Mani šausmīgi priecē tas, ka Lieldienās, iespējams, laiks būs tāds, ka "olas jāripina zem segas", es nemaz negribu ar pūli traukties dabā, šobrīd nav interesantākas vietas par manu rakstāmgaldu.

Esmu apjukusi - iesēju puķes uz palodzes, tās ir izdīgušas, kas jādara tālāk? Saprotu, ka jāizstāda pa atsevišķiem traukiem, taču kad?

vairāku iemeslu dēļ nedēļas nogalē neizgāju no mājas vispār. šodien atkal auksts, joprojām dzīvoju nezinādama, ka var būt labāk.

Vakar veikalā satiku draudzeni, kura man "čau" vietā teica, ka es izskatos tiešām drausmīgi slikti. Vēl pirms vakardienas es būtu viņu saukusi par paziņu, bet šī neviltotā, satraukuma pilnā atklātība bija pagrieziena punkts.

Mana seja izskatās pēc tās, kuras liek uz cigarešu paciņām, bet man nebesī, beidzot kaut kas īsts un mīlīgs, cik var staigāt ar to dzelzs ģīmi.

ja es būtu Zirka un drīkstētu sev dot dzīvnieku, es, iespējams, būtu pīle. Ar savu peļķi tik ļoti apradusi pīle, kas cer, ka cilvēks kādu dienu maizes vietā atnesīs arī jaunu ligzdu un jaunu dīķi. Dažreiz pīle atceras, ka ir radiniece ne tikai zosīm, bet arī gulbjiem, un vispār jau māk lidot, bet tāda bailīga, un žēl, ka to lidošanu nevar tā pļek pļek ar pleznām, pamazām, tepat.

sapūšos ar kaut kādu tu šaņeļ, bet vienīgā smarža, kuru dienas laikā jūtu, ir matu laka no salipinātās čolkas.

Braucot uz darbu izkāpu divas pieturas ātrāk un tad klīdu loku lokus, kā sīkais, kas basto skolu un nezina kur iet.
Es taču esmu stiprāka un lielāka par šito.

mazas ziņas, neatrullējami čatiņi, miglainas bildītes, dzeltenie ģīmīši, trīs sirsniņas, liels īkšķis, tās visas ir narkotikas. tagad saprotu facebook "poke" funkciju, tā ir maza rezerves deviņa, kuru cukenbergs jau izkārtojis līnijā, čik, smaidiņš, mazliet atlaida, gaidu nākamo. gavēnī vajag atteikties no burtiņiem un bildītēm, nevis alkohola un cukura.

Izrādās, ka vakar es nebiju īpaši īgna. Īpaši īgna esmu šodien.

apēdu 2 gabalus kūkas, sāka dedzināt kuņģi un reibt galva. gavēni, tas tu?

Man ir kaut kāda gandrīz iekāre pēc pirmā vasaras nobrāzuma. Kad var staigāt ar kailām ciskām, āda vairs nav sausa, esmu paspējusi aizmirst visu un visus, kļuvusi neapdomīga un kaut kur sagāzusies vai ietriekusies, kaut neveikli nobrāzusi pret velo pedāli.
Kāds te cibā bija ierakstījis, ka ir kaut kas ļoti seksīgs ja no dārga uzvalka piedurknes nejauši paveras sleeve tattoo, es jūtos līdzvērtīgi ar biroja svārkiem un nobrāztiem ceļiem. Jo, nē, jūs mani nenoķērāt.

Un tūliņ kolēģe ieslēgs Brīvo mikrofonu LR1. Es esmu tik vāja.

Līdz 5.martam vēl varu deklarēties Rīgā, lai varētu balsot pašvaldības vēlēšanās, bet negribas ar savu IIN atbalstīt balagānus krastmalā un salūtus. Nekādi nevaru izlemt, kas ir lielāks piliens jūrā - mana vēlētāja balss vai mans ienākuma nodoklis.

Take nothing for granted. Not one blessed, cool mountain day or one hellish, desert day or one sweaty, stinky, hiking companion. It is all a gift.

Es tagad apēdu kartupeļus par visiem tiem garajiem gadiem, kuros kartupeļus neēdu vispār.
Mana ideālā maltīte varētu būt kartupeļu biezputra ar kartupeļu pankūkām.

Sāku mazliet pucēties, salst tikpat, bet sajūta kā cilvēkam ar nākotni.

Pēc sešiem gadiem centrā esmu pilnīga Rīgas satiksmes idiote. Pagājušajā darba nedēļā divas reizes no piecām iekāpu nepareizā transportā, aizbraucu šķērsām un pusstundu gāju kājām mājās. Skaidrs, kura te stulbene, bet es tomēr ļoti gribu lamāt RS un viņu nejēdzīgo monitoru pielietojumu. Varbūt, ja transportā būtu pieturu saraksts, nevis izklaidējošas multenes, es spētu saprast, ka jākāpj ārā vēl pirms mana kariete jau otro multeni brauc perpendikulāri vēlamajam virzienam.
Sestdienas autobusā pieturu saraksts gan parādījās, bet tad tur rādīja, ka nākamā pietura ir Sudraba Edžus iela. Balstoties uz nedēļas laikā gūtajiem novērojumiem, automātiski pieņēmu, ka atkal esmu nepareizajā transportā, un šis noteikti brauc taisnā, tumšā ceļā uz Sarķeni. Uzreiz aprēķināju, ka ir 50% varbūtība, ka Sarķenē atkal izvēlēšos nepareizo transportu, un tā tik ilgi, līdz man talonā vairs nebūs ko pīkstināt, varēšu pīkstēt pati brienot caur Mežaparka mežu. Kad attapos, aiz loga tomēr bija tobrīd tik mājīgais Brīvības un Cēsu ielas krustojums.
Tagad es pieturās skaitu dzejolīti - 14. autobuss jā, 14. trolejbuss nē, 16. un 14. autobuss nav viens un tas pats, svešos transportos pie svešiem onkuļiem nekāpt, pat ja priekšā spīdīgi burtiņi ar pazīstamu nosaukumu.

Runājot par ausīm un aptiekām - viņa man ieteica dzert ibumetīnu.

Izskatās, ka degunu un kaklu es nosargāju, bet tā zaraza atrada ausi. Ausis man nav sāpējušas kopš pamatskolas, lūdzu pastāstiet ko cilvēki šādās reizēs dara? Tuvējā aptiekāre tāda, it kā es viņai ar saviem jautājumiem liktu sniegu šķūrēt.