ziniet tos brīžus, kad pēkšņi pārņem miers un liekas, ka viss taču būs absolūtā kārtībā? man tikko tāds bija.
sēžu Kafkā, gatavojos vakaram, telpā bez manis ir tikai pārdevēja un divas sievietes, kuras, kā šķiet, ir valodas treniņa vakariņās, viena mēģina runāt latviski, un tas izklausās tik ļoti sirsnīgi. nu lūk, un ir tāda viegla sajūta, ka viss būs čikiniekā, jo mazcenas mobilais kabatā. tikšu galā ar grad schools, ar praksēm un darbiem, ar citu fakapiem (nē, nopietni, tas, ko cilvēki reizēm uzdod par profesionālu tulkojumu ir tāds murgs. vakar pusi nakts tādu laboju, līdz acis izkrita ārā un smadzene uzsprāga no tās neprofesionalitātes un konteksta nezināšanas. bet ir taču google, tādām paviršībām nav nekāda attaisnojuma.)

bet tas tā.