6/10/10 10:29 pmvienīgais, ar ko es varu mēģināt sevi attaisnot, ir tas, ka Duglass Adamss arī bija gigantisks prokrastinētājs. melš, ka dažreiz viņa izdevēji pat ieslēdzās vienā istabā ar D. Adamsu, lai tikai viņu piespiestu kaut ko izdarīt. nu un galu galā viņam bija brīnišķīga (vismaz kā izskatās pēc sarakstītā) dzīve, viņš uzrakstīja 9 grāmatas un satriecošo Hitchhiker's Guide un vispār bija ļoti smieklīgs.man vēl ir laiks, es vēl varu prokrastinēt. gan jau kādu dienu es arī uzrakstīšu kaut ko ģeniālu, līdz tam varētu turpināt skatīties lolkaķus. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
6/6/10 05:55 amļoti, ļoti skaists rīts.Latvijas vasaras, lai cik īsas, tomēr ir brīnišķīgas. vai arī tieši tāpēc ir tik brīnišķīgas, jo tik nožēlojami īsas. |
6/1/10 03:59 pmreizēm man tik ļoti gribas ēst vai iet gulēt, vai kaut vai nodušoties, un it kā nav nekādu traucēkļu un iemeslu to nedarīt, teiksim, ir jau tuvu modinātāja cipariņiem, bet es turpinu sēdēt augšā un lasīt, vai skatīties lolkaķus, vai vienkārši blenzt, mēģinot kaut ko saprast, un nekad nekas tik un tā nesanāk, tās saprašanas jau ir pusnomodos vai starpstāvokļos. un tagad jau man kādas četras stundas ļoti gribas ēst, bet es tā vietā esmu izlasījusi kādas 10 Cat's Eye nodaļas. es nesaprotu, tas ir stulbums vai vienkārši cilvēka paradokss.parīt mājās. kvīīīīī. tā, it kā mājas ir vienīgā vieta, kur es esmu tīra, jauka un saulaina. mājas pašas par sevi ir tīras, tur nekas slikts nevarētu notikt. (bet notiek, tieši tur jau notiek vistrakākais.) |
5/31/10 12:46 ammilzīgs nogurums no nekā, es laikam palieku veca un nevaru vairs gulēt piecas, sešas stundas, man vajag vairāk un es pie tā neesmu pieradusi. ļoti gribas mājās, gribas uz Rīgu un gribas suņukus, gribu iet uz kino un uz kinomuzeju, šeit mums ir viena filma šonedēļ kinoteātrī, un tas ir Persijas princis, un pat bez collider.com iznīcinošās recenzijas izlasīšanas es nebūtu nolēmusi nekādā ziņā neiet uz to filmu. mehāniķis šeit, liekas, ir mūžīgā dzērumā, jo parasti taču filmām nevar redzēt, kurās vietās notiek ruļļu pārlikšanas, bet šeit nez kāpēc tās vietas tiek iezīmētas ar pārtraukumiem un izrāvumiem no filmas apmēram 2 minūšu garumā. un tad vēl reizēm viss apklust, ekrāns nodziest, ir tikai tumsa un idiotiski bērneļi, kuri kaut ko kliedz apkārt, bet filma apstājas. bet ko nu par to, es gribu uz mājām ne tikai kino dēļ, lai gan tas, protams, ir svarīgi. es gribu iet fotopastaigās un dzert alu vasaras kafejnīcās ar seniem biedriem, varbūt pat aiziet uz teātri un izvazāties pa veikaliem, sakārtot savu mitekli un izmest visu lieko (es reizēm sapņoju, kā metu ārā visu nevajadzīgo. tie sapņi ir jocīgi un ļoti, ļoti patīkami), un, protams, iet vingrot. un tad es atceros, ka mājās būšu tikai dažas dienas, ka tur nekas daudz nesanāks, un man paliek mazliet bēdīgi. sentimentālas atmiņas par to laiku, kad bija vieglāk nosist laiku un nedarīt neko. un es zinu, ka žēlojos un ka būs grūtāk, ja reiz es pat ar 200 km netieku galā, bet es ceru, ka būs tomēr mazliet, mazliet vieglāk, jo vistrakākā ir šī sadalīšanās. ne šeit, ne tur, ne mājās, ne spokpilsētā.un vēl es secināju, ka naktīs man īsziņas sūta tikai puikas, ka vispār vakaros un naktīs visos internetos ir gandrīz tikai puikas, un vēl man ļoti, ļoti gribas ēst, bet es neko vairs nesaprotu. ja reiz es pat nevaru atšķirt īstu izsalkumu no zālīšu radīta iespaida, kā gan es varu cerēt tikt galā ar savu dzīvi |
2/8/10 01:32 pmun tad reizēm, kad man kaut kas sanāk, piem., kaut vai atvērt konservus ar nazi un nesabojāt bundžiņu vai roku ādu vai pirmajā braukšanas nodarbībā nevienu nenobraukt, pat neieskriet sniegā un sākt jau braukt pa ceļiem, tiesa, nomaļiem un patukšiem, bet tomēr - īstiem ceļiem, man sāk likties, ka varbūt, varbūt tomēr es neesmu nemaz tik ļoti bezcerīga. ka varbūt es esmu pārspīlējusi ar to visu paškritiku un sevis redzējumu sliktā gaismā. ja izdomā, kā varētu tikt galā ar pašu sliktāko, kas var notikt, viss pārējais liekas fufelis. un ir patīkami tajos brīžos, kad redzi, cik liels fufelis tas tiešām ir. |
1/27/10 08:59 pmpēc uz aitām (upd. labi, kazām tomēr) blenzošo vīru noskatīšanās aizgāju palēkāt, un, kā izrādās, ieberzos kaut kādā stepa ārdīšanās nodarbībā, kas gan bija dikti smieklīgi (galopā mētāties pa zāli ir smieklīgi, it sevišķi kad sāc līdzi vicināt rokas), bet arī nogurdinoši. tāpēc kaut kā nebūt aizdomājos atkal par to pašu motivācijas trūkumu un lietām, kas mani iedvesmo. tādu gan nav daudz, bet reizēm ir derīgi atcerēties, ka, piemēram, Tarantīno filmas ir ļoti iedvesmojošas - pēc visām viņa filmām es jūtos maza un neko nezinoša, un tas iedvesmo kaut ko uzzināt un izskaidrot kaut dažas no tām n-tajām atsaucēm. tāpat arī šāds aukstums ir iedvesmojošs, gribas iet un satikt cilvēkus, vai arī vismaz nenormāli daudz skatīties (vērtīgus) seriālus un filmas. nenormāli iedvesmojošs arī ir Keruaks ar visu savu sarakstīto, tāpat arī, protams, Dilans un Beirut, un vēl iedvesmojoša ir tā grāmata the last american man par Eustace Conway, kuru pagāšnedēļ izlasīju. un vēl mani iedvesmo mans laika plānotājs, lol, jo tur ir visādi dedlaini un lietas, kas jau gāžas virsū, bet ārpus skolas dienām man absolūti trūkst lietderības. tā, lūk.un vēl es šodien sāku skatīties Freaks and geeks seriālu, man iepatikās James Franco, un izskatās, ka seriāls ir tiešām kruts, vismaz spriežot pēc veidotājiem un aktieriem. |
1/20/10 11:57 pmes tā jūtu, ka jums arī iet tā diezgan traki, bet man laikam reizēm, nu, vismaz šodien un mazliet arī vakar pēc tam, kad kārtējo reizi izhisterizējos, palīdz visi tie mazie nieki, kurus es varu izdarīt. sakārtot istabu, aizskriet uz mammas darbu sakopēt dokumentus, tos kārtīgi aiznest uz pastu un pat nosūtīt tā, lai viss aiziet laikā, un pat paspēt uz autobusu, kuru biju ieplānojusi. saņemties un sākt kaut ko jaunu, nevis īdēt par to, ka nekas nepatīk (yeah, man šodien bija pirmā autoskolas nodarbība (izdomāju, ka jāsāk kaut kā aizpildīt tas spokpilsētas laiks)). galu galā kaut vai iezieķēt dubultu kārtu trekna krēma ziemas izsausētajā ādā, vai papriecāties par to, cik smuki krāsu ziņā iet kopā zīda šalle ar vecāku dāvināto silto praķi un tā stilīgo lielo pogu. koncentrēties uz lietām, kuras es varu izdarīt. (un tagad, agnes, lūdzu pieraksti šo arī savā laika plānotājā, lai nākamreiz, kad sāksi gaudot par savu nekam nederību, vari pati papriecāties par saviem viedajiem vārdiem)arvien biežāk es domāju par to, ka dzīve no dienas dienā ir pārdzīvojama tikai tad, ja tev ir plāns. konkrētas lietas, ko tu darīsi konkrētā secībā, tāda skaista likumsakarīgu notikumu ķēdīte. tas noteikti nestrādā visiem, bet laikam tādiem kā es ir nepieciešama tāda pieeja dzīvei kāda tā bija tam vienam Okeāns jūra tēlam, nu tam, pie kura Adamss bija dārznieks. tam, kurš diendienā pētīja jūras fantastiskos notikumus, līdz ar to pārējā dzīve viņam bija jāsakārto loģiskā un kontrolējamā secībā. jo ja viena tavas dzīves daļa ir neprognozējama, nestabila un traumējoša, vismaz citu tu vari aizpildīt ar stingru, nepielūdzamu loģiku. |
Powered by Sviesta Ciba