Pirmo reizi mūžā došos atvaļinājuma ceļojumā ar ko vairāk par 24 litru mugursomu. Man reibst galva, gribu ņemt līdzi spilvenus un ūdenskrāsas, telti un grāmatas, kafijas krūzes un kleitas, un šampūnus, un lūpukrāsas. Pie apaviem man vispār brauc jumts.
Ar 24 litriem ir daudz, daudz vieglāk, jo robeža ir strikta, skaidra un šaura.

šis karstums ir brīnišķīgs, kamēr vien nav jāstrādā un mentāli aktīvi jāfunkcionē.

man bija ļoti labs atvaļinājums, uzturoties lokā rīga-saulkrasti-valmiera-cēsis, sasniedzu vairākus antirekordus dzerot un dejojot valmieras dzimšanas dienu tā, it kā pašai paliktu 735, pirmo reizi biju līvu akvaparkā, sešas no septiņām dienām peldējos, vienā naktī pat pamanījos nosalt. slikts garastāvoklis man bija tikai divas reizes, vienā no tām nesapratu iemeslu, līdz pamanīju, ka auto kondicionierī uzlikti 19 grādi, varu saderēt, ka pie tik zemas temperatūras man burtiski bija piezagusies rudens depresija.

favorītdiena laikam tomēr bija vakar, kad es slapjā peldkostīmā, slapjos svārkos pļekš pļekš skrēju pa cēsu veikaliem - man katrā ziņā un ļoti steidzami vajadzēja pūsli, jo ezerā pamanīju, ka tur nebija praktiski nevienas kompānijas bez piepūšamām vardēm, govīm, virtuļiem, putniem, kaut uzrocīšiem vai riņķiem, pilns ezers ar prieku un es sāku kārtējo reizi čīkstēt, ka man taču arī vajadzētu vismaz peldriņķi. k nolēma, ka sieva tālu prom ezera vidū, kamēr pats lasa politiku, būs abpusēji izcila dāvana papīra kāzās un es tiku pie neglīta, bet milzīga riņķa uz kura es lecu un gāzos, lecu un gāzos, līdz piekusu un vienkārši gulēju ūdenī apķērusies ar rokām ap potītēm un nekustējos.

mums ir neizvēdināms dzīvoklis ar guļamistabu jumtā, dzīvoklī ir kondicionieris, bet mēs to esam ieslēguši tikai divas reizes (vienreiz, kad bija ciemiņam jādod karsta zupa, otrreiz darbadienas naktī), mēs ejam tik aukstās dušās līdz nosalstam un tad vārtamies kaut kur kā laiski kaķi, pārtiekam no plakanajiem persikiem un alus, es vispār vairs nedomāju ko vilkt, visās atvaļinājuma bildēs man mugurā ir viens un tas pats, jo to visu taču var izmazgāt un vilkt atkal nežāvējot. visu laiku jūtos kā ārzemēs.

Man likās, ka pieaugušie:
- nav niķīgi, kad ir par maz gulējuši/nav paēduši;
- spēj no rīta piecelties;
- aiziet laicīgi gulēt arī tad, ja neviens neskatās;
- neapšļaksta apģērbu katru reizi, kad ēd zupu.

Nez kāpēc darīt kaut ko laukos kādā kompānijā parasti ir ok, bet ja to vienu reizi gadā nosauc par Jāņiem, tad nē - besī, negribu, ejiet prom.
Kas tas ir ar to svētku nīšanu?

K šogad jau otrā ērce, mani tikmēr trešo reizi apkakāja putns.

Pusdienās ēdu kartupeļus ar mērci, tas mani noveda pie nepārvaramas vēlmes nosnausties, tagad netieku atpakaļ, gribas kruasānu.
Reakcija kā no grāmatas.

Gribu iemācīties tuvu draugu slikto garastāvokli un nelaimīgumu neuztvert personīgi.

Vakardienas Panorāmā stāstīja vēlreiz par hokeja čempionātu, par maratonu, garš sižets par dziesmu svētkiem - cik litrus ūdens izdzers dalībnieki no 118 novadiem, pavisam nedaudz par datu aizsardzības regulu, Merkeli, Trampu, naudas trūkumu sabiedriskajiem medijiem. Noslēgumā diktore vēl čakli pastāstīja kas mūs sagaida nakts ziņās.
Ēdu savus zirņus un domāju, cik labi dzīvot valstī, kurā nekas ārkārtīgi būtisks nenotiek, apskatām bijušos un nākamos kultūras un sporta notikumus. It kā tiešām visa eiropa būtu izgājusi sauļoties.

Darbdienās man pa veloceliņu pretim brauc ļ.simpātisks kundziņš, šodien viņa nebija un es sabēdājos.

pēkšņi atcerējos, ātri jāpieraksta
šonakt pamodos un nodomāju, ka šī ir mana pēdējā vasara, apņēmos to izspiest kā citronu, turpināju gulēt

Līdz ar saules iestāšanos man ir beigusies nauda, lai neizžūtu, smērējos ar kokosriekstu eļļu. Es varu pieciest to, ka vannas istabā paliek eļļaina izlietne un plaukts, bet kā jūs tiekat galā ar to, ka āda smaržo pēc ēdiena? Iespējams, pati sev esmu šo izbojājusi, jo kokosriektstu eļļu sāku izmantot cepot banānu-auzu pankūciņas, lūk, pēc tādas pankūciņas es te ožu, diena divi.

Man vairs neder ne vasaras svārki, ne peldbikses, vajadzētu kaut kur sameklēt nesalūzušus svarus.

Pusdienu pārtraukumos staigāju pa Vecrīgu un apskaužu katru, kurš ir šortos.
Vakar gribēju aplaistīt balkona augus, bet nodomāju "lai mācās dzīvot" un to neizdarīju.

Man ļoti nepieciešams kāds, kuram translēt šos sūdiņus. Tāpēc vienmēr tie čatiņi.

Šogad neesmu redzējusi nevienu Georga lentīti un, kopš nebraucu sabiedriskajā transportā, nezinu kas notiek rīdzinieku sirdīs. Nevienam neskatos sejā, kur nu vēl acīs, tagad mani interesē tikai kustības trajektorija un ātrums.
Bet vēl ir tā, ka tie, kuri soļo pa centru, ir pilnīgi atšķirīgi no tiem, kuri apātiski skatās Rīgas satiksmes piedāvātās dzīvnieku multenes un ēdienu receptes.

Šogad es tiešām esmu fiziski stiprāka nekā jebkad iepriekš un ir sagadījies tā, ka brīžos, kuros jūtos priecīga/gandarīta/apmierināta (vai varbūt pat laimīga), tas ir tieši saistīts ar fiziskajām aktivitātēm.
Tam komplektā gan ir nākušas arī neadekvāti stingras prasības pret ķermeņa vēlamo vizuālo izskatu, bet es ļoti cenšos tās slāpēt ar sajūsmu par funkcionalitāti, jo tā vismaz ir relatīvi objektīva.

Pirmo reizi ir tā, ka K vairākas dienas nav mājās un tas man liek justies slikti (?), neērti, mazliet tramīgi. Parasti man ir vienalga un/vai priecājos. Iespējams, tas pavasaris ar savu intensitāti pie vainas, tie koki uz barona, kuri ziedēja, jau ir noziedējuši, es pat nepaspēju pasmaržot, un tā ar visu, viss izslīd no rokām vai arī ir nomācoši lēns, nevaru vairs atrast īsto ātrumu.

Piezīme 14:29 no dīvāna - 2018. gada jaunums - man riebjas braukt ar velo reibumā.
Jā, man šobrīd būtu jābūt darbā, nē, es esmu pārāk nikna.

Braucu pa Barona, man bija jau ļoti apnicis mīt tos 6km un šausminājos kādu sūdu esmu izdomājusi, kāpēc tagad trīs vai četras dienas katru dienu darīt to pašu desmit reizes garāku distanci? Kas man par to būs? Nevar dīvānā kanēļmaizītes ēst? Tallinas/Barona katru rītu smaržo pēc bulciņām un liek man pārdomāt dzīves izvēles.
Nolēmu, ka vismaz jāuzraksta tas iesniegums par orgānu izmantošanu pēc nāves, varbūt kāds cits manus veselīgos, sprostā audzētos orgānus pratīs izmantot uhhh un ahhh kādai dzirkstošai dzīvei.

Ļoti gribas kafiju ar saldām piena putām, izkusušu sieru un auksto zupu. Tajā pašā laikā vakar iedomājos, ja man dotu izvēli - alerģija no piena produktiem vai alus, ko es izvēlētos? Alus tomēr manā dzīvē sagādājis vairāk patīkamus brīžus nekā siermaizītes.

Šorīt paskatījos spoguli un nodomāju, ka varētu sevi turpināt emocionāli terorizēt, līdz sausai presei nav tālu.
Tad paskatījos acīs un pārdomāju.

Atbraucu pirmo reizi šogad uz darbu ar velo, ļoti slikts sniegums, neko neredzēju, nulle klātbūtnes, tikai vējš un stulbas dziesmas.