Esmu tik nogurusi, ka lasot rīsu vārīšanas pamācības trīs teikumus netiku līdz beigām pa vidu nepaguļot uz virtuves grīdas.

nez kā savienot vajadzību parunāt ar kādu, kas varētu saprast, ar to, ka man negribas ar nevienu runāt

atkal tā sajūta, ka nobruks prāts. Tā līganā ļaušanās ir tikai līdz pirmajam sēklim, uz tā tad gan karaliski uzsēžos ar visiem palu mēsliem, biežāk gūglētais jautājums - kā to slēpt un cik ilgi tas ir iespējams, veselīgāk noteikti būtu pieņemt, piemēram, pasakot vairāk nekā diviem cilvēkiem, bet man šķiet, ka tajā mirklī es pazudīšu.

paļāvība

Sen nebiju bijusi tik riebīgi uzpūstā un mākslīgā vietā kā Centrālais gastro tirgus, Rīgas domes farss un gribu ņemt aiz pleciem un kratīt visus, kuri soctīklo pretējo.

runājot par neveiksmēm, man ir tāds nervu tiks, kurš traucē ne tikai man, jo citi aizrāda, ka man raustās acs. vakar tam bija vienas nedēļas jubileja, kopdzīve pagaidām grūta, bet kopā attīstamies spirālē uz leju, sauksim laikam par februāri.

šis ir tas laiks, kurā kancelēti plāni priecē vairāk par īstiem plāniem, un es, iespējams, pirmo reizi sev to nepārmetu. trīsdesmitajā gadā es esmu noticējusi cikliskumam un es ticu, ka jūs nepazudīsiet pat tad, ja es nogulēšu janvāri un februāri.
vai pamanījāt, ka no rītiem jau ir krietni gaišāks?

Viņi apsēžas pie lielā televizorā pa tūkstots divi simti, viens ar otru nerunā, apēd krēmus un mērces, kurām sievietes cietušās visu gadu, izdala dāvanas un mūk pa kaktiem. Es nezinu kas ir mans priekšstats par pareizajiem Ziemassvētkiem un kurš to radījis - visticamāk tas pats televizors. Lai nu kā, bez bērniem es tiem neredzu jēgu, es nezinu ko un kāpēc mēs svinam, vislabprātāk to nedarītu vispār, pārsvarā man izdodas gluži labi, tā arī nevienā no svētdienām improvizētajā adventes vainagā neatcerējos iedegt sveci.

Es Ziemassvētkos vēlos, lai man mamma nebūtu atsūtījusi kasti ar konfektēm.

Ušakovs pirms uzticības balsojuma savā runā kukuļošanu Rīgas Satiksmē nosauc par neveiksmi. Neveiksme, nevis noziegumi, kurus nedrīkst pieļaut un vainīgie jāsoda. Šķiet viņa trulums pret vēlētāju ir tādā pakāpē, ka nejūt vajadzību pat vāji notēlot pārsteigumu.

Ļoti gribētu saprast kāpēc man tik ļoti vajag, lai kāds domā, ka esmu baigi skaistā.

starp vienaldzību un mīlestību "ļauj būt" kontekstā ir viegli maskējama robeža

Rīga kaut kā prot sagaidīt un acumirklī izraut cerību par pieklājīgu sabiedrību.
Gulējusi ļoti maz, bet viegli apgarota, eju pa tukšas Teikas ietves labo malu, mani apsteidz mana vecuma vīrietis. Parasts vīrietis, pelēkās drēbēs, pelēku mugursomu, ar neizteiksmīgu seju, ejot garām viņš saka "pisies ātrāk uz priekšu, bļe". Mēmi skatos uz viņu, nesaprotu, vai man diskutēt par to, ka es nevienam netraucēju, gaidīt atvainošanos, sākt raudāt, kliegt palīgā, bet varbūt viņš ir slims vai traks? Viņš skatās ar aukstu seju un jautā kā mani sauc, aizgriežos, viņš, ļoti neapmierināts ar manu attieksmi, beidzot paiet garām un apstājas pie luksofora. Kā zibens sperta apstājos pie koka un saltajā vējā iztrīcu vēl pēdējo ilūziju par to, ka kaut ko esmu sapratusi. Viņš nostājas pieturā un saplūst ar cilvēkiem.

gribas iet mājās un pamācīties dejot ar this is america.
es neatceros, ka kādreiz būtu bijis tik grūti atgūties no intensīviem kairinājumiem, vai nu to nebija, vai arī es neko daudz nejutu (kas būtībā ir viens un tas pats). trešais variants - ir pilnībā izzudusi sajūta, ka viss vēl ir priekšā, tāpēc dziļi jāsēro par visu, kas aiziet.
es gribētu piedzīvot notikumus ar skaidru prātu, un tāpat arī pēc tam tos vēsu prātu izķidāt - asakas izmest un vienu zvīņu atstāt makā. bet visi pēkšņi mani ietekmē, manī ir dusmas, kuras atnāca kopā ar pašvērtējumu. vai vēl vairāk pašvērtējuma, mani aizvedīs pie vēl lielākām dusmām pret katru, kurš mani (sevi) neciena? tur aiz paugura vēl ir mīlestība pret ikvienu, kurš eksistē kā nu prot, bet es tik reti apmainu cieņu pret cieņu, ka šīs valūtas sāk trūkt.

Sliktākā komunikācija nav tad, kad es nesaprotu emocijas, sliktākā ir tad, kad klausītāja seja ir ātrās pārtīšanas ikona

- nopirku diedzējamo burku, drīz mēs būsim nemirstīgi!
- bet tu velo atstarotājus nopirki?
- bļe.

Vakar paziņa rādīja foto, kurā (manuprāt) smaidu, un jautāja, kāpēc es nesmaidu. Negribēju strīdēties, atsmaidīju. Bet varbūt neatsmaidīju.

Cik reižu mēnesī gribēt rakstīt atlūgumu ir ok?

*asking for a friend

Jūtos gandrīz tāpat kā pagājušā gada septembrī - sāp mugura, reizēm tirpst, reizēm reibst galva, reizēm migrēna. Tikai šoreiz bez panikas, jo tas vairs nav pirmo reizi.
Nesaprotu ko daru nepareizi un kāpēc datums tas pats. Rudens adaptācijas traucējumi? Varbūt iemesles ir tas, ka ikgadēji augusta atvaļinājumā izkrītu no ēšanas paradumiem un septembrī nesteidzos savākties?

Man ir skolnieciņu uztraukums par rudeni, jo maz kas no esošās garderobes der, bet neko jaunu negribas (nevar).