es tā jūtu, ka jums arī iet tā diezgan traki, bet man laikam reizēm, nu, vismaz šodien un mazliet arī vakar pēc tam, kad kārtējo reizi izhisterizējos, palīdz visi tie mazie nieki, kurus es varu izdarīt. sakārtot istabu, aizskriet uz mammas darbu sakopēt dokumentus, tos kārtīgi aiznest uz pastu un pat nosūtīt tā, lai viss aiziet laikā, un pat paspēt uz autobusu, kuru biju ieplānojusi. saņemties un sākt kaut ko jaunu, nevis īdēt par to, ka nekas nepatīk (yeah, man šodien bija pirmā autoskolas nodarbība (izdomāju, ka jāsāk kaut kā aizpildīt tas spokpilsētas laiks)). galu galā kaut vai iezieķēt dubultu kārtu trekna krēma ziemas izsausētajā ādā, vai papriecāties par to, cik smuki krāsu ziņā iet kopā zīda šalle ar vecāku dāvināto silto praķi un tā stilīgo lielo pogu. koncentrēties uz lietām, kuras es varu izdarīt. (un tagad, agnes, lūdzu pieraksti šo arī savā laika plānotājā, lai nākamreiz, kad sāksi gaudot par savu nekam nederību, vari pati papriecāties par saviem viedajiem vārdiem)

arvien biežāk es domāju par to, ka dzīve no dienas dienā ir pārdzīvojama tikai tad, ja tev ir plāns. konkrētas lietas, ko tu darīsi konkrētā secībā, tāda skaista likumsakarīgu notikumu ķēdīte. tas noteikti nestrādā visiem, bet laikam tādiem kā es ir nepieciešama tāda pieeja dzīvei kāda tā bija tam vienam Okeāns jūra tēlam, nu tam, pie kura Adamss bija dārznieks. tam, kurš diendienā pētīja jūras fantastiskos notikumus, līdz ar to pārējā dzīve viņam bija jāsakārto loģiskā un kontrolējamā secībā. jo ja viena tavas dzīves daļa ir neprognozējama, nestabila un traumējoša, vismaz citu tu vari aizpildīt ar stingru, nepielūdzamu loģiku.