Pēc sešiem gadiem centrā esmu pilnīga Rīgas satiksmes idiote. Pagājušajā darba nedēļā divas reizes no piecām iekāpu nepareizā transportā, aizbraucu šķērsām un pusstundu gāju kājām mājās. Skaidrs, kura te stulbene, bet es tomēr ļoti gribu lamāt RS un viņu nejēdzīgo monitoru pielietojumu. Varbūt, ja transportā būtu pieturu saraksts, nevis izklaidējošas multenes, es spētu saprast, ka jākāpj ārā vēl pirms mana kariete jau otro multeni brauc perpendikulāri vēlamajam virzienam.
Sestdienas autobusā pieturu saraksts gan parādījās, bet tad tur rādīja, ka nākamā pietura ir Sudraba Edžus iela. Balstoties uz nedēļas laikā gūtajiem novērojumiem, automātiski pieņēmu, ka atkal esmu nepareizajā transportā, un šis noteikti brauc taisnā, tumšā ceļā uz Sarķeni. Uzreiz aprēķināju, ka ir 50% varbūtība, ka Sarķenē atkal izvēlēšos nepareizo transportu, un tā tik ilgi, līdz man talonā vairs nebūs ko pīkstināt, varēšu pīkstēt pati brienot caur Mežaparka mežu. Kad attapos, aiz loga tomēr bija tobrīd tik mājīgais Brīvības un Cēsu ielas krustojums.
Tagad es pieturās skaitu dzejolīti - 14. autobuss jā, 14. trolejbuss nē, 16. un 14. autobuss nav viens un tas pats, svešos transportos pie svešiem onkuļiem nekāpt, pat ja priekšā spīdīgi burtiņi ar pazīstamu nosaukumu.