vispār jau es esmu normāls, (manuprāt) visnotaļ veselīgs cilvēks, bet kaut kādu mistisku iemeslu dēļ es kopsummā ~pusotru mēnesi katru gadu pavadu, būdama slima, lielākoties tās ir dažādas saaukstēšanās variācijas. laikā no vēla septembra līdz agram maijam man visu laiku ir iesnas, ik pa brīdim pievienojas klepus un citas figņas, un es drošu sirdi varu sevi saukt par kakla tablešu, salvešu un iesnu pilienu ekspertu. savādi, kā, piemēram, iesnu pilieni var iedalīt laiku. kādreiz, kad biju maza, es lietoju rinogēlu, bet tāda tipa pilieni ir ļoti neērti, tāpēc pārgāju uz tiem pūšamajiem. tie savukārt nav diez ko efektīvi, tāpēc galu galā esmu atkal atgriezusies pie tiem pilināmajiem. visādi eļļaini, smaržīgi un lielākoties dzelteni, daži no tiem turklāt smaržo pēc priedēm. es pieļauju, iecerētā smarža bija kaut kāds mentols vai eikalipts, bet man degunā ir tikai priedes, un vispār skujkoku meži ir mani mīļākie, man ārkārtīgi patīk tas svaigums un tā atkārtošanās, kas ir skujkoku mežos. tev nav kur paslēpties, viss patiesībā ir ekselenti pārredzams, ir tikai sūnas un stumbri, kas paši par sevi atgādina vientulību, un dažos ir arī iestaigātas takas, citos ir pat iebrauktas sliedes, bet nu kurš pidars uzdrīkstas braukt mežā ar savu džipu, to vajadzētu aizliegt. es nekad neesmu atbilstoši saģērbusies, kad eju mežā, es zinu, ka vajag drēbes, kas visu nosedz, turklāt tās drēbes vajag sabāzt biksēs, kurpēs vai jebkur citur, lai ērces netiek klāt, bet vai nav vienalga, es esmu tikusi galā jau ar četrām, no kurām divu dēļ nācās dzert antibiotikas, i just don't care anymore. cik jocīgi, ne - es taču varētu izvairīties no šīm klapatām un vienkārši saģērbties atbilstoši, bet nē, es vienmēr nospriežu why bother un daru visu tāpat. toreiz, kad vēl ar pamatskolas klasi mēdzām braukt septembrī uz slidotavu, es katru gadu no jauna mācījos slidot, jo tu taču nemāki slidot, ja tev ir bail no krišanas. un tad, kad beidzot nokrīti, saproti, ka bāc, tas viss ir tik ļoti vienalga, ka to visu ir iespējams pārdzīvot un izdzīvot, un laikam vienā no tādām atklāsmēm es tādā eurēkas brīdī sapratu visu par relativitāti. nekam nav lielas nozīmes, un tagad jau es visu ko daru tikai ar mērķi sev pierādīt, ka es to varu izdarīt. man pat nav diez ko svarīgi tikt iekšā kādā no tām skolām, es gribu sev pierādīt, ka es kaut ko varu un ka man var arī sanākt, un šodien Kārlim rakstīju, ka ir tāda laba sajūta par to visu. let 'em go, let 'em all go, jo tu, mazais muļķa meitēn, neko daudz nevari mainīt, un vispār mani šodien apsveica tikai divi vīrieši - viens kursabiedrs un tētis, bet man sieviešu diena vienmēr ir likusies aiz ausīm pievilkts fufelis, es gribētu saņemt ziedus un konfektes tā pat, bet es neesmu ziedu un konfekšu meitene, es esmu tā, kurai default'ā dāvina alu vai izmaksā kūku & kafiju, bet es par to vairs diez ko nepārdzīvoju. skatījos bildes no sweet 16, man vispār liekas, ka tad es biju visskaistākā, bet es pat īpaši vairs ne par ko nepārdzīvoju, pat ne par to, ka pēdējā laikā daudz ēdu, jo man liekas - ja reiz es tik ļoti gribu ēst, tad organisms krāj spēciņus, lai tiktu vaļā no šīs kārtējās imunitātes krīzītes. un vakarā ar Līvu taisījām burkānu cīņas, viņa mani pieveica. gaidu rītu, jo tad varēs atkal sākt ēst, jo tagad jau ir kauns, lol, bet es jau esmu izdomājusi, ka rīt no rīta pirms krievu valodas brokastīs varīšu putru, man gan mamma nekad nevārīja putras no rītiem, bet kaut kā putras liekas bērnība. man ļoti patīk skatīties svešos logos, un no šī gultas gala man ir skaists skats uz logu rindu otrā korpusā, nereti ap trijiem naktī tur vēl ir kādas dažas gaismas, un ir tik forši apzināties, ka nē, es neesmu vienīgā vēl augšā. vājprāts, tāpat kā saprāts, ārkārtīgi izolē, bet šoreiz es likšu punktu un iešu drošvien gulēt. lai izveseļotos, nepietiek ar ēšanu, lol, vajag arī miegu, Agnese. vajag gulēt vairāk un biežāk, citādāk tu paliksi neglīta un bāla, un neviens tevi neprecēs, lai arī pat the gambling bear šovakar teica, ka es precēšos kaut kad. ziniet, pat mūsdienu meitenēm tomēr ir sapņi par kāzām, lai gan es par to diez ko nedomāju, jo man negribas domāt par lielām lietām, tad ir tik viegli vilties. un, ja neko daudz negaidi, tev nemaz nav jāviļas, vai ne. diez, kurā brīdī es kļuvu par tādu vietsēdi un gļēv-sēdi, pēc kura fakapa un pēc kuras salauztās sirds es pārstāju ticēt laimei, kas var notikt tieši ar mani.

arlabunakti, mīļie. ar jums šovakar dalījās satriecošā un satriektā klementīne puķainā pidžamkreklā un iekaisušu degunu.