nu paklau, cik es lasu, izklausās pārāk traki. motivācija palikt šajā darbā tiešām ir lielāka par acīmredzamo nepieciešamību iet prom?
varbūt man, protams, nevajadzētu spriest pēc emociju izlaišanas cibā, pašai patīk nolaist tvaiku vai pārspīlēt emocijas, lai izlādētos un dzīvē normāli funkcionētu, bet izklausās, ka tava darba vieta tiešām stipri bendē tavu dzīvi

vismaz es šitam sūdam esmu gājusi cauri un paliku darbā, kas ēda nervus, tikai tāpēc, ka izdevās izspiest no priekšniecības vismaz pāris lietas, kuras ļoti gribēju izmainīt (atalgojumā, pienākumu sadalē un attieksmē), drusku nomainījās kolektīvs un, izsverot visus +/-, neliels, bet pārsvars palika + pusē
varbūt tev arī vajag kārtīgi izsvērt, vai ir jēga mocīties līdz solītajam atvaļinājumam, vai iet prom un baudīt atvaļinājumu uzreiz
šobrīd gan man pašai uznācis tāds besis, ka sāku domāt, vai tā tiešām bija pareizā izvēle, baigā padomdevēja un mācītāja

Nāc, ejam uz jz.saccharomyces "anonīmo no darba aiziet nespējēju" atbalsta grupu! :D

:)
pirmās nodarbības tēma: "darbaholisms vai stokholmas sindroms: atšķirīgais un kopīgais, labās prakses piemēri"

vajadzētu uzaicināt lektorus ar lielu pieredzi darbu pamešanas jomā

tie piemēri no grāvja otrās puses, kurus es pazīstu, arī lielākoties nekādi iedvesmojošie gan nav :D

taisām kaut kādu "anonīmo no darba aiziet nespējēju" atbalsta grupu un eventuāli ejam prom kopā? :D

totāli!

https://m.youtube.com/watch?v=fLWD_JVMwCc