bobijs varenais šāvējs
10 Augusts 2018 @ 14:02
 
Pirmo reizi mūžā došos atvaļinājuma ceļojumā ar ko vairāk par 24 litru mugursomu. Man reibst galva, gribu ņemt līdzi spilvenus un ūdenskrāsas, telti un grāmatas, kafijas krūzes un kleitas, un šampūnus, un lūpukrāsas. Pie apaviem man vispār brauc jumts.
Ar 24 litriem ir daudz, daudz vieglāk, jo robeža ir strikta, skaidra un šaura.
 
 
bobijs varenais šāvējs
21 Jūnijs 2018 @ 16:35
 
Man likās, ka pieaugušie:
- nav niķīgi, kad ir par maz gulējuši/nav paēduši;
- spēj no rīta piecelties;
- aiziet laicīgi gulēt arī tad, ja neviens neskatās;
- neapšļaksta apģērbu katru reizi, kad ēd zupu.
 
 
bobijs varenais šāvējs
19 Jūnijs 2018 @ 09:07
 
Nez kāpēc darīt kaut ko laukos kādā kompānijā parasti ir ok, bet ja to vienu reizi gadā nosauc par Jāņiem, tad nē - besī, negribu, ejiet prom.
Kas tas ir ar to svētku nīšanu?
 
 
bobijs varenais šāvējs
15 Jūnijs 2018 @ 07:43
 
K šogad jau otrā ērce, mani tikmēr trešo reizi apkakāja putns.
 
 
bobijs varenais šāvējs
14 Jūnijs 2018 @ 15:23
 
Pusdienās ēdu kartupeļus ar mērci, tas mani noveda pie nepārvaramas vēlmes nosnausties, tagad netieku atpakaļ, gribas kruasānu.
Reakcija kā no grāmatas.
 
 
bobijs varenais šāvējs
13 Jūnijs 2018 @ 14:09
 
Gribu iemācīties tuvu draugu slikto garastāvokli un nelaimīgumu neuztvert personīgi.
 
 
bobijs varenais šāvējs
22 Maijs 2018 @ 16:45
 
Vakardienas Panorāmā stāstīja vēlreiz par hokeja čempionātu, par maratonu, garš sižets par dziesmu svētkiem - cik litrus ūdens izdzers dalībnieki no 118 novadiem, pavisam nedaudz par datu aizsardzības regulu, Merkeli, Trampu, naudas trūkumu sabiedriskajiem medijiem. Noslēgumā diktore vēl čakli pastāstīja kas mūs sagaida nakts ziņās.
Ēdu savus zirņus un domāju, cik labi dzīvot valstī, kurā nekas ārkārtīgi būtisks nenotiek, apskatām bijušos un nākamos kultūras un sporta notikumus. It kā tiešām visa eiropa būtu izgājusi sauļoties.
 
 
bobijs varenais šāvējs
21 Maijs 2018 @ 11:22
 
Darbdienās man pa veloceliņu pretim brauc ļ.simpātisks kundziņš, šodien viņa nebija un es sabēdājos.
 
 
bobijs varenais šāvējs
17 Maijs 2018 @ 14:26
 
pēkšņi atcerējos, ātri jāpieraksta
šonakt pamodos un nodomāju, ka šī ir mana pēdējā vasara, apņēmos to izspiest kā citronu, turpināju gulēt
 
 
bobijs varenais šāvējs
15 Maijs 2018 @ 08:53
 
Līdz ar saules iestāšanos man ir beigusies nauda, lai neizžūtu, smērējos ar kokosriekstu eļļu. Es varu pieciest to, ka vannas istabā paliek eļļaina izlietne un plaukts, bet kā jūs tiekat galā ar to, ka āda smaržo pēc ēdiena? Iespējams, pati sev esmu šo izbojājusi, jo kokosriektstu eļļu sāku izmantot cepot banānu-auzu pankūciņas, lūk, pēc tādas pankūciņas es te ožu, diena divi.
 
 
bobijs varenais šāvējs
14 Maijs 2018 @ 10:23
 
Man vairs neder ne vasaras svārki, ne peldbikses, vajadzētu kaut kur sameklēt nesalūzušus svarus.
 
 
bobijs varenais šāvējs
11 Maijs 2018 @ 14:50
 
Pusdienu pārtraukumos staigāju pa Vecrīgu un apskaužu katru, kurš ir šortos.
Vakar gribēju aplaistīt balkona augus, bet nodomāju "lai mācās dzīvot" un to neizdarīju.

Man ļoti nepieciešams kāds, kuram translēt šos sūdiņus. Tāpēc vienmēr tie čatiņi.
 
 
bobijs varenais šāvējs
10 Maijs 2018 @ 16:02
I can feel your energy from two planets away  
Šogad neesmu redzējusi nevienu Georga lentīti un, kopš nebraucu sabiedriskajā transportā, nezinu kas notiek rīdzinieku sirdīs. Nevienam neskatos sejā, kur nu vēl acīs, tagad mani interesē tikai kustības trajektorija un ātrums.
Bet vēl ir tā, ka tie, kuri soļo pa centru, ir pilnīgi atšķirīgi no tiem, kuri apātiski skatās Rīgas satiksmes piedāvātās dzīvnieku multenes un ēdienu receptes.
 
 
bobijs varenais šāvējs
09 Maijs 2018 @ 09:18
barona ielas adrenalīns  
Šogad es tiešām esmu fiziski stiprāka nekā jebkad iepriekš un ir sagadījies tā, ka brīžos, kuros jūtos priecīga/gandarīta/apmierināta (vai varbūt pat laimīga), tas ir tieši saistīts ar fiziskajām aktivitātēm.
Tam komplektā gan ir nākušas arī neadekvāti stingras prasības pret ķermeņa vēlamo vizuālo izskatu, bet es ļoti cenšos tās slāpēt ar sajūsmu par funkcionalitāti, jo tā vismaz ir relatīvi objektīva.
 
 
bobijs varenais šāvējs
05 Maijs 2018 @ 00:16
 
Pirmo reizi ir tā, ka K vairākas dienas nav mājās un tas man liek justies slikti (?), neērti, mazliet tramīgi. Parasti man ir vienalga un/vai priecājos. Iespējams, tas pavasaris ar savu intensitāti pie vainas, tie koki uz barona, kuri ziedēja, jau ir noziedējuši, es pat nepaspēju pasmaržot, un tā ar visu, viss izslīd no rokām vai arī ir nomācoši lēns, nevaru vairs atrast īsto ātrumu.
 
 
bobijs varenais šāvējs
03 Maijs 2018 @ 14:28
 
Piezīme 14:29 no dīvāna - 2018. gada jaunums - man riebjas braukt ar velo reibumā.
Jā, man šobrīd būtu jābūt darbā, nē, es esmu pārāk nikna.
 
 
bobijs varenais šāvējs
27 Aprīlis 2018 @ 08:47
 
Braucu pa Barona, man bija jau ļoti apnicis mīt tos 6km un šausminājos kādu sūdu esmu izdomājusi, kāpēc tagad trīs vai četras dienas katru dienu darīt to pašu desmit reizes garāku distanci? Kas man par to būs? Nevar dīvānā kanēļmaizītes ēst? Tallinas/Barona katru rītu smaržo pēc bulciņām un liek man pārdomāt dzīves izvēles.
Nolēmu, ka vismaz jāuzraksta tas iesniegums par orgānu izmantošanu pēc nāves, varbūt kāds cits manus veselīgos, sprostā audzētos orgānus pratīs izmantot uhhh un ahhh kādai dzirkstošai dzīvei.
 
 
bobijs varenais šāvējs
25 Aprīlis 2018 @ 10:28
 
Ļoti gribas kafiju ar saldām piena putām, izkusušu sieru un auksto zupu. Tajā pašā laikā vakar iedomājos, ja man dotu izvēli - alerģija no piena produktiem vai alus, ko es izvēlētos? Alus tomēr manā dzīvē sagādājis vairāk patīkamus brīžus nekā siermaizītes.
 
 
bobijs varenais šāvējs
19 Aprīlis 2018 @ 09:56
 
Šorīt paskatījos spoguli un nodomāju, ka varētu sevi turpināt emocionāli terorizēt, līdz sausai presei nav tālu.
Tad paskatījos acīs un pārdomāju.

Atbraucu pirmo reizi šogad uz darbu ar velo, ļoti slikts sniegums, neko neredzēju, nulle klātbūtnes, tikai vējš un stulbas dziesmas.
 
 
bobijs varenais šāvējs
18 Aprīlis 2018 @ 09:38
 
Gandrīz vienmēr, kad es izdomāju aktīvi pievērsties savam ķermenim, es strauji pārdegu un saslimstu vai pazaudēju motivāciju un aizlaižu disciplīnu lēnā, neproduktīvā pašplūsmā.
Lūk, reizēm es tomēr domāju, kā no tā izvairīties. Pirmkārt, sports ir prieks, veselība yada yada yada, nevis kārtējais stress, izaicinājums un sacensība. No pirmā izriet arī otrārt - visu laiku jādomā, ko es daru, kurus muskuļus es kustinu un kā man veicas, nekāds tur ātrāk, tālāk, stiprāk.
Manī gan ir sacensību adrenalīns, kuru es neesmu novērojusi nevienā citā dzīves jomā izņemot velo un dažus treniņus, bet vakar es (ar piepūli) noliku to malā, palaidu visas vācietes pa priekšu, un aktīvi nodarbojos ar otrkārt. Tas visu sarežģī un palēnina, bet šķiet, ka tas ir kāds pašsaprotams lifehack, it kā būtu grāmatu visu mūžu otrādi turējusi un nesapratusi, kāpēc tik nesakarīgi. Izrādās, ka muskļi, pirmkārt, ir jākustina ar smadzenēm, līdz šim es to darīju lielākoties tikai ar lieliem svariem.
Under influence sāku to mazliet praktizēt arī ejot, sajust kādā ķēdītē pieslēdzas muskuļi pieliekot pēdu pie zemes un pēc tam atraujot un tad iet tā, lai impulss iet līdz mugurai, vai atstāt visu kājās/dibenā un tā tālāk.
Vēl, es tikai šoziem iemācījos iztaisnot muguru, līdz šim centos savilkt lāpstiņas, kas ātri aizmirstas un vispār nav empowering position, izrādās, vajag pacelt krūškurvi. Man un manai skoliozei neviens to nebija pateicis.