reizēm man tik ļoti gribas ēst vai iet gulēt, vai kaut vai nodušoties, un it kā nav nekādu traucēkļu un iemeslu to nedarīt, teiksim, ir jau tuvu modinātāja cipariņiem, bet es turpinu sēdēt augšā un lasīt, vai skatīties lolkaķus, vai vienkārši blenzt, mēģinot kaut ko saprast, un nekad nekas tik un tā nesanāk, tās saprašanas jau ir pusnomodos vai starpstāvokļos. un tagad jau man kādas četras stundas ļoti gribas ēst, bet es tā vietā esmu izlasījusi kādas 10 Cat's Eye nodaļas. es nesaprotu, tas ir stulbums vai vienkārši cilvēka paradokss.

parīt mājās. kvīīīīī. tā, it kā mājas ir vienīgā vieta, kur es esmu tīra, jauka un saulaina. mājas pašas par sevi ir tīras, tur nekas slikts nevarētu notikt. (bet notiek, tieši tur jau notiek vistrakākais.)