milzīgs nogurums no nekā, es laikam palieku veca un nevaru vairs gulēt piecas, sešas stundas, man vajag vairāk un es pie tā neesmu pieradusi. ļoti gribas mājās, gribas uz Rīgu un gribas suņukus, gribu iet uz kino un uz kinomuzeju, šeit mums ir viena filma šonedēļ kinoteātrī, un tas ir Persijas princis, un pat bez collider.com iznīcinošās recenzijas izlasīšanas es nebūtu nolēmusi nekādā ziņā neiet uz to filmu. mehāniķis šeit, liekas, ir mūžīgā dzērumā, jo parasti taču filmām nevar redzēt, kurās vietās notiek ruļļu pārlikšanas, bet šeit nez kāpēc tās vietas tiek iezīmētas ar pārtraukumiem un izrāvumiem no filmas apmēram 2 minūšu garumā. un tad vēl reizēm viss apklust, ekrāns nodziest, ir tikai tumsa un idiotiski bērneļi, kuri kaut ko kliedz apkārt, bet filma apstājas. bet ko nu par to, es gribu uz mājām ne tikai kino dēļ, lai gan tas, protams, ir svarīgi. es gribu iet fotopastaigās un dzert alu vasaras kafejnīcās ar seniem biedriem, varbūt pat aiziet uz teātri un izvazāties pa veikaliem, sakārtot savu mitekli un izmest visu lieko (es reizēm sapņoju, kā metu ārā visu nevajadzīgo. tie sapņi ir jocīgi un ļoti, ļoti patīkami), un, protams, iet vingrot. un tad es atceros, ka mājās būšu tikai dažas dienas, ka tur nekas daudz nesanāks, un man paliek mazliet bēdīgi. sentimentālas atmiņas par to laiku, kad bija vieglāk nosist laiku un nedarīt neko. un es zinu, ka žēlojos un ka būs grūtāk, ja reiz es pat ar 200 km netieku galā, bet es ceru, ka būs tomēr mazliet, mazliet vieglāk, jo vistrakākā ir šī sadalīšanās. ne šeit, ne tur, ne mājās, ne spokpilsētā.

un vēl es secināju, ka naktīs man īsziņas sūta tikai puikas, ka vispār vakaros un naktīs visos internetos ir gandrīz tikai puikas, un vēl man ļoti, ļoti gribas ēst, bet es neko vairs nesaprotu. ja reiz es pat nevaru atšķirt īstu izsalkumu no zālīšu radīta iespaida, kā gan es varu cerēt tikt galā ar savu dzīvi