dažādas ainas no dzīves, kuras nevēlos aizmirst.
- pagājušā ceturtdiena. aizgāju uz Kinoblogeru seansu filmai Sin City 2, pirmā daļa ļoti patika un sajūsmināja, atceros, gājām ar R. skatīties un pēc tam gājām ar kājām uz pārdaugavu, tas bija diezgan lieliski. otrā daļa arī bija liels piedzīvojums, jo bija prezentācija un prezentācijas beigās tā tematiski uzstājās striptīzdejotāja. pēc tam ar biedriem pie durvīm runājām, un es sirsnīgi sūdzējos, ka, lai arī it kā diezgan labi orientējos pilsētā, tas ir, zinu, kur ir labākā kafija, kur var strādāt netraucēti, kāda ir kur interneta parole, kādi ir īpašie dīli kurā muzejā un kinoteātrī, kuros shady bāros var droši uzturēties arī pēc pusnakts un cikos veras vaļā mani mīļākie krogi (es nezinu, kad tie veras ciet, bet toties zinu atvēršanās laikus, sīrupiņ, šeit varētu būt problēma), es nezinu Rīgā ļoti fundamentālas lietas, piemēram, kur ir striptīzklubi, kuri ir labākie striptīzklubi, kur dabūt narkotikas un tamlīdzīgas svarīgas lietas. diskleimeris, ja nu gadījumā mana mamma šo lasa: nav tā, ka man to vajag, man vienkārši liekas, ka tu nepazīsti pilsētu, ja zini tikai to, kurā ķīmiskajā tīrītavā labāk nest savu zīda kleitu un feiko kažoku, bet nezini, kur ir pilsētas dirty underbelly.
- pirmdiena, vēls vakars. viens no maniem draugiem - gājputniem, kurš brauks uz stambulu uz pusgadu, ļoti talantīgs zēniņš, labs draudziņš, ar kuru mēdzām drūmi iet iedzert dažādos briesmīgos krogos, līdz es kļuvu nopietna beibe un pārstāju vēlās naktīs iet drūmi iedzert un sāku tikai priecīgi iedzert, vārdsakot, viņš uz kādu laiku brauc prom, un pirmdien vakarā gājām tāpēc uz atvadu dzērienu, kas izvērtās par atvadu pastaigu ar četriem nepazīstamiem cilvēkiem pa Rīgu. Pastaiga aizveda līdz ielai, kurā bija bijis ūdensvada plīsums un pa kuru pludoja ūdens, tur arī bija Rīgas ūdens pārstāvji, kuri gatavojās labot lietas, un mani biedri, būdami kungu prātos un garā, izdomāja, ka vajag taisīt papīra kuģīšu sacensības pa šo te ūdenskritumiņu, un tas bija tik mīļi, jo vienā brīdī arī Rīgas ūdens vīrs pievienojās un izveidoja savu kuģīti, un tad tie visi kuģīši savstarpēji sacentās un nokļuva līdz galam, un tad mēs visi devāmies tālāk, un viens biedrs atrada izmestas slēpes, kas, protams, tika izmēģinātas, lai pārvietotos pa asfaltu, un viss beidzās ar to, ka biedrs tā labi ieskrējās, atspērās, slēpi izmantojot par kārti, un ieleca dzīvžogā. vislieliskākais šajā brīdī bija tas, ka no parka tālākā gala tajā brīdī atskanēja ļoti skaļi smiekli, jo tur tumsā kāds pārītis, kā liekas, tusēja bulku. iedomājos, kā tu vienkārši aizej romantiskā vakarā uz parku, un te pēkšņi viens tāds no hipsteru bara tā normāli ielec dzīvžogā.
- šodiena, ap pusdienlaiku. pirmā reize, kad runāju franciski kopš vidusskolas eksāmena. izrādās, ka 1) es vēl lielākoties visu saprotu, 2) varu parunāt, bet brīžos, kad neatceros vārdus, mēģinu to pateikt nīderlandiski. pilnīga smadzenes uzkāršanās, bet man, godīgi sakot, nav daudz variantu, learn french or die, kā teica kādā bojevikā. ne tik dramatiski, bet nu otrs variants ir iet atsēdēt lekcijas angļu valodā, kas, protams, būs ļoti noderīgi, ņemot vērā, ka iepriekšējo grādusu ieguvu angliski, un studēju tieši to pašu. tātad tagad vakarus pavadīšu, klausoties liegu franču mūziku no 60tajiem un lasot Verlēna dzeju.
- vispār pēdējie mēneši, Rīga. pārvietošanās ar riteni joprojām ir viens no maniem dienas lielākajiem priekiem, pat neraugoties uz to, ka cilvēki brauc kā pāķi un mēģina mani regulāri nobraukt. un bez riteņa jūtos vienkārši, nu, pazudusi.