lietus ir mana vasaras sajūta. atceros, liekas, tā bija vasara pēc 5. klases, tikko sācies brīvlaiks, mēs ar mammu bijām atgriezušās no iepirkšanās, un bija pamatīgs lietus. tāds lietus, kas visam liek izskatīties zaļākam. toreiz mums apkārt vēl nebija visas tās daudzās privātmājas, šis bija rajons, kas pilns ar visādām vecām, ar efejām apaugušām mājelēm, katra ar savu stāstu. protams, sen jau vairs tā nav, vecās mājas lielākoties ir nojauktas, to vietā uzceltas pārdabiski lielas privātmājas, kuras šeit iederas tikai tad, kad spīd saule. lietus piestāv vecām, ar efejām apaugušām mājām, kurās var sēdēt pie loga, kāju pār kāju pārlikusi, un skatīties, skatīties, skatīties. starp citu, visu šo laiku, kopš es šeit dzīvoju, tieši pretī dzīvojamās istabas logam ir bijusi bērzu birzs. tagad tie pid****i daļu bērzu ir izcirtuši, un tas izskatās tā, it kā mutei trūktu dažu priekšzobu.