Gandrīz vienmēr, kad es izdomāju aktīvi pievērsties savam ķermenim, es strauji pārdegu un saslimstu vai pazaudēju motivāciju un aizlaižu disciplīnu lēnā, neproduktīvā pašplūsmā.
Lūk, reizēm es tomēr domāju, kā no tā izvairīties. Pirmkārt, sports ir prieks, veselība yada yada yada, nevis kārtējais stress, izaicinājums un sacensība. No pirmā izriet arī otrārt - visu laiku jādomā, ko es daru, kurus muskuļus es kustinu un kā man veicas, nekāds tur ātrāk, tālāk, stiprāk.
Manī gan ir sacensību adrenalīns, kuru es neesmu novērojusi nevienā citā dzīves jomā izņemot velo un dažus treniņus, bet vakar es (ar piepūli) noliku to malā, palaidu visas vācietes pa priekšu, un aktīvi nodarbojos ar otrkārt. Tas visu sarežģī un palēnina, bet šķiet, ka tas ir kāds pašsaprotams lifehack, it kā būtu grāmatu visu mūžu otrādi turējusi un nesapratusi, kāpēc tik nesakarīgi. Izrādās, ka muskļi, pirmkārt, ir jākustina ar smadzenēm, līdz šim es to darīju lielākoties tikai ar lieliem svariem.
Under influence sāku to mazliet praktizēt arī ejot, sajust kādā ķēdītē pieslēdzas muskuļi pieliekot pēdu pie zemes un pēc tam atraujot un tad iet tā, lai impulss iet līdz mugurai, vai atstāt visu kājās/dibenā un tā tālāk.
Vēl, es tikai šoziem iemācījos iztaisnot muguru, līdz šim centos savilkt lāpstiņas, kas ātri aizmirstas un vispār nav empowering position, izrādās, vajag pacelt krūškurvi. Man un manai skoliozei neviens to nebija pateicis.

Izdzēsu feisīti un izdzēsu messengeri, pagaidām tas manī rada tikai papildu trauksmi, gaidu kad pieradīšu. Sviesta Ciba šobrīd ir aktīvākais sociālais tīkls manā ikdienā, pēc ieraduma refrešoju draugu listi un veros tukšumā.

Drīz runāšu tikai frāzēs un būšu Uģa Kuģa konkurente, mani sauks Lelde Pelde, jūs jau sen to esat pelnījuši.

Eju pa ielu savā milzu mētelī un farela cepurē un jūtos kā zivs ūdenī šajā "feels like -13". Skatos kā pāri Doma laukumam nekoordinēti veļas melni čokuriņi bez cepurēm un peldu, es vienkārši peldu savā guļammaisa mākonī un nekas mani nevar iznīcināt. Lēni novelku dūraini, nofotografēju sauli. Nosūtu kādam. Vaifons neizslēdzas. Mēs tiešām esam uzvarējuši. Viss ir sasalis un man ir vienalga par rītdienu.
Nākamajā dzīvē būšu akmens.

Pamodos, iegāju dušā, paēdu brokastis un.. neaizgāju uz darbu. Guļu dīvānā, skatos krāsainu saullēktu, klausos kā man dīc ausīs sinusīts.
Naktīs bieži mostos un domāju pareizās domas. Līdz šim ierasts pamosties un panikot, ka mēs visi mirsim, vai vēl trakāk - mēs nekad vairs nebūsim laimīgi. Bet pēdējā laikā man tur skan “Tu esi labāks cilvēks, no rītdienas Tev jāpieņem pareizi lēmumi”. Un es neesmu, un neko nepieņemu, jo es gribu, lai ar mani tā runā. Es gribu, lai man ir kāda alternatīva, kurā es varētu rīkoties pareizi un tad noteikti viss būtu labi, nevis tiešām rīkoties pareizi un justies beigta.

"If you just have non-stop action with no breathing space at all, it's just busyness, But if you take a moment, then the tension building in the film can grow into a wider dimension. If you just have constant tension at 80 degrees all the time you just get numb."
Miyazaki

Šīs bija ļoti labas brīvdienas tādā ziņā, ka esmu no tām tik ļoti nogurusi, ka es nespēju sagaidīt darba dienu un rutīnu.

Bet kāpēc Tu negribi mani izglābt, jo slīcējs nav glābējs?

Reiz populārais kompliments "tu pat kartupeļu maisā izskaties labi" tika attiecināts uz mani, jutos pagodināta un noklusēju, ka patiesībā es izskatos labi tieši un tikai kartupeļu maisos.

man vajag kaut ko radīt un izrādīties

Ko es šorīt iemācījos (autobusā no podkāsta, ne jau dzīvē praktizējot), - kad nesanāk dzīvot, tad nevajag iet atpakaļ pie saviem principiem nožēlojamam, ar iežmiegtu asti kājstarpē, vajag iet kā bokserim no ringa, ar zilu aci, asinis spļaujot.

Pastāstiet kaut ko par ielīmēta paklāja izplēšanu.

Vēl pagājušogad es biju pēdējā, kas vasarā novilka mēteli, šogad es eju savā ofisa kreklā un brīnos par vējjaku parādi. Domāju, ka vainojama aukstā duša.

Es aizmirsu jums izstāstīt, ka gan vakar, gan šodien kolēģe man pārmeta to, ka es neievēroju "30 dienas svārkos" un esmu uzvilkusi bikses.

gribu strādāt par citu cilvēku šķīvja satura kritiķi

Vairākas reizes nedēļā paskatos pulkstenī 11:11, aizvakar bija vēl trakāk - 11:11:11. Tas sāk kļūt kaitinoši.

Iespīlējos džinsās, sabāzu kreklu biksēs un jūtos kā pasaules centrs. Kā pusaudze, kurai viss tikai vēl būs, kā kaut kāds bloody pumpuriņš, kurš vēl tikai ziedēs. Pavasari, you wild.

dušai jābūt vēl aukstākai, ēdienam vēl vienkāršākam un grāmatām vēl biezākām, tā es simulēju sajūtu par kontroli. es sagatavošu sevi ceļojumam kosmosā, varbūt kuģis uzradīsies.

gulēju 10 stundas un 20 minūtes, no tām garmins kā deep sleep uzrāda pusotru stundu, waste of time, un šitā visa dzīve.

Vēl nesen biju drūmāka par drūmu, jo dzīve ir rutīna un važas, bet tagad nekas manu garastāvokli neuzlabo tā, kā rīta rutīna - winners never hit the snooze button, auksta duša un brokastu bļoda. Ja es izpildu visus trīs, jūtos neuzvarama (jo esmu uzvarējusi sevi).