēc mēģināšu to izrakstīt ārā. 2013. gadu es sagaidīju ar divām draudzenēm Bostonā, viena no viņām bija 19gadīga, tāpēc mēs nevarējām iet uz klubiem (tā ir, ja draudzējas ar malaļetkām, bļin), un tāpēc mēs galu galā bijām kaut kādā studentu mājā pilsētas nomalē, kur mēs ieradāmies krietni pēc pusnakts, visi jau bija piedzērušies un gāja mājās, un mēs tikai vēl sākām ballēties. un kaut kādā brīdī mana draudzene marija bija pagrabā uz dīvāna ar čali, kuru, iespējams, sauca dominiks, vai arī mēs tikai izdomājām, ka viņu sauc dominiks, mana otra draudzenīte bija kaut kādā istabā, kārtojot attiecības ar čali, kuru visi sauca par triscuit, bet kura īstais vārds, liekas, bija dāvids un kurš viņai nenormāli salauza sirdi, tik ļoti, ka viņa cēlās piecos no rīta un gāja raudāt savā viesistabā, un es biju tikko pamodusies, pienācu viņai klāt un savā pusnomoda aktīvajā priecīgajā balsī prasīju whatcha crying about, un viņa tik ļoti smējās, ka beidza raudāt. bet tonakt viņa kaut kur risināja attiecības, un es biju palikusi viena ar daudziem studentiņiem, man kāds bija iespiedis rokā tamburīnu, un mēs visi spēlējām mūziku, bet tā bija tāda dzēruma improvizācija, ka nekas labs tur noteikti nebija. un tad kaut kādā brīdī mēs sapratām, ka vajadzētu braukt gulēt, triscuit mūs veda mājās savā krutajā melnajā mašīnā, es sēdēju aizmugurējā solā, skatījos uz pilnīgi tukšo pilsētu un pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu nenormālu prāta stāvokli, kad vienīgais, kas likās adekvāti tajā brīdī, bija sākt repot, ko es arī darīju. līdz pat šai dienai neesmu sapratusi, kāpēc reizēm tik ļoti aiziet ciet, ka vajag sākt repot (tā ir bijis vēl vienu reizi pēdējā gada laikā), bet ir interesanti zināt, ka reizēm mans prāts par vienīgo adekvāto izpausmes līdzekli atzīst improvizētu repu.