running to stand still

- pagājušā ceturtdiena. aizgāju uz Kinoblogeru seansu filmai Sin City 2, pirmā daļa ļoti patika un sajūsmināja, atceros, gājām ar R. skatīties un pēc tam gājām ar kājām uz pārdaugavu, tas bija diezgan lieliski. otrā daļa arī bija liels piedzīvojums, jo bija prezentācija un prezentācijas beigās tā tematiski uzstājās striptīzdejotāja. pēc tam ar biedriem pie durvīm runājām, un es sirsnīgi sūdzējos, ka, lai arī it kā diezgan labi orientējos pilsētā, tas ir, zinu, kur ir labākā kafija, kur var strādāt netraucēti, kāda ir kur interneta parole, kādi ir īpašie dīli kurā muzejā un kinoteātrī, kuros shady bāros var droši uzturēties arī pēc pusnakts un cikos veras vaļā mani mīļākie krogi (es nezinu, kad tie veras ciet, bet toties zinu atvēršanās laikus, sīrupiņ, šeit varētu būt problēma), es nezinu Rīgā ļoti fundamentālas lietas, piemēram, kur ir striptīzklubi, kuri ir labākie striptīzklubi, kur dabūt narkotikas un tamlīdzīgas svarīgas lietas. diskleimeris, ja nu gadījumā mana mamma šo lasa: nav tā, ka man to vajag, man vienkārši liekas, ka tu nepazīsti pilsētu, ja zini tikai to, kurā ķīmiskajā tīrītavā labāk nest savu zīda kleitu un feiko kažoku, bet nezini, kur ir pilsētas dirty underbelly. 

- pirmdiena, vēls vakars. viens no maniem draugiem - gājputniem, kurš brauks uz stambulu uz pusgadu, ļoti talantīgs zēniņš, labs draudziņš, ar kuru mēdzām drūmi iet iedzert dažādos briesmīgos krogos, līdz es kļuvu nopietna beibe un pārstāju vēlās naktīs iet drūmi iedzert un sāku tikai priecīgi iedzert, vārdsakot, viņš uz kādu laiku brauc prom, un pirmdien vakarā gājām tāpēc uz atvadu dzērienu, kas izvērtās par atvadu pastaigu ar četriem nepazīstamiem cilvēkiem pa Rīgu. Pastaiga aizveda līdz ielai, kurā bija bijis ūdensvada plīsums un pa kuru pludoja ūdens, tur arī bija Rīgas ūdens pārstāvji, kuri gatavojās labot lietas, un mani biedri, būdami kungu prātos un garā, izdomāja, ka vajag taisīt papīra kuģīšu sacensības pa šo te ūdenskritumiņu, un tas bija tik mīļi, jo vienā brīdī arī Rīgas ūdens vīrs pievienojās un izveidoja savu kuģīti, un tad tie visi kuģīši savstarpēji sacentās un nokļuva līdz galam, un tad mēs visi devāmies tālāk, un viens biedrs atrada izmestas slēpes, kas, protams, tika izmēģinātas, lai pārvietotos pa asfaltu, un viss beidzās ar to, ka biedrs tā labi ieskrējās, atspērās, slēpi izmantojot par kārti, un ieleca dzīvžogā. vislieliskākais šajā brīdī bija tas, ka no parka tālākā gala tajā brīdī atskanēja ļoti skaļi smiekli, jo tur tumsā kāds pārītis, kā liekas, tusēja bulku. iedomājos, kā tu vienkārši aizej romantiskā vakarā uz parku, un te pēkšņi viens tāds no hipsteru bara tā normāli ielec dzīvžogā. 

- šodiena, ap pusdienlaiku. pirmā reize, kad runāju franciski kopš vidusskolas eksāmena. izrādās, ka 1) es vēl lielākoties visu saprotu, 2) varu parunāt, bet brīžos, kad neatceros vārdus, mēģinu to pateikt nīderlandiski. pilnīga smadzenes uzkāršanās, bet man, godīgi sakot, nav daudz variantu, learn french or die, kā teica kādā bojevikā. ne tik dramatiski, bet nu otrs variants ir iet atsēdēt lekcijas angļu valodā, kas, protams, būs ļoti noderīgi, ņemot vērā, ka iepriekšējo grādusu ieguvu angliski, un studēju tieši to pašu. tātad tagad vakarus pavadīšu, klausoties liegu franču mūziku no 60tajiem un lasot Verlēna dzeju. 

- vispār pēdējie mēneši, Rīga. pārvietošanās ar riteni joprojām ir viens no maniem dienas lielākajiem priekiem, pat neraugoties uz to, ka cilvēki brauc kā pāķi un mēģina mani regulāri nobraukt. un bez riteņa jūtos vienkārši, nu, pazudusi. 

joprojām mēģinu saprast to, kāds iespaids vietām ir uz mani. mājas aptuveni saprotu, dažādus citus mitekļus arī, un tad ir visādas citas vietas, piemēram, vecmammas dzīvoklis, draudzeņu mājas, etc, kur it kā neesmu dzīvojusi, bet ir tik spēcīgas atmiņas, jo daudz piedzīvots un bieži tur būts. tā, ka joprojām varu atcerēties vecmammas dzīvokļa smaržu, to, kā draudzenes mājā čīkst grīda, un tādas lietas. 

viela pārdomām un nākotnes novērojumiem.

esmu godīgi pārcēlusies uz jaunu dzīvesvietu, kur dzīvoju ar Līvu. uzsākām kopdzīvi jau otro reizi mūžā, jo ar Ventspili nepietika, woohoo. dzīvojam netālu no "Piluka", riktīgi forši. tepat blakus ir arī suši/picas kiosks, suši tirgotuve, frizētava, kaut kāds savāds ajūrvēdas pagrabs, kur Līvai uzmācās ar medu, kā arī ielas galā pie tiem Centrālstacijas mikriņiem ir visādas kebabu vietas. esam atradušas lielisku rajonu, tātad, jo mums patīk viss shady un dodgy. patīk kaktu bāri, kaktu ēstuves, kā arī visādas vietas, kur pārtikas un veterinārais dienests šķietami nav rādījies gadiem. es kādreiz sapratīšu, kas tieši mani pievelk tādās vietās, bet šodiena nebūs tā diena. un ļoti svarīgi pieminēt to, ka dzīvojam kvartālu no čomska. man jau ļoti patīk šis rajons! nekad iepriekš neesmu dzīvojusi centrā, tā ka bišku jocīgi ir, bet nekas. visgrūtākais pagaidām ir saplānot laiku, jo ar visiem autobusiem un skriešanām un paspēšanām no Bieriņiem ir iestrādājies pilnīgi cits laika vērtēšanas režīms. bet tas tā. vajadzētu atvest riteni, būtu forši. pagaidām trūkst vēl visādu lietu, un mums aizvakar uzsprāga cepeškrāsns, tā ka ir jādzenā santehniķi un jādzenā visādi cilvēki, jo tas nav normāli, ka uzsprāgst iekšējais stikls cepeškrāsnī. tā, lūk, ir, kad es beidzot mēģinu sākt taisīt kaut ko normālu ēšanai, nevis tikai roltonus, šņuk šņuk. viss sprāgst un trako.

un vēl es aizgāju no darba, piektdien uzrakstīju atlūgumu un pametu trako kazino. nospriedu, ka pietiek triekt laiku dažādās savādās profesijās un nodarbošanās, kur iekuļos "pieredzes iegūšanas nolūkos". es laikam joprojām domāju, ka esmu pavisam maza un jauna, un man ir nenormāli daudz laika, tāpēc varu pastrādāt tur un šur. knapi atturējos no iešanas Pakistānas kebabos, kur uz durvīm bija uzraksts, ka meklē darbiniekus, es tur drošvien izturētu pāris dienas, jo tik ilgi varu noturēt interesi, un tad gribētu vemt no visas tās gaļas. bet es vairāk par to, ka man gribas visu pamēģināt, visu paskatīties, papētīt, tāpēc iekuļos, lūk, visādos kreisos kaktu kantoros un vietās. rīt gan ir darba intervija reklāmas aģentūrā, jo, kā mat. šodien teicu, everybody who studied cultural studies ends up either in advertising or as a barista. bet tas, ko es ar visu šo gribu pateikt, ir tas, ka iekšā ir kaut kāda savāda dziņa un vēlme iet un visu pamēģināt, piedzīvot, visur iekulties un aptaustīt. mans aizj.mīļ. ar tādu pašu dziņu aiztesās uz austrumtimoru dzert un audzēt kafiju, bet es mēģinu izpētīt pilsētu ēnaino daļu. joprojām nesaprotu, kāpēc tomēr amst. neaizgāju strādāt geju kinoteātrī, kur tik ļoti gribēju. 

un vēl es vakar biju Valkā. no rīta izbraucām ar pirmo vilcienu, Valkā bijām ap desmitiem, ieturējām brokastis ar šampanieti, maizītēm un ļoti garšīgu saldo, aizgājām uz kapu, paskraidījām pa pilsētu un vispār dienu pavadījām ļoti skaisti. rīt būs divi gadi kopš r. nāves, un es jūtu viņa klātbūtni ikdienā. tas izklausās ezotēriski un diezgan creepy, un es cenšos būt pēc iespējas skaidrākdomājoša, bet kaut kā ir tā, ka daži cilvēki iesēžas uz mūžu, un izskatās, ka r. bija tāds. es zinu, ka viņa vairs nav, es zinu, kur ir viņa kaps, es tur pirms divām ziemām redzēju, kā viņu apglabā, bet ietekme un sajūtas jau paliek, un katru reizi, kad iepazīstos ar kādu jaunu džeku, kurš varētu būt romantiski ieinteresēts/interesants tēls, es iedomājos par to, ko r. par viņu teiktu. bet galvenais, ko gribēju pieminēt, ir tas, ka ir ļoti, ļoti gaiši un viegli tā visa sakarā. varbūt tāpēc, ka ar kint. tik bieži esam runājušas par to eksistēšanu citā līmenī, akkungscikesizklausosezotēriska, kurā nav svarīgi fiziski būt klāt, bet kurā tu jūti cita klātbūtni. un nav pat svarīgi, vai tā ir tava paša iztēle vai kaut kādi patiešām citi dziļumi un līmeņi, jo everything is a construction but it does not make it less real. un varbūt man vienkārši jāpieņem tas, ka, lai cik ļoti es mēģinātu būt racionāla un loģiska, man visu dzīvi liksies, ka varu sarunāties un saņemt kaut kādas atbildes no miruša cilvēka.

tā kaut kā. vajadzēja visu uzrakstīt, visu uzrakstīju, ceru, ka būs lielāka saprašana. tik daudz kas notiek, un nav pat vēl nedēļa jaunajā gadā. ā, un vispār ar tiem eiro ir tā, ka, neraugoties uz to, ka trīs gadus esmu rēķinus maksājusi un dzīvojusies ar eiro, joprojām ir mulsums un sajūta, ka esmu brīvdienās, tāpēc nauda neskaitās. diezgan šausmīgi, sanāk daudz tērēties, :(. bet tas, kas mani visvairāk uztrauc, ir tas, ka tagad redzēsim, cik patiesībā nabadzīgi esam. jo cenas lielveikalos lielos vilcienos un mazos tramvajos ir līdzīgas, nu, Fr viss ir nenormāli dārgāks, bet NL ir līdzīgi, nu, tur gaļa lētāk šeit, spināti un brokoļi nenormāli dārgāki šeit. pārtikas un alkohola cenas tātad līdzīgas, bet minimālās algas atšķirība ir apt. 1000 eiro. protams, it kā sadzīve ir lētāka, nu, tur īre un maksājumi, bet arī ne tik ļoti. nu lūk, un tad paliec bēdīgs, jo saproti, ka esi nabadzīgs. un tad apzinies, ka citur ir nenormāli trakāk, un mēģini izdomāt, kā gan tev var palīdzēt tas, ka citiem ir sliktāk, jo tas ir neloģiski un bišku stulbi. bet tas tā. vienkārši tagad kaut kā nokrīt klapes no acīm, jo kaut kā saproti to, ka tā nu nav, ka Eiropā algas daudz lielākas, bet cenas arī daudz augstākas. labi vismaz, ka kino vēl ir lēts. un bāros neprasa ieejas maksu. 

vienvārdsakot, pirmdiena.

man vispār ļoti patīk Latvija. man liekas, šī ir riktīgi forša vieta, kurai, protams, ir lielas problēmas, bet tās problēmas nav nerisināmas, un viss taču ir saprotams, ņemot vērā neseno vēsturi. un man liekas riktīgi lieliski tas, ka Latvijā var visu ko darīt un visur kur iekulties, jo reizēm pietiek tikai ar to, ka neesi lohs. ja neesi lohs, bet esi sakarīgs, spēj atstāt par sevi labu iespaidu un esi smieklīgs vai vismaz ne pārāk liels problemātiķis, man liekas, var daudz ko izdarīt un daudz kur nokļūt. (salīdzinājumā ar NL - lai ko tu darītu, tev ir nepieciešams atbilstošs grāds) tas un vēl arī Rīgas bāri (jo nekur parasti nav ieejas maksas, bet daudz kur spēlē dzīvo mūziku) pēdējos piecus mēnešus ir padarījuši par lielākoties patīkamu pieredzi. bet.

ir viena lieta, ko esmu tā pamatīgi piedzīvojusi tikai tagad, to gan esmu arī novērojusi iepriekš, jo vismaz esmu par to rakstījusi cibā, bet tas tā. vienvārdsakot, manuprāt, šī brīža milzīgākā problēma Latvijas sabiedrībā, kas dzīvi šeit nereti padara drausmīgi grūtu, ir milzīgā cilvēku vienaldzība. es nesaprotu, nē, nu labi, saprotu, kāpēc tā, bet ļoti gribētos, lai tā vairs nebūtu, ka solidaritāte un rūpes parādās tikai Zolitūdes līmeņa katastrofās, nevis ikdienā. es runāju par brīžiem, kad tev nokrīt soma autobusā, viss izbirst pa grīdu un neviens pats tev nepalīdz to savākt. es vienreiz gandrīz apraudājos, kad mana mamma stāstīja to, kā viņai autobusa pieturā izbira zemeņu kaste un neviens viņai nepieliecās palīdzēt, un mana mamma ir labi ģērbta sieviete virs 60, un bāc, nu. labi. tas tā. esmu redzējusi, kā urlas piekauj bezpajumtnieku, sperot viņa galvu pret miskasti, un vismaz pāris minūtes neviens pat neiejaucas, jo visiem bail. jā, es arī neiejaucos, jo man bija 15 gadi un bail, un es ļoti ceru, ka, ja kaut ko tādu redzētu šodien, es iejauktos. kaut kad augustā runāju ar draudzeni, viņa izteicās, ka nejūtas droši Latvijā uz ielām, jo viņai liekas, ka, ja viņai kaut kas pēkšņi notiktu, viņa tur arī varētu nomirt un visi paietu garām. es no sākuma domāju, ka viņa pārspīlē, bet nu jau sāk likties, ka konkrētās situācijās tā arī varētu būt. un nevajag teikt, ka citur ir tas pats, jā, kaut kādā mērā ir - bija tie visi pētījumi par to, cik vienaldzīgi kļūst cilvēki uz ielām, ja viņi ir anonīmi un cilvēks ar problēmām ir anonīms, jo viņi var paiet garām bez jebkādām pārdomām, bet vienmēr, katru reizi, kad man Amsterdamā uz ielas piemetās kaut kāda ķibele, man cilvēki uzreiz piestāja palīdzēt. reiz, kad man nokrita riteņa ķēde pie Brīvības pieminekļa un es kādas krietnas padsmit minūtes ar to ķimerējos, cilvēki man blakus vienkārši aizgriezās prom. nu jā, un vēl par citām lietām, kas mani šeit uztrauc, varētu pieminēt tos gadījumus, kad it kā tuvi cilvēki man stāsta, cik ļoti es viņiem nerūpu tiešā tekstā, un visi tie izteikumi, protams, no vīriešiem par to, ka es viņus neinteresēju, bet mana draudzene gan ir forša, un bāc. drausmīgi bieži man Latvijā saka, ka es viņus neinteresēju/nepatīku. biju pieradusi pie nīderlandiešu "tiešuma", kas nereti balansē uz rupjības robežas, bet tas nekad nebija tik sāpīgi kā šeit. godīgi sakot, es beidzot atradu vārdus, lai aprakstītu to sajūtu, kas mani krietnu laiku jau pavada: es jūtos ļoti nenovērtēta. kas ir savādi, jo kādus pāris mēnešus atpakaļ vēl pat nejutos tā, ka man, pirmkārt, kaut ko vajag no citiem, un otrkārt, ka man ir kaut kādas prasības pret to, kā gribu, lai pret mani izturās. nezinu, neesmu izlēmis, kaut kā savādi.

nu lūk. gribēju izrakstīt uzkrāto aizvainojumu un sāpi, bet sanāca tikai uzvilkties un palikt bēdīgai, šņuk šņuk. ceru, ka šis viss paliks šajā gadā un nevilksies līdzi skaistajā nākotnē, un es ceru, ka es un tu, draudziņ, būsi vienkārši vērīgāks pret apkārtējiem. gan pazīstamiem, gan tiem nepazīstamajiem uz ielas, autobusā, vilcienā un lielveikalā, mēs taču tomēr visi esam vienā vietā, un jā, tam ir nozīme.