running to stand still

mani, liekas, nekad nebeigs pārsteigt tas, kā cilvēki apzināti lec uz ecēšām, kaisa sāli brūcēs un iziet uz konfliktiem. es to arī daru, jā, un es to nesaprotu, bet tādas pēdējos mēnešos bija mūsu attiecības ar mat., mēs strīdējāmies katru dienu un tā bezjēdzīgi, pilnīgi bez kaut kāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai viens uz otru kliegtu. viņš vienmēr teica, ka to vislabāk aprakstīja dostojevskis savā underground man, kur viņš sākumā saka, ka I'm a very spiteful man, es pat nezinu, kāpēc to zinu tikai angliski, nevis latviski vai krieviski, bet tā nu sanācis, un mat. vienmēr ar to mazliet tā kā attaisnojās, sakot, ka i'm a spiteful man, you know that. un kaut kā tas reizēm aiziet tādā dimensijā, ka tu apzināti sāc otram brukt virsū no nekā un par neko, tev vienkārši ir stulba diena vai kaut kas nenotiek tā, kā tu to gribi. piemēram, man tikko pa telefonu pateica, ka mans viedoklis tā kā neskaitās kopš tā brīža, kad es aizgāju strādāt uz kazino, kas ir, iespējams, stulbākā frāze, ko esmu dzirdējusi nedēļas laikā, tā ir tik stulba, ka nevaru saprast - tur vajadzētu reaģēt vai nē, un vienkārši interesē, kāpēc reizēm tādas lietas ir jāizmet. no otras puses, šis pats cilvēks man reiz teica, ka man ko pārdzīvot par r. nāvi, jo man taču tagad ir mat., pēc šī gan es ar viņu četrus mēnešus nerunāju. nu lūk, un mani ļoti interesē tas iekšējais stāvoklis, kas tev liek uzbrukt draugiem, tuviem cilvēkiem, kuru dēļ tu esi gatavs iet caur uguni un ūdeni - un tas nav tikai tā, vārdi, es to zinu, jo šie cilvēki ir bijuši manā dzīvē gadiem ilgi, bet reizēm vienkārši aiziet ciet, un tu sāc sāpināt vietās un veidos, par kuriem esi drošs, ka sanāks. mani šis ļoti fascinē, jo kaut kā liekas, ka tas ir viens no cilvēku galvenajiem trūkumiem, tā nespēja, negribēšana apstāties, kad zini, ka vajadzētu paklusēt, jo ļoti labi apzinies, ka tas, ko pateiksi, var būt draudzības beigas, un tomēr tu to dari. nevis tāpēc, ka tā ir kaut kāda nepieciešama smaga patiesība, bet tāpēc, ka tev vienkārši gribas pamēģināt kādu sāpināt, tas ir vienīgais, kā es to varētu izskaidrot.

bet es atbraucu pie vecākiem pēc jakas, izvedu dukšus pastaigā pa rajonu, visas ielas sasalušas un slidenas, baigi traki. vecāki aizbrauca uz jelgavu skatīties skulptūras, es arī gribēju, bet liekas, ka nav laika un viss deg, tāpēc neaizbraucu. kārtējo reizi pie vecākiem satiku mūsu dzīvokļa saimnieku Andri, kurš dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, kur viss notiek pašplūsmā, tas ir tik lieliski. viņš jau mēnesi mums mēģina dabūt rokā santehniķi, bet santehniķis jau mēnesi ir ceļā no Vācijas, tas viss ir tik lieliski, man visu laiku gribas ķiķināt, viņu satiekot, bet tādā ļoti labā un pozitīvā ziņā. un tad vēl mēs šodien iesim piedzīvojumā uz čiekurkalna ūķi, ceru, ka būs tā vērts. tas viss tā, ikdienas ainiņas.

un vēl es visu laiku gribu pierakstīt vienu ainu no pagājušā gada, kura mani mazliet vajā, tāpēc mēģināšu to izrakstīt ārā. 2013. gadu es sagaidīju ar divām draudzenēm Bostonā, viena no viņām bija 19gadīga, tāpēc mēs nevarējām iet uz klubiem (tā ir, ja draudzējas ar malaļetkām, bļin), un tāpēc mēs galu galā bijām kaut kādā studentu mājā pilsētas nomalē, kur mēs ieradāmies krietni pēc pusnakts, visi jau bija piedzērušies un gāja mājās, un mēs tikai vēl sākām ballēties. un kaut kādā brīdī mana draudzene marija bija pagrabā uz dīvāna ar čali, kuru, iespējams, sauca dominiks, vai arī mēs tikai izdomājām, ka viņu sauc dominiks, mana otra draudzenīte bija kaut kādā istabā, kārtojot attiecības ar čali, kuru visi sauca par triscuit, bet kura īstais vārds, liekas, bija dāvids un kurš viņai nenormāli salauza sirdi, tik ļoti, ka viņa cēlās piecos no rīta un gāja raudāt savā viesistabā, un es biju tikko pamodusies, pienācu viņai klāt un savā pusnomoda aktīvajā priecīgajā balsī prasīju whatcha crying about, un viņa tik ļoti smējās, ka beidza raudāt. bet tonakt viņa kaut kur risināja attiecības, un es biju palikusi viena ar daudziem studentiņiem, man kāds bija iespiedis rokā tamburīnu, un mēs visi spēlējām mūziku, bet tā bija tāda dzēruma improvizācija, ka nekas labs tur noteikti nebija. un tad kaut kādā brīdī mēs sapratām, ka vajadzētu braukt gulēt, triscuit mūs veda mājās savā krutajā melnajā mašīnā, es sēdēju aizmugurējā solā, skatījos uz pilnīgi tukšo pilsētu un pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu nenormālu prāta stāvokli, kad vienīgais, kas likās adekvāti tajā brīdī, bija sākt repot, ko es arī darīju. līdz pat šai dienai neesmu sapratusi, kāpēc reizēm tik ļoti aiziet ciet, ka vajag sākt repot (tā ir bijis vēl vienu reizi pēdējā gada laikā), bet ir interesanti zināt, ka reizēm mans prāts par vienīgo adekvāto izpausmes līdzekli atzīst improvizētu repu.