gribas iet mājās un pamācīties dejot ar this is america.
es neatceros, ka kādreiz būtu bijis tik grūti atgūties no intensīviem kairinājumiem, vai nu to nebija, vai arī es neko daudz nejutu (kas būtībā ir viens un tas pats). trešais variants - ir pilnībā izzudusi sajūta, ka viss vēl ir priekšā, tāpēc dziļi jāsēro par visu, kas aiziet.
es gribētu piedzīvot notikumus ar skaidru prātu, un tāpat arī pēc tam tos vēsu prātu izķidāt - asakas izmest un vienu zvīņu atstāt makā. bet visi pēkšņi mani ietekmē, manī ir dusmas, kuras atnāca kopā ar pašvērtējumu. vai vēl vairāk pašvērtējuma, mani aizvedīs pie vēl lielākām dusmām pret katru, kurš mani (sevi) neciena? tur aiz paugura vēl ir mīlestība pret ikvienu, kurš eksistē kā nu prot, bet es tik reti apmainu cieņu pret cieņu, ka šīs valūtas sāk trūkt.