ir vēls, un tādās vēlās naktīs, kad čemodāns ir puskrāmēts, pati sagurusi un tādi plāni izveidoti divās valstīs, var tā klusi, klusi cibā atzīties, ka joprojām ir sūdīgi. un sūdīgi lielākoties ir tāpēc, ka ir tik ļoti labi. pēc r nāves visu laiku iedomājos par vietām un veidiem, kā kaut kas var notikt un kā var nomirt, un bieži nevaru iemigt, jo sirds tā dauzās, nu tā dauzās, ka liekas, pēdējā stundiņa klāt, un tu it kā mierīgi elpo, skaiti līdz 20, 30, 100 un tālāk, pagrozies un mēģini panākt pilnīgu klusumu galvā, bet tas palīdz prāta huiņām, nevis paātrinātai sirdsdarbībai, un nav jau tai sirsniņai nekāds iemesls tā satraukties, vismaz tīri medicīniski nav. (es savā hipohondriķes garā, protams, sirsniņu regulāri pārbaudu. viss ir kārtībā.) bet tas, ko es ar šo visu gribēju teikt, ir ka ar laiku tas paliek arvien traucējošāk. manī ir atgriezies tas dzīvesprieks, tas spars, kas liek veidot, darīt, rakstīt un priecāties, un vienkārši visur iesaistīties, un man ir tik ļoti foršs laiks mājās bijis, un tā mīlestība visapkārt un cilvēki, un, kā kasp šovakar teica, vienkārši gribas dzīvot. un tad ir tās sirdsklauves un nemitīgās nāvesbailes, tas reizēm aiziet tādās pakāpēs, ka es savā miteklī neslēdzu uz vakaru ciet durvis, jo liekas, ka citādāk mani neviens neatradīs, ja es nedošu ilgi ziņu. tajos depresijas laikos bija vieglāk, jo vismaz tad nāve tik ļoti nebaidīja, bet tagad, bļin, jo vairāk mīlu dzīvi, jo vairāk baidos no nāves un tām ikvakara trakajām sirdsklauvēm.