Netīšām TV raidījumā dzirdēju stāstu, kas it kā raksturojot lībiešus. Divi brāļi satiekas, sēž pie vaļējas krāsns, skatās ugunī, pēc laika viens nosaka: “tā viš’ i’” un abi atkal šķiras. Pēkšņi atcerējos, ka tieši tādas bija mana tēva attiecības ar viņa tēvu, pasēdēt virtuvē pie krāsns, uzsmēķēt, gandrīz neko nerunāt. Pa vidu gan bija mana mamma, kura uzskata, ka tās nav nekādas attiecības, ka pavisam noteikti ir jārunā. Sapratu, ka vīra ģimenē esmu mans vectēvs, nav saprotams, kāpēc visu laiku jārunā un jāklaigā, viņi runā pāri viens otram un nav neviena kas klausās, bet viņi nesaprot, kas tā par klātbūtni it kā neiesaistoties.

Es vispār te kaut ko rakstu gandrīz katru vakaru, bet nekad nenospiežu update. Vidusskola bija sen, komatus nemāku, nav arī tā, ka būtu kas vērtīgs sakāms, lai koncentrētos uz rediģēšanu, bet negribas arī izskatīties kā vidējām interneta komentētājam sajemas atlajdējam. Tas bija līdz vakardienai, kurā es secināju, ka tās bailes būt parastai bloķē gandrīz jebkuru pašizpausmi, tāpēc lai būtu, kaut vismaz mājsaimnieces pārdomas šajā burvīgajā, burvīgajā interneta aizmirstajā vietā <3