Nav tā, ka es ļoti gribētu šo rakstīt, bet mans pienākums ir uzrakstīt, kāpēc es šobrīd pilnībā atbalstu Spānijas progresīvos un kāpēc to vajadzētu darīt ikvienam, kam rūp personīgā pārticība. Es pie tā nonācu kovida dēļ, bet tam nav sakara ar Spānijas ieviestajām absurdajām un aplami stingrajām mājsēdēm.
Kovida laiks parādīja, ka daudziem var būt stipri viedokļi, bet tie nav neko vērti, jo vēlāk nevienam par to nav jāatskaitās. Īsto novērtējumu saņem tie, kuri ir gatavi savu viedokli pamatot ar reālām vērtībām, piemēram, ieguldījumiem biržā.
Kovida sākumā Cibā bija Rindra, kura pajautāja, “Vai jūs jau esat sapirkušies akcijas par lēto cenu?” Es labi sapratu, ka vispārēja panika par kovida šausmām ir nepamatota, un akciju tirgus pilnīgi noteikti drīz atkopsies, tāpēc es pieņēmu šo ieteikumu un visus brīvos līdzekļus ieguldīju akciju tirgū (neskaudiet, man šo brīvo līdzekļu nebija daudz). Šie ieguldījumi bija neparasti veiksmīgi, un apmēram gada laikā man deva 100% peļņu, ar to pierādot, ka mans viedoklis bija pareizs.
Tomēr nevar zinātniski apgalvot, ka šī uzvara bija tieši tāpēc, ka man bija taisnība par kovidu. Tā varēja arī būt nejauša veiksme un tirgus varēja ātri atkopties citu iemeslu dēļ. Es sāku meklēt pierādījumus, kas apgāztu manus pieņēmumus. Tā es pamazām nonācu pie Gerija Stīvensona grāmatas, kurā viņš apraksta savu veiksmīgo pieredzi biržas treidera darbā, liekot derības uz to, ka procentu likmes pēc 2008. gada krīzes saglabāsies zemas. To nespēja paredzēt daudzi ekonomisti, jo bija šķietama pretruna – akciju tirgus atkopās un šajā laikā sasniedza nebijušus augstumus.
Es uzticos Gerijam, jo viņš savu viedokli pamatoja ar treidera darījumiem, un dažu gadu laikā nopelnīja savam darba devējam aptuveni 70 miljonus mārciņu un komisijās par savu darbu saņēma ap 5 miljonus mārciņu. Tas pierāda, ka tas nav vienkārši viedoklis, bet arī dziļāka izpratne par to, kas notiek ekonomikā.
Gerijs izskaidro, ka procentu likmes saglabājās zemas, jo ekonomika joprojām bija ļoti slikta: darba cilvēku ienākumi nepieauga, patēriņš bija zems un tas neveicināja izaugsmi. Savukārt bagāto cilvēku ienākumi turpināja pieaugt un viņiem bija daudz brīvo līdzekļu, kurus nespēja iztērēt. Attiecīgi šie līdzekļi tika ieguldīti vai nu nekustamajā īpašumā, vai uzņēmumu akcijās, kā arī zeltā, uzturot šo aktīvu cenas augstas.
Vienīgās šaubas par to, vai Gerija naratīvs atbilst realitātei, rodas no tā, ka dati neparāda, ka nevienlīdzība ir pieaugusi. Varbūt viņam nav taisnība, bet varētu būt arī tā, ka mēs esam zaudējuši fokusu uz to, kādi dati ir jāskata, lai saprastu šo fenomenu par ienākumu pieaugumu atšķirību starp bagātajiem un parastajiem cilvēkiem. Arī kovida laikā katru dienu tika publicēti dati par saslimušo un mirušo skaitu, taču tie nekad neparādīja būtisko – ka kovids ir risks senioriem un cilvēkiem ar citām slimībām.
Gerijs redz nākotni diezgan drūmu. Ja mēs neatrisināsim šo problēmu ar ienākumu pieaugumu atšķirību, darba cilvēkiem būs aizvien grūtāk iegādāties savu mājokli. Viņš iesaka radikālu risinājumu – nodokļus bagātībai, nevis darbam! Šīs nav komunisma idejas, un tām ir vēsturiska pieredze kapitālisma valstīs. Periodā pēc 2. pasaules kara ASV un Apvienotā Karaliste uzlika 90% nodokli bagātniekiem, un šajā periodā bija visātrākā izaugsme un darba cilvēki baudīja labākus apstākļus. Toreiz parasts strādnieks pastā vai benzīntankā varēja iegādāties savu māju, kamēr mūsdienās tas vairs nav iespējams, lai gan pēc IKP ekonomika ir ievērojami augusi.
Progresīvais nodoklis nav sociālisms vai komunisms. Tā ir nodokļu politika, kas novērš, ka sabiedrība sadalās trūcīgajos un mazā saujiņā bagātnieku. Šobrīd progresīvais nodoklis darba algām nav pietiekams, jo bagātnieki vairums ienākumu negūst no darba, bet kapitāla pieauguma. Tāpēc ir ļoti svarīgi sākt aplikt lielāku kapitālu ar nodokļiem, lai cik politiski grūti tas nebūtu.
Dažas mazās valstis, kā Norvēģija jau eksperimentē ar šādu politiku, bet tam nav pietiekamas ietekmes, jo bagātiem cilvēkiem ir viegli mainīt savas mītnes valsts rezidenci. Spānijai ar savu progresīvo politiku ir vislielākās iespējas to ieviest no lielajām valstīm, un pēc tam varētu sekot citas valstis. Tāpēc es pilnībā atbalstu Spānijas pašreizējo politiku, ne obligāti pašreizējo premjerministru, bet tas nav būtiski. Nekad nebūs tā, ka mums patiks pilnīgi visas valdības politikas, bet Spānija iet pareizajā virzienā. To pierāda arī tās labie izaugsmes dati, un tās rūpes par visiem iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kas nav turīgi vai bagāti.
Visiem vajadzētu atbalstīt Spānijas izvēlēto kursu un beigt cepties par imigrantiem. Bagātie tikai uzkurina naidu pret imigrantiem, lai novērstu mūsu uzmanību no iespējamiem nodokļiem bagātībai. Viņi spēlējas ar cilvēku emocijām, lai gūtu personīgu labumu, un tas ir ļoti nožēlojami. Nepakļausimies viņu manipulācijām, un sāksim atbalstīt politikas, kas palīdz mums, parastiem darba cilvēkiem.
Atsauces:
https://garyseconomics.org/https://sites.prh.com/thetradinggamebookhttps://www.youtube.com/@garyseconomics