Rīga kaut kā prot sagaidīt un acumirklī izraut cerību par pieklājīgu sabiedrību.
Gulējusi ļoti maz, bet viegli apgarota, eju pa tukšas Teikas ietves labo malu, mani apsteidz mana vecuma vīrietis. Parasts vīrietis, pelēkās drēbēs, pelēku mugursomu, ar neizteiksmīgu seju, ejot garām viņš saka "pisies ātrāk uz priekšu, bļe". Mēmi skatos uz viņu, nesaprotu, vai man diskutēt par to, ka es nevienam netraucēju, gaidīt atvainošanos, sākt raudāt, kliegt palīgā, bet varbūt viņš ir slims vai traks? Viņš skatās ar aukstu seju un jautā kā mani sauc, aizgriežos, viņš, ļoti neapmierināts ar manu attieksmi, beidzot paiet garām un apstājas pie luksofora. Kā zibens sperta apstājos pie koka un saltajā vējā iztrīcu vēl pēdējo ilūziju par to, ka kaut ko esmu sapratusi. Viņš nostājas pieturā un saplūst ar cilvēkiem.