un tad reizēm, kad man kaut kas sanāk, piem., kaut vai atvērt konservus ar nazi un nesabojāt bundžiņu vai roku ādu vai pirmajā braukšanas nodarbībā nevienu nenobraukt, pat neieskriet sniegā un sākt jau braukt pa ceļiem, tiesa, nomaļiem un patukšiem, bet tomēr - īstiem ceļiem, man sāk likties, ka varbūt, varbūt tomēr es neesmu nemaz tik ļoti bezcerīga. ka varbūt es esmu pārspīlējusi ar to visu paškritiku un sevis redzējumu sliktā gaismā. ja izdomā, kā varētu tikt galā ar pašu sliktāko, kas var notikt, viss pārējais liekas fufelis. un ir patīkami tajos brīžos, kad redzi, cik liels fufelis tas tiešām ir.