running to stand still

mani, liekas, nekad nebeigs pārsteigt tas, kā cilvēki apzināti lec uz ecēšām, kaisa sāli brūcēs un iziet uz konfliktiem. es to arī daru, jā, un es to nesaprotu, bet tādas pēdējos mēnešos bija mūsu attiecības ar mat., mēs strīdējāmies katru dienu un tā bezjēdzīgi, pilnīgi bez kaut kāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai viens uz otru kliegtu. viņš vienmēr teica, ka to vislabāk aprakstīja dostojevskis savā underground man, kur viņš sākumā saka, ka I'm a very spiteful man, es pat nezinu, kāpēc to zinu tikai angliski, nevis latviski vai krieviski, bet tā nu sanācis, un mat. vienmēr ar to mazliet tā kā attaisnojās, sakot, ka i'm a spiteful man, you know that. un kaut kā tas reizēm aiziet tādā dimensijā, ka tu apzināti sāc otram brukt virsū no nekā un par neko, tev vienkārši ir stulba diena vai kaut kas nenotiek tā, kā tu to gribi. piemēram, man tikko pa telefonu pateica, ka mans viedoklis tā kā neskaitās kopš tā brīža, kad es aizgāju strādāt uz kazino, kas ir, iespējams, stulbākā frāze, ko esmu dzirdējusi nedēļas laikā, tā ir tik stulba, ka nevaru saprast - tur vajadzētu reaģēt vai nē, un vienkārši interesē, kāpēc reizēm tādas lietas ir jāizmet. no otras puses, šis pats cilvēks man reiz teica, ka man ko pārdzīvot par r. nāvi, jo man taču tagad ir mat., pēc šī gan es ar viņu četrus mēnešus nerunāju. nu lūk, un mani ļoti interesē tas iekšējais stāvoklis, kas tev liek uzbrukt draugiem, tuviem cilvēkiem, kuru dēļ tu esi gatavs iet caur uguni un ūdeni - un tas nav tikai tā, vārdi, es to zinu, jo šie cilvēki ir bijuši manā dzīvē gadiem ilgi, bet reizēm vienkārši aiziet ciet, un tu sāc sāpināt vietās un veidos, par kuriem esi drošs, ka sanāks. mani šis ļoti fascinē, jo kaut kā liekas, ka tas ir viens no cilvēku galvenajiem trūkumiem, tā nespēja, negribēšana apstāties, kad zini, ka vajadzētu paklusēt, jo ļoti labi apzinies, ka tas, ko pateiksi, var būt draudzības beigas, un tomēr tu to dari. nevis tāpēc, ka tā ir kaut kāda nepieciešama smaga patiesība, bet tāpēc, ka tev vienkārši gribas pamēģināt kādu sāpināt, tas ir vienīgais, kā es to varētu izskaidrot.

bet es atbraucu pie vecākiem pēc jakas, izvedu dukšus pastaigā pa rajonu, visas ielas sasalušas un slidenas, baigi traki. vecāki aizbrauca uz jelgavu skatīties skulptūras, es arī gribēju, bet liekas, ka nav laika un viss deg, tāpēc neaizbraucu. kārtējo reizi pie vecākiem satiku mūsu dzīvokļa saimnieku Andri, kurš dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, kur viss notiek pašplūsmā, tas ir tik lieliski. viņš jau mēnesi mums mēģina dabūt rokā santehniķi, bet santehniķis jau mēnesi ir ceļā no Vācijas, tas viss ir tik lieliski, man visu laiku gribas ķiķināt, viņu satiekot, bet tādā ļoti labā un pozitīvā ziņā. un tad vēl mēs šodien iesim piedzīvojumā uz čiekurkalna ūķi, ceru, ka būs tā vērts. tas viss tā, ikdienas ainiņas.

un vēl es visu laiku gribu pierakstīt vienu ainu no pagājušā gada, kura mani mazliet vajā, tāpēc mēģināšu to izrakstīt ārā. 2013. gadu es sagaidīju ar divām draudzenēm Bostonā, viena no viņām bija 19gadīga, tāpēc mēs nevarējām iet uz klubiem (tā ir, ja draudzējas ar malaļetkām, bļin), un tāpēc mēs galu galā bijām kaut kādā studentu mājā pilsētas nomalē, kur mēs ieradāmies krietni pēc pusnakts, visi jau bija piedzērušies un gāja mājās, un mēs tikai vēl sākām ballēties. un kaut kādā brīdī mana draudzene marija bija pagrabā uz dīvāna ar čali, kuru, iespējams, sauca dominiks, vai arī mēs tikai izdomājām, ka viņu sauc dominiks, mana otra draudzenīte bija kaut kādā istabā, kārtojot attiecības ar čali, kuru visi sauca par triscuit, bet kura īstais vārds, liekas, bija dāvids un kurš viņai nenormāli salauza sirdi, tik ļoti, ka viņa cēlās piecos no rīta un gāja raudāt savā viesistabā, un es biju tikko pamodusies, pienācu viņai klāt un savā pusnomoda aktīvajā priecīgajā balsī prasīju whatcha crying about, un viņa tik ļoti smējās, ka beidza raudāt. bet tonakt viņa kaut kur risināja attiecības, un es biju palikusi viena ar daudziem studentiņiem, man kāds bija iespiedis rokā tamburīnu, un mēs visi spēlējām mūziku, bet tā bija tāda dzēruma improvizācija, ka nekas labs tur noteikti nebija. un tad kaut kādā brīdī mēs sapratām, ka vajadzētu braukt gulēt, triscuit mūs veda mājās savā krutajā melnajā mašīnā, es sēdēju aizmugurējā solā, skatījos uz pilnīgi tukšo pilsētu un pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu nenormālu prāta stāvokli, kad vienīgais, kas likās adekvāti tajā brīdī, bija sākt repot, ko es arī darīju. līdz pat šai dienai neesmu sapratusi, kāpēc reizēm tik ļoti aiziet ciet, ka vajag sākt repot (tā ir bijis vēl vienu reizi pēdējā gada laikā), bet ir interesanti zināt, ka reizēm mans prāts par vienīgo adekvāto izpausmes līdzekli atzīst improvizētu repu. 

man vispār ļoti patīk Latvija. man liekas, šī ir riktīgi forša vieta, kurai, protams, ir lielas problēmas, bet tās problēmas nav nerisināmas, un viss taču ir saprotams, ņemot vērā neseno vēsturi. un man liekas riktīgi lieliski tas, ka Latvijā var visu ko darīt un visur kur iekulties, jo reizēm pietiek tikai ar to, ka neesi lohs. ja neesi lohs, bet esi sakarīgs, spēj atstāt par sevi labu iespaidu un esi smieklīgs vai vismaz ne pārāk liels problemātiķis, man liekas, var daudz ko izdarīt un daudz kur nokļūt. (salīdzinājumā ar NL - lai ko tu darītu, tev ir nepieciešams atbilstošs grāds) tas un vēl arī Rīgas bāri (jo nekur parasti nav ieejas maksas, bet daudz kur spēlē dzīvo mūziku) pēdējos piecus mēnešus ir padarījuši par lielākoties patīkamu pieredzi. bet.

ir viena lieta, ko esmu tā pamatīgi piedzīvojusi tikai tagad, to gan esmu arī novērojusi iepriekš, jo vismaz esmu par to rakstījusi cibā, bet tas tā. vienvārdsakot, manuprāt, šī brīža milzīgākā problēma Latvijas sabiedrībā, kas dzīvi šeit nereti padara drausmīgi grūtu, ir milzīgā cilvēku vienaldzība. es nesaprotu, nē, nu labi, saprotu, kāpēc tā, bet ļoti gribētos, lai tā vairs nebūtu, ka solidaritāte un rūpes parādās tikai Zolitūdes līmeņa katastrofās, nevis ikdienā. es runāju par brīžiem, kad tev nokrīt soma autobusā, viss izbirst pa grīdu un neviens pats tev nepalīdz to savākt. es vienreiz gandrīz apraudājos, kad mana mamma stāstīja to, kā viņai autobusa pieturā izbira zemeņu kaste un neviens viņai nepieliecās palīdzēt, un mana mamma ir labi ģērbta sieviete virs 60, un bāc, nu. labi. tas tā. esmu redzējusi, kā urlas piekauj bezpajumtnieku, sperot viņa galvu pret miskasti, un vismaz pāris minūtes neviens pat neiejaucas, jo visiem bail. jā, es arī neiejaucos, jo man bija 15 gadi un bail, un es ļoti ceru, ka, ja kaut ko tādu redzētu šodien, es iejauktos. kaut kad augustā runāju ar draudzeni, viņa izteicās, ka nejūtas droši Latvijā uz ielām, jo viņai liekas, ka, ja viņai kaut kas pēkšņi notiktu, viņa tur arī varētu nomirt un visi paietu garām. es no sākuma domāju, ka viņa pārspīlē, bet nu jau sāk likties, ka konkrētās situācijās tā arī varētu būt. un nevajag teikt, ka citur ir tas pats, jā, kaut kādā mērā ir - bija tie visi pētījumi par to, cik vienaldzīgi kļūst cilvēki uz ielām, ja viņi ir anonīmi un cilvēks ar problēmām ir anonīms, jo viņi var paiet garām bez jebkādām pārdomām, bet vienmēr, katru reizi, kad man Amsterdamā uz ielas piemetās kaut kāda ķibele, man cilvēki uzreiz piestāja palīdzēt. reiz, kad man nokrita riteņa ķēde pie Brīvības pieminekļa un es kādas krietnas padsmit minūtes ar to ķimerējos, cilvēki man blakus vienkārši aizgriezās prom. nu jā, un vēl par citām lietām, kas mani šeit uztrauc, varētu pieminēt tos gadījumus, kad it kā tuvi cilvēki man stāsta, cik ļoti es viņiem nerūpu tiešā tekstā, un visi tie izteikumi, protams, no vīriešiem par to, ka es viņus neinteresēju, bet mana draudzene gan ir forša, un bāc. drausmīgi bieži man Latvijā saka, ka es viņus neinteresēju/nepatīku. biju pieradusi pie nīderlandiešu "tiešuma", kas nereti balansē uz rupjības robežas, bet tas nekad nebija tik sāpīgi kā šeit. godīgi sakot, es beidzot atradu vārdus, lai aprakstītu to sajūtu, kas mani krietnu laiku jau pavada: es jūtos ļoti nenovērtēta. kas ir savādi, jo kādus pāris mēnešus atpakaļ vēl pat nejutos tā, ka man, pirmkārt, kaut ko vajag no citiem, un otrkārt, ka man ir kaut kādas prasības pret to, kā gribu, lai pret mani izturās. nezinu, neesmu izlēmis, kaut kā savādi.

nu lūk. gribēju izrakstīt uzkrāto aizvainojumu un sāpi, bet sanāca tikai uzvilkties un palikt bēdīgai, šņuk šņuk. ceru, ka šis viss paliks šajā gadā un nevilksies līdzi skaistajā nākotnē, un es ceru, ka es un tu, draudziņ, būsi vienkārši vērīgāks pret apkārtējiem. gan pazīstamiem, gan tiem nepazīstamajiem uz ielas, autobusā, vilcienā un lielveikalā, mēs taču tomēr visi esam vienā vietā, un jā, tam ir nozīme. 

un es nezinu, kā var tās nāvesbailes pārvarēt vai vismaz iemācīties ar tām sadzīvot. 

un šovakar tas negaiss sākās brīdī, kad es kāpu ārā no autobusa, un tad es skrēju no pieturas uz mājām, un bija tāds lietus, ka es izmirku tieši pusminūtes laikā, un tad atkal ļoti dauzījās sirds un bija nelabi kādas divas stundas pēc tam. pie tā gan vainoju negaisu, varbūt es arī palieku līdzīgāka sunīšiem un labāk būtu līdusi zem gultas vispār. 

un lidostā mani rīt sagaidīs draudzenīte un, iespējams, arī puika, un tad mēs vakarā iesim uz kādu jaunu krogu, bet pirms tam man vēl jāapskatās dejotāja jaunā istaba, kuras sienukrāsai viņš cītīgi prasīja manu padomu. it kā es esmu niansēto toņu eksperts un it kā man vispār patiktu citas krāsas, kas nav melna vai balta. bet pirms tam rīta pusē ar vecākiem iesim uz baznīcu, kā arī uz kādu āgenskalna frizētavu pie frizieres taņas vai natašas. un tad ar mammu iesim iedzert kafiju restorānā vīnoga, jo tā vajag, un vispār man patīk veidot dienas plānus divās valstīs, hah. 

bet vispār, un to gan es varu teikt skaļi un visiem, man ļoti, ļoti patīk Latvija, mājas, Rīga, draugi, un ir tā, ka būšana Latvijā mani padara par labāku, spēcīgāku, stiprāku un sakarīgāku mani. kas, protams, ir smieklīgi, ja ņem vērā to, ka Amst es esmu daudz patstāvīgāka un neatkarīgāka. un es tiešām tagad mēģināšu - vēlreiz un vēlreiz, līdz man sanāks - nodrošināt Amst kaut pusi, nu kaut vienu trešdaļu no tā rīgas siltuma un foršuma, jo vispār man tur ļoti patīk, jo ja nepatiktu vai ja man nebūtu tādu draugu kā mat, es taču nebrauktu atpakaļ. un kādreiz, es zinu, kādreiz man visa sirds būs vienā valstī, un tā būs Latvija, bet pagaidām tās dubultdzīves man diezgan labi patīk. brauciet ciemos, mīļie. tur ir daudz ko redzēt un darīt, un ne tikai tā zāle un maukas. ir arī ūdens un mūžīgais lietus, un riteņi, un van gogs, vai die, kā gribas aiziet pie van goga.