Šodien man ir enerģija no tā paša, no kura pirms pāris nedēļām alerģija.
Es saziedēju, bet tas slikti. Vai grūti. Vai abi.

Tikko sapratu, ka ja man būtu iespēja es visu vēlreiz darītu tieši tāpat, un piedevu sev.
Paldies tev, 20. maij, ne-paldies kursa darbam, kura tēma vēl nav izdomāta, bet gatavs jāaizstāv pēc 24 stundām.

Ir tādi cilvēki, kuri man ļoti nepatīk, jo es par viņiem pārāk daudz zinu,
ir arī tādi, kuri man nepatīk, jo viņi par mani pārāk daudz zina.
Vēl ir arī tādi, kuri man ļoti patīk, jo mēs daudz viens par otru zinām, bet retāk.

Šodien nonācu pie secinājuma, ka ideālā vīrieša konceptu "lai viņš ir gudrs, ar brīnišķīgu humora izjūtu, lieliskiem draugiem un labu gaumi" laiks noreducēt uz "lai nebesī", jo arī tas šajā vecumā jau ir retums.

Stulbeņi.

Man nav apetīte jau tik ilgi, ka kuru katru brīdi sākušu gūglēt "ēšanas traucējumi".

Kad es biju maza, man ļoti bieži bija iesnas, katru reizi viena un tā pati ārste man rakstīja vienus un tos pašus deguna pilienus. Tos varēja dabūt aptiekā, jāiedod recepte un tad nākamajā dienā jānāk pakaļ, jo tos gatavoja turpat uz vietas (tagad vispār aptiekās tā vēl dara?). Brūnā stika pudelītē, farmaceitam vienmēr bija ārsta cienīgs rokraksts, un mans uzvārds, uzrakstīts uz tās pudeles šiltes, nereti izskatījās pēc "Zariņa". Pilieni bija jāpilina ar stikla pipeti, kurai bija tāds riebīgi brūns gumijas gals, jāatguļas gultā, jāatgāž galva, tad kāds pilināja. Es ļoti negribēju, reizēm pat raudāju, jo tie duļķainie pilieni koda mutē un garšoja ļoti riebīgi.
Vakar gāju pa Marijas ielu, nu varbūt tas nebija vakar, es nezinu, bet es sajutu to pilienu garšu mutē, un ziniet, es tagad to pudelīti varētu smaržot, garšot un mīļot par visām tām dienām, kurās tētis no darba brauca pusdienlaikā un veda kūkas "Vecrīga", toreiz vēl tik lielas, ka tās varēja kost kā tādus ābolus, un multiaugļu sulu.
Tā tik bija viena varena bērnība.

Esmu piecēlusies, bijusi dušā, apēdusi gandrīz divas maizītes, gribētu, lai ar to pietiktu un tagad varētu iet atpakaļ gulēt, bet kā vienmēr - viss tikai sākas, darbs, skola, ēst, nenāk miegs, nevar piecelties, darbs, skola, tad sestdiena un svētdiena kā tādi zibspuldzes zibšņi, momentā paskrien ar ciet acīm, un aiziet - nevar pamosties, darbs, skola, ēst, nevar aizmigt, darbs, skola, tikai jau ar papildus stresa devu par augošiem skolas parādiem. Nu neko, pati vainīga, ka sevi tādā hedonismā ar piecām brīvdienām nedēļā esmu izaudzinājusi, tagad jācieš proletārieša kostīmā.

Vispār man arī ir mazliet bail no pavasara, tajā spīdīgajā saulē taču visi ir tik priecīgi, viņiem visiem noteikti ir jautri, bet es pelēks rūķis ar ziemas netīrumiem uz pazolēm. Šonakt sapnī redzēju koku, kuram bija izplaukušas lapas, to atceroties ir līdz kaulam sāpīgi, tādēļ es nebūšu bēdīga. Arī pašos bēdīgākajos pavasaros ir kas labs ko atcerēties, turklāt, darbā aiz loga čivina putni. Man vispār nav spēka, vispār. Man varbūt ir ļoti labs darbs, tikai nav pārliecības, mazliet trūkst sajēgas, un ak jā, nav darba līguma. It kā par to neuztraucos, jo gribas domāt, ka šobrīd vairāk iegūstu kā dodu, tad varbūt alga nav tik obligāta, bet pavisam drīz man gribēsies ēst. Es nezinu kāpēc ir vakari kā šis, kuros tikai sāp viss kas jebkad nav izdevies un no tā netiek ārā.

Par pirmo algu nopirkšu biļetes uz labadaba. No otrās sākšu krāt metāla gultai.

Tikko tikai atcerējos, ka es jau esmu mājās un man nav vairāk bail.

Varbūt nākšana uz darbu paģirainai mani izglābs no pārstrādāšanās, izdegšanas, veģetatīvās distonijas un citām modernām apzinīgo darbinieku kaitēm. Tikai tās aknas.

es gribētu mācēt darīt kaut ko apbrīnojamu.

Pēc tērbatas ielas wannabe askētiskuma šeit man gribas indijas tautas tērpu ar vīraka smakām, no žurnāliem izgrieztiem ponijiem un tumšsarkanu stepētu gultas pārvalku ar izšūtiem apļiem.

Kādreiz bija lielais sapnis par pašai savu istabu Rīgā, tagad man vairs nepietiek vietas, gribu arī vannas istabu, koridori. Nezinu kas tas ir par nekompensējamu pašizteiksmes veidu.

Es novembrī jau nogulēju kādu nedēļu gultā nekustoties un truli belenžot griestos, tad es saņēmos, tagad es nesaprotu nafig vajadzēja saņemties. Varētu atkal apgulties sniegbaltītes miegā un, nopietni, mani uzmodināt varētu tikai princis, kuram es tāpat teiktu, lai iet prom, jo tūliņ visu sačakarēsim un man atkal būs jāiet gulēt, bet viņam jābrauc uz ārzemēm.

Tas, ka man nepatīk krievi un krieviem nepatīku es nav mana vai viņu vaina. Galvenais to atcerēties reālā saskarsmē ar cilvēkiem.
Apsveiciet Vladimiru Lindermani vārda dienā.

Kas tā par jaunmodīgu migrēnu mani vajā jau trešo dienu?

Varētu vienreiz beigt čīkstēt savus intelektuālos šņukstus un sākt dzīvot, bļe. Iela. Atvēršu jauno Pērli, piedod, Žanet.

Tādos pasākumos kā "Staro Rīga" man vienmēr šķiet, ka man nav draugu. Vai arī tur ir jāiet ar mīlestību divatā bučoties, es nezinu, bet es vienmēr tur ārā jūtos lieka. Man vienmēr šķiet, ka šis viss ir kādam citam, ne man, man ir vienai jāsēž mājās un jāskumst kā visi ārā priecājās, jo es nekad neprotu pieslēgties kolektīvajam priekam, jo tur ārā jau nemaz nav nekāda prieka, jūs tikai izliekaties, ka ir svētki, patiesībā uztraucaties. Uztraucaties par tumsu, par citu cilvēku skatieniem, par nepadarītiem darbiem mājās, par to cilvēku, ar kuru ejot sadevušies rokās, vienmēr starp plaukstām paliek tukšums.