8/7/12 01:08 amir vēls, un tādās vēlās naktīs, kad čemodāns ir puskrāmēts, pati sagurusi un tādi plāni izveidoti divās valstīs, var tā klusi, klusi cibā atzīties, ka joprojām ir sūdīgi. un sūdīgi lielākoties ir tāpēc, ka ir tik ļoti labi. pēc r nāves visu laiku iedomājos par vietām un veidiem, kā kaut kas var notikt un kā var nomirt, un bieži nevaru iemigt, jo sirds tā dauzās, nu tā dauzās, ka liekas, pēdējā stundiņa klāt, un tu it kā mierīgi elpo, skaiti līdz 20, 30, 100 un tālāk, pagrozies un mēģini panākt pilnīgu klusumu galvā, bet tas palīdz prāta huiņām, nevis paātrinātai sirdsdarbībai, un nav jau tai sirsniņai nekāds iemesls tā satraukties, vismaz tīri medicīniski nav. (es savā hipohondriķes garā, protams, sirsniņu regulāri pārbaudu. viss ir kārtībā.) bet tas, ko es ar šo visu gribēju teikt, ir ka ar laiku tas paliek arvien traucējošāk. manī ir atgriezies tas dzīvesprieks, tas spars, kas liek veidot, darīt, rakstīt un priecāties, un vienkārši visur iesaistīties, un man ir tik ļoti foršs laiks mājās bijis, un tā mīlestība visapkārt un cilvēki, un, kā kasp šovakar teica, vienkārši gribas dzīvot. un tad ir tās sirdsklauves un nemitīgās nāvesbailes, tas reizēm aiziet tādās pakāpēs, ka es savā miteklī neslēdzu uz vakaru ciet durvis, jo liekas, ka citādāk mani neviens neatradīs, ja es nedošu ilgi ziņu. tajos depresijas laikos bija vieglāk, jo vismaz tad nāve tik ļoti nebaidīja, bet tagad, bļin, jo vairāk mīlu dzīvi, jo vairāk baidos no nāves un tām ikvakara trakajām sirdsklauvēm.un es nezinu, kā var tās nāvesbailes pārvarēt vai vismaz iemācīties ar tām sadzīvot. un šovakar tas negaiss sākās brīdī, kad es kāpu ārā no autobusa, un tad es skrēju no pieturas uz mājām, un bija tāds lietus, ka es izmirku tieši pusminūtes laikā, un tad atkal ļoti dauzījās sirds un bija nelabi kādas divas stundas pēc tam. pie tā gan vainoju negaisu, varbūt es arī palieku līdzīgāka sunīšiem un labāk būtu līdusi zem gultas vispār. un lidostā mani rīt sagaidīs draudzenīte un, iespējams, arī puika, un tad mēs vakarā iesim uz kādu jaunu krogu, bet pirms tam man vēl jāapskatās dejotāja jaunā istaba, kuras sienukrāsai viņš cītīgi prasīja manu padomu. it kā es esmu niansēto toņu eksperts un it kā man vispār patiktu citas krāsas, kas nav melna vai balta. bet pirms tam rīta pusē ar vecākiem iesim uz baznīcu, kā arī uz kādu āgenskalna frizētavu pie frizieres taņas vai natašas. un tad ar mammu iesim iedzert kafiju restorānā vīnoga, jo tā vajag, un vispār man patīk veidot dienas plānus divās valstīs, hah. bet vispār, un to gan es varu teikt skaļi un visiem, man ļoti, ļoti patīk Latvija, mājas, Rīga, draugi, un ir tā, ka būšana Latvijā mani padara par labāku, spēcīgāku, stiprāku un sakarīgāku mani. kas, protams, ir smieklīgi, ja ņem vērā to, ka Amst es esmu daudz patstāvīgāka un neatkarīgāka. un es tiešām tagad mēģināšu - vēlreiz un vēlreiz, līdz man sanāks - nodrošināt Amst kaut pusi, nu kaut vienu trešdaļu no tā rīgas siltuma un foršuma, jo vispār man tur ļoti patīk, jo ja nepatiktu vai ja man nebūtu tādu draugu kā mat, es taču nebrauktu atpakaļ. un kādreiz, es zinu, kādreiz man visa sirds būs vienā valstī, un tā būs Latvija, bet pagaidām tās dubultdzīves man diezgan labi patīk. brauciet ciemos, mīļie. tur ir daudz ko redzēt un darīt, un ne tikai tā zāle un maukas. ir arī ūdens un mūžīgais lietus, un riteņi, un van gogs, vai die, kā gribas aiziet pie van goga. |