bobijs varenais šāvējs
05 Februāris 2019 @ 13:16
After a long day of ruining my own life  
runājot par neveiksmēm, man ir tāds nervu tiks, kurš traucē ne tikai man, jo citi aizrāda, ka man raustās acs. vakar tam bija vienas nedēļas jubileja, kopdzīve pagaidām grūta, bet kopā attīstamies spirālē uz leju, sauksim laikam par februāri.
 
 
bobijs varenais šāvējs
15 Janvāris 2019 @ 09:19
 
šis ir tas laiks, kurā kancelēti plāni priecē vairāk par īstiem plāniem, un es, iespējams, pirmo reizi sev to nepārmetu. trīsdesmitajā gadā es esmu noticējusi cikliskumam un es ticu, ka jūs nepazudīsiet pat tad, ja es nogulēšu janvāri un februāri.
vai pamanījāt, ka no rītiem jau ir krietni gaišāks?
 
 
bobijs varenais šāvējs
25 Decembris 2018 @ 00:07
 
Viņi apsēžas pie lielā televizorā pa tūkstots divi simti, viens ar otru nerunā, apēd krēmus un mērces, kurām sievietes cietušās visu gadu, izdala dāvanas un mūk pa kaktiem. Es nezinu kas ir mans priekšstats par pareizajiem Ziemassvētkiem un kurš to radījis - visticamāk tas pats televizors. Lai nu kā, bez bērniem es tiem neredzu jēgu, es nezinu ko un kāpēc mēs svinam, vislabprātāk to nedarītu vispār, pārsvarā man izdodas gluži labi, tā arī nevienā no svētdienām improvizētajā adventes vainagā neatcerējos iedegt sveci.
 
 
bobijs varenais šāvējs
21 Decembris 2018 @ 23:42
 
Es Ziemassvētkos vēlos, lai man mamma nebūtu atsūtījusi kasti ar konfektēm.
 
 
bobijs varenais šāvējs
16 Decembris 2018 @ 19:09
 
Ušakovs pirms uzticības balsojuma savā runā kukuļošanu Rīgas Satiksmē nosauc par neveiksmi. Neveiksme, nevis noziegumi, kurus nedrīkst pieļaut un vainīgie jāsoda. Šķiet viņa trulums pret vēlētāju ir tādā pakāpē, ka nejūt vajadzību pat vāji notēlot pārsteigumu.
 
 
bobijs varenais šāvējs
10 Decembris 2018 @ 17:10
 
Ļoti gribētu saprast kāpēc man tik ļoti vajag, lai kāds domā, ka esmu baigi skaistā.
 
 
bobijs varenais šāvējs
05 Decembris 2018 @ 09:49
 
starp vienaldzību un mīlestību "ļauj būt" kontekstā ir viegli maskējama robeža
 
 
bobijs varenais šāvējs
30 Novembris 2018 @ 16:45
 
Rīga kaut kā prot sagaidīt un acumirklī izraut cerību par pieklājīgu sabiedrību.
Gulējusi ļoti maz, bet viegli apgarota, eju pa tukšas Teikas ietves labo malu, mani apsteidz mana vecuma vīrietis. Parasts vīrietis, pelēkās drēbēs, pelēku mugursomu, ar neizteiksmīgu seju, ejot garām viņš saka "pisies ātrāk uz priekšu, bļe". Mēmi skatos uz viņu, nesaprotu, vai man diskutēt par to, ka es nevienam netraucēju, gaidīt atvainošanos, sākt raudāt, kliegt palīgā, bet varbūt viņš ir slims vai traks? Viņš skatās ar aukstu seju un jautā kā mani sauc, aizgriežos, viņš, ļoti neapmierināts ar manu attieksmi, beidzot paiet garām un apstājas pie luksofora. Kā zibens sperta apstājos pie koka un saltajā vējā iztrīcu vēl pēdējo ilūziju par to, ka kaut ko esmu sapratusi. Viņš nostājas pieturā un saplūst ar cilvēkiem.
 
 
bobijs varenais šāvējs
21 Novembris 2018 @ 10:39
 
gribas iet mājās un pamācīties dejot ar this is america.
es neatceros, ka kādreiz būtu bijis tik grūti atgūties no intensīviem kairinājumiem, vai nu to nebija, vai arī es neko daudz nejutu (kas būtībā ir viens un tas pats). trešais variants - ir pilnībā izzudusi sajūta, ka viss vēl ir priekšā, tāpēc dziļi jāsēro par visu, kas aiziet.
es gribētu piedzīvot notikumus ar skaidru prātu, un tāpat arī pēc tam tos vēsu prātu izķidāt - asakas izmest un vienu zvīņu atstāt makā. bet visi pēkšņi mani ietekmē, manī ir dusmas, kuras atnāca kopā ar pašvērtējumu. vai vēl vairāk pašvērtējuma, mani aizvedīs pie vēl lielākām dusmām pret katru, kurš mani (sevi) neciena? tur aiz paugura vēl ir mīlestība pret ikvienu, kurš eksistē kā nu prot, bet es tik reti apmainu cieņu pret cieņu, ka šīs valūtas sāk trūkt.
 
 
bobijs varenais šāvējs
03 Novembris 2018 @ 16:25
 
Sliktākā komunikācija nav tad, kad es nesaprotu emocijas, sliktākā ir tad, kad klausītāja seja ir ātrās pārtīšanas ikona
 
 
bobijs varenais šāvējs
18 Oktobris 2018 @ 14:26
par dzīves ilgumu  
- nopirku diedzējamo burku, drīz mēs būsim nemirstīgi!
- bet tu velo atstarotājus nopirki?
- bļe.
 
 
bobijs varenais šāvējs
02 Oktobris 2018 @ 10:03
 
Vakar paziņa rādīja foto, kurā (manuprāt) smaidu, un jautāja, kāpēc es nesmaidu. Negribēju strīdēties, atsmaidīju. Bet varbūt neatsmaidīju.
 
 
bobijs varenais šāvējs
26 Septembris 2018 @ 14:54
 
Cik reižu mēnesī gribēt rakstīt atlūgumu ir ok?

*asking for a friend
 
 
bobijs varenais šāvējs
12 Septembris 2018 @ 14:47
 
Jūtos gandrīz tāpat kā pagājušā gada septembrī - sāp mugura, reizēm tirpst, reizēm reibst galva, reizēm migrēna. Tikai šoreiz bez panikas, jo tas vairs nav pirmo reizi.
Nesaprotu ko daru nepareizi un kāpēc datums tas pats. Rudens adaptācijas traucējumi? Varbūt iemesles ir tas, ka ikgadēji augusta atvaļinājumā izkrītu no ēšanas paradumiem un septembrī nesteidzos savākties?
 
 
bobijs varenais šāvējs
27 Augusts 2018 @ 14:28
 
Man ir skolnieciņu uztraukums par rudeni, jo maz kas no esošās garderobes der, bet neko jaunu negribas (nevar).
 
 
bobijs varenais šāvējs
10 Augusts 2018 @ 14:02
 
Pirmo reizi mūžā došos atvaļinājuma ceļojumā ar ko vairāk par 24 litru mugursomu. Man reibst galva, gribu ņemt līdzi spilvenus un ūdenskrāsas, telti un grāmatas, kafijas krūzes un kleitas, un šampūnus, un lūpukrāsas. Pie apaviem man vispār brauc jumts.
Ar 24 litriem ir daudz, daudz vieglāk, jo robeža ir strikta, skaidra un šaura.
 
 
bobijs varenais šāvējs
30 Jūlijs 2018 @ 16:04
 
šis karstums ir brīnišķīgs, kamēr vien nav jāstrādā un mentāli aktīvi jāfunkcionē.

man bija ļoti labs atvaļinājums, uzturoties lokā rīga-saulkrasti-valmiera-cēsis, sasniedzu vairākus antirekordus dzerot un dejojot valmieras dzimšanas dienu tā, it kā pašai paliktu 735, pirmo reizi biju līvu akvaparkā, sešas no septiņām dienām peldējos, vienā naktī pat pamanījos nosalt. slikts garastāvoklis man bija tikai divas reizes, vienā no tām nesapratu iemeslu, līdz pamanīju, ka auto kondicionierī uzlikti 19 grādi, varu saderēt, ka pie tik zemas temperatūras man burtiski bija piezagusies rudens depresija.

favorītdiena laikam tomēr bija vakar, kad es slapjā peldkostīmā, slapjos svārkos pļekš pļekš skrēju pa cēsu veikaliem - man katrā ziņā un ļoti steidzami vajadzēja pūsli, jo ezerā pamanīju, ka tur nebija praktiski nevienas kompānijas bez piepūšamām vardēm, govīm, virtuļiem, putniem, kaut uzrocīšiem vai riņķiem, pilns ezers ar prieku un es sāku kārtējo reizi čīkstēt, ka man taču arī vajadzētu vismaz peldriņķi. k nolēma, ka sieva tālu prom ezera vidū, kamēr pats lasa politiku, būs abpusēji izcila dāvana papīra kāzās un es tiku pie neglīta, bet milzīga riņķa uz kura es lecu un gāzos, lecu un gāzos, līdz piekusu un vienkārši gulēju ūdenī apķērusies ar rokām ap potītēm un nekustējos.

mums ir neizvēdināms dzīvoklis ar guļamistabu jumtā, dzīvoklī ir kondicionieris, bet mēs to esam ieslēguši tikai divas reizes (vienreiz, kad bija ciemiņam jādod karsta zupa, otrreiz darbadienas naktī), mēs ejam tik aukstās dušās līdz nosalstam un tad vārtamies kaut kur kā laiski kaķi, pārtiekam no plakanajiem persikiem un alus, es vispār vairs nedomāju ko vilkt, visās atvaļinājuma bildēs man mugurā ir viens un tas pats, jo to visu taču var izmazgāt un vilkt atkal nežāvējot. visu laiku jūtos kā ārzemēs.
 
 
bobijs varenais šāvējs
21 Jūnijs 2018 @ 16:35
 
Man likās, ka pieaugušie:
- nav niķīgi, kad ir par maz gulējuši/nav paēduši;
- spēj no rīta piecelties;
- aiziet laicīgi gulēt arī tad, ja neviens neskatās;
- neapšļaksta apģērbu katru reizi, kad ēd zupu.
 
 
bobijs varenais šāvējs
19 Jūnijs 2018 @ 09:07
 
Nez kāpēc darīt kaut ko laukos kādā kompānijā parasti ir ok, bet ja to vienu reizi gadā nosauc par Jāņiem, tad nē - besī, negribu, ejiet prom.
Kas tas ir ar to svētku nīšanu?
 
 
bobijs varenais šāvējs
15 Jūnijs 2018 @ 07:43
 
K šogad jau otrā ērce, mani tikmēr trešo reizi apkakāja putns.