bobijs varenais šāvējs
13 Oktobris 2019 @ 19:39
 
Topinambūri garšo pēc mīlestības. Tam ir kāds sakars ar bērnības atmiņu kurā ir dārzs un krustmāte, neko plašāk diemžēl neatceros.
 
 
bobijs varenais šāvējs
12 Oktobris 2019 @ 19:59
 
Tik ļoti gribas kaut ko darīt un vēl piedzīvot, bet nevar ne nosēdēt, ne nogulēt, ne 20 minūtēs 700 metrus noiet.
 
 
bobijs varenais šāvējs
29 Septembris 2019 @ 18:27
 
Pierakstīšu divas lietas, kurās dzīve mani ir saudzējusi - man nav pilnīgi nekādu emociju pret piena plēvi, kā arī es īsti nezinu kādas ir mēnešreižu sāpes.
 
 
bobijs varenais šāvējs
26 Septembris 2019 @ 03:27
 
Šodien no vieniem līdz pusčetriem (turpinājums sekos?), bet astoņos jāceļas.
Viss ož, viss niez, visi ir slimi, zobi arī izkritīs, pusmiegā operācijas vai jāiet atpakaļ uz darbu. Būtu rītausma, aiztriektu tarakānu armiju miglā, bet vai tikai tikko nesasniedzām brīdi no kura naktis ir garākas par dienu.
 
 
bobijs varenais šāvējs
03 Jūlijs 2019 @ 12:40
 
Kad man būs labāks noskaņojums, sākšu blogu par grūtnieču vingrošanās dzirdēto.
Pagaidām eksperimentēju un apmeklēju visu, kas notiek ārpus darba laika, es neeju savlaicīgi un ar nevienu nesarunājos, līdz ar to visu, ko esmu dzirdējusi, stāsta sievietes, kuras vada vingrošanu, laikā, kurā es maksāju par vingrošanu.
Sākot ar to, ka šonakt bija saules aptumsums, tādēļ nedrīkst dzert nevienu ūdeni, kas ir pārnakšņojis kādā traukā, turpinot ar zinībām, ka nokāpt no xanax esot vieglāk nekā nokāpt no coca cola, matu pieaudzēšanas aktualitātēm, sasistu telefona ekrānu cenām. Ja par tēmu, tad par to, ka stacionārā pareiza hormonu izdalīšanās nav iespējama un neviena nekad nesajutīs vajadzīgos dabīgos refleksus. Ja sākumā ir aizture pieskarties bērna galvai, tās esot vardarbības sekas, bet vardarbība esot arī konvencionālā ginekologa pieskārieni un reizes, kad kāds tavus mīlestības vārtus nosaucis par čožu.
Pagaidām izskatās, ka dūlu un vecmāšu vadītajām vingrošanām ir ļoti mazs sakars ar vingoršanu, tie vairāk ir tādi ezotērikas pulciņi par maģisko dzīvības enerģiju klēpī, kas vienā gadījumā jau robežojās ar mājdzemdību sektu. Manām muguras un gūžu sāpēm tas nepalīdzēs, būtu smieklīgi, ja nebūtu tik dārgi.
 
 
bobijs varenais šāvējs
03 Jūnijs 2019 @ 16:38
 
jūs iedomāties nevarat kā es fantazēju, ka uzvelku kādas no savām foršajām džinsu biksēm. tādus cietus, platus džinsus, sabāžu kreklu un eju. vai šortus.
tā tik bija dzīve un kas to būtu domājis, ka var ilgoties pēc tik triviālām lietām.
 
 
bobijs varenais šāvējs
28 Aprīlis 2019 @ 15:36
 
Esmu tik nogurusi, ka lasot rīsu vārīšanas pamācības trīs teikumus netiku līdz beigām pa vidu nepaguļot uz virtuves grīdas.
 
 
bobijs varenais šāvējs
24 Aprīlis 2019 @ 15:36
 
nez kā savienot vajadzību parunāt ar kādu, kas varētu saprast, ar to, ka man negribas ar nevienu runāt
 
 
bobijs varenais šāvējs
14 Aprīlis 2019 @ 19:46
 
atkal tā sajūta, ka nobruks prāts. Tā līganā ļaušanās ir tikai līdz pirmajam sēklim, uz tā tad gan karaliski uzsēžos ar visiem palu mēsliem, biežāk gūglētais jautājums - kā to slēpt un cik ilgi tas ir iespējams, veselīgāk noteikti būtu pieņemt, piemēram, pasakot vairāk nekā diviem cilvēkiem, bet man šķiet, ka tajā mirklī es pazudīšu.
 
 
bobijs varenais šāvējs
19 Marts 2019 @ 11:41
 
paļāvība
 
 
bobijs varenais šāvējs
25 Februāris 2019 @ 13:32
 
Sen nebiju bijusi tik riebīgi uzpūstā un mākslīgā vietā kā Centrālais gastro tirgus, Rīgas domes farss un gribu ņemt aiz pleciem un kratīt visus, kuri soctīklo pretējo.
 
 
bobijs varenais šāvējs
05 Februāris 2019 @ 13:16
After a long day of ruining my own life  
runājot par neveiksmēm, man ir tāds nervu tiks, kurš traucē ne tikai man, jo citi aizrāda, ka man raustās acs. vakar tam bija vienas nedēļas jubileja, kopdzīve pagaidām grūta, bet kopā attīstamies spirālē uz leju, sauksim laikam par februāri.
 
 
bobijs varenais šāvējs
15 Janvāris 2019 @ 09:19
 
šis ir tas laiks, kurā kancelēti plāni priecē vairāk par īstiem plāniem, un es, iespējams, pirmo reizi sev to nepārmetu. trīsdesmitajā gadā es esmu noticējusi cikliskumam un es ticu, ka jūs nepazudīsiet pat tad, ja es nogulēšu janvāri un februāri.
vai pamanījāt, ka no rītiem jau ir krietni gaišāks?
 
 
bobijs varenais šāvējs
25 Decembris 2018 @ 00:07
 
Viņi apsēžas pie lielā televizorā pa tūkstots divi simti, viens ar otru nerunā, apēd krēmus un mērces, kurām sievietes cietušās visu gadu, izdala dāvanas un mūk pa kaktiem. Es nezinu kas ir mans priekšstats par pareizajiem Ziemassvētkiem un kurš to radījis - visticamāk tas pats televizors. Lai nu kā, bez bērniem es tiem neredzu jēgu, es nezinu ko un kāpēc mēs svinam, vislabprātāk to nedarītu vispār, pārsvarā man izdodas gluži labi, tā arī nevienā no svētdienām improvizētajā adventes vainagā neatcerējos iedegt sveci.
 
 
bobijs varenais šāvējs
21 Decembris 2018 @ 23:42
 
Es Ziemassvētkos vēlos, lai man mamma nebūtu atsūtījusi kasti ar konfektēm.
 
 
bobijs varenais šāvējs
16 Decembris 2018 @ 19:09
 
Ušakovs pirms uzticības balsojuma savā runā kukuļošanu Rīgas Satiksmē nosauc par neveiksmi. Neveiksme, nevis noziegumi, kurus nedrīkst pieļaut un vainīgie jāsoda. Šķiet viņa trulums pret vēlētāju ir tādā pakāpē, ka nejūt vajadzību pat vāji notēlot pārsteigumu.
 
 
bobijs varenais šāvējs
10 Decembris 2018 @ 17:10
 
Ļoti gribētu saprast kāpēc man tik ļoti vajag, lai kāds domā, ka esmu baigi skaistā.
 
 
bobijs varenais šāvējs
05 Decembris 2018 @ 09:49
 
starp vienaldzību un mīlestību "ļauj būt" kontekstā ir viegli maskējama robeža
 
 
bobijs varenais šāvējs
30 Novembris 2018 @ 16:45
 
Rīga kaut kā prot sagaidīt un acumirklī izraut cerību par pieklājīgu sabiedrību.
Gulējusi ļoti maz, bet viegli apgarota, eju pa tukšas Teikas ietves labo malu, mani apsteidz mana vecuma vīrietis. Parasts vīrietis, pelēkās drēbēs, pelēku mugursomu, ar neizteiksmīgu seju, ejot garām viņš saka "pisies ātrāk uz priekšu, bļe". Mēmi skatos uz viņu, nesaprotu, vai man diskutēt par to, ka es nevienam netraucēju, gaidīt atvainošanos, sākt raudāt, kliegt palīgā, bet varbūt viņš ir slims vai traks? Viņš skatās ar aukstu seju un jautā kā mani sauc, aizgriežos, viņš, ļoti neapmierināts ar manu attieksmi, beidzot paiet garām un apstājas pie luksofora. Kā zibens sperta apstājos pie koka un saltajā vējā iztrīcu vēl pēdējo ilūziju par to, ka kaut ko esmu sapratusi. Viņš nostājas pieturā un saplūst ar cilvēkiem.
 
 
bobijs varenais šāvējs
21 Novembris 2018 @ 10:39
 
gribas iet mājās un pamācīties dejot ar this is america.
es neatceros, ka kādreiz būtu bijis tik grūti atgūties no intensīviem kairinājumiem, vai nu to nebija, vai arī es neko daudz nejutu (kas būtībā ir viens un tas pats). trešais variants - ir pilnībā izzudusi sajūta, ka viss vēl ir priekšā, tāpēc dziļi jāsēro par visu, kas aiziet.
es gribētu piedzīvot notikumus ar skaidru prātu, un tāpat arī pēc tam tos vēsu prātu izķidāt - asakas izmest un vienu zvīņu atstāt makā. bet visi pēkšņi mani ietekmē, manī ir dusmas, kuras atnāca kopā ar pašvērtējumu. vai vēl vairāk pašvērtējuma, mani aizvedīs pie vēl lielākām dusmām pret katru, kurš mani (sevi) neciena? tur aiz paugura vēl ir mīlestība pret ikvienu, kurš eksistē kā nu prot, bet es tik reti apmainu cieņu pret cieņu, ka šīs valūtas sāk trūkt.