2/11/10 01:58 amlaiks šajā vietā ir pavisam citādāks. es taču atbraucu tikai svētdienas vakarā, bet liekas, tas bija pirms kādām divām nedēļām. viss liekas tik lēns un izstiepts, un es vēl vairāk kā parasti nevaru piespiesties dedlainu katastrofu novēršanai. līdz amst. dedlainam ir trīsarpus nedēļas, man ir pusrakstīta motivācijas vēstule un aptuvena ideja par iestājeseju, bet vakar zvanīja māmiņa, lai paziņotu, ka uz mājām atnāca vēstule ar oficiāliem zīmogiem, es esmu ieripojusi vēl vienas alternatīvas birokrātiskajā sistēmā. pēdējo dienu iekšējās stresošanas rezultātā piefiksēju, ka bāc, ja es kaut ko daru savas iecerētās nākotnes labā, es nejūtos apmierināta. nekas neliekas gana labs, es laikam esmu radīta dzīvei nemitīgā paškritikā. no otras puses, pasaulē tomēr viss ir +/- līdzsvarā, tā ka es ar savu neapmierinātību pret visu, ko daru, drošvien atsveru vairākus no tiem nenormāli pašpārliecinātajiem kretīniem, kuru vienmēr ir tik daudz man apkārt. vispār es gribētu turpināt lasīt tikpat daudz cik pagājušajā gadā ap šo laiku, velns, es gribētu zināt tikpat daudz kā pagāšgad. nemitīgi liekas, ka kaut ko zaudēju, aizmirstu, laižu vējā. no otras puses, es neatceros, ka pagājušajā gadā ap šo laiku būtu jutusies laimīga. vai vismaz ne-nelaimīga kā tagad. galu galā es atkal nonāku pie secinājuma, ka nē, man nav ne jausmas, ko es patiesībā gribu. ja kādreiz galvenais bija aizbēgt, šobrīd svarīgāko pa pēdējiem pieciem mēnešiem neesmu vēl sapratusi.bet tagad gan jāiet gulēt, dārgie draugi, rīt ir skolas valentīndienas baļļuks, un meitenēm ir jāizskatās smuki. (har har, kad tu pēdējo reizi skatījies spogulī, A.? (ok, bez šīs piezīmes varēja arī iztikt. why do i keep doing this to myself)) burziņi šeit ir kā tāda uzlabotā klasesvakaru versija, un reizi pusotrā mēnesī uz tādu ir pat forši aiziet. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
1/14/10 02:05 pmes jau pēc dabas esmu diezgan apātiska, un šeit, šajā pilsētā, tas vēl vairāk nāk ārā. Ieva2 mēģināja mani pierunāt, lai es palieku līdz nākamnedēļai, bet es laikam labāk mazgātu trīs rindas ziloņu nekā darītu kaut ko tādu. no otras puses, mājās jau ir tas pats, bet kaut kā tur tāda nekā īsti nedarīšana neliekas tik nedabiski sastindzinoša kā šeit. un drošvien tad, kad būšu beidzot mājās, būs jau tumšs un pabildēt neko nevarēs, bet nekas traks, vienmēr jau var atrast kaut ko citu darāmu, hehe. tie cilvēki šeit arī arvien vairāk jūdzas nost, visu laiku kāds gaitenī skrien, arī ap diviem naktī, kaut kādi kliedzieni un nenormāli trokšņi, un virs mūsu istabas pilnīgi noteikti ir kaut kāda underground deju studija, jo citādāk tos trokšņus nevar izskaidrot.bet vispār man tagad ir lielie un dižie plāni par nākotni, tikko zvanīja no spokpilsētas autoskolas, kur pirms kādas mūžības pieteicos, nākamtrešdien sākšu arī es mācīties. |
1/13/10 02:37 pmšonedēļ kaut kā muļķīgi atstāju fotoaparātu mājās, un bāāāc, cik ļoti tieši tagad gribas iet ārā fotogrāfēt. šodien tie koki ir tik nenormāli skaisti - uz katra koka katra zara ir tāda maza balta skariņa, protams, ja es būtu bijusi labāka skolniece, es zinātu, kā šo dabas parādību sauc, bet still - ārkārtīgi skaisti. un bēdīgi, jo aparāts palika manā istabā uz grīdas. |
1/6/10 03:59 pmLīva skatās Glee, Ieva skatās How I met your mother, un es pētu internetus un izglītības iespējas citur. iedomājies, draudziņ, es atradu vēl vienu krutu vietu, bet tur application deadline ir 25. janvāris, kad jābūt pa pastu iesūtītam portfolio ar vismaz 30 darbiem. har har, man ir sesija un es esmu spokpilsētā, un es vispār nezinu, vai man kaut kam tādam pietiks dūša un iedvesmas. jā, un vēl laikam tajās visās application fees aizies tāda normāla ceļojuma summa, pfff. es saprotu, ka daudz sakarīgāk būtu palikt un piebeigt spokpilsētu, jo maģistriem ir plašāka un vieglāka pieeja, beeet.. es negribu.jā, nu, vienvārdsakot, mums rīt ir briesmīgs eksāmens priekšmetā, par kuru nevienam nav ne saprašanas, ko mēs tur vispār mācāmies. un tā nu mēs no visas sirds prokrastinējam, jo tas ir vienīgais, ko es māku tiešām labi. |
12/16/09 01:59 pmit is a truth universally acknowledged that a modern woman should know how to do practically everything.tā nu es tikko radīju ļoti apšaubāmu sistēmu logu caurpūšanas labošanai, redzēs, nomirsim šonakt jau no pārsalšanas vai kādu citu nakti. psc. |
12/15/09 11:27 ambrīnišķīgi, spokpilsētas izklaides iespējas mani nebeidz pārsteigt. ja es gribu iziet no savas ledusskapja istabas, es varu iet a) uz kino, b) uz basketbolu/florbolu/whatever, c) uz bibliotēku. episki. turklāt kino rāda tikai New Moon un Christmas carol, kas gan ir deviņos vakarā.whatthehellamidoinghereidon'tbelongthere |
11/26/09 04:22 pmjēziņ, mani tā tracina, ka man zvana un kliedz, ka nesaprot, kur jābrauc. histērisms manī ir no māmas, viņi tagad maldās kaut kur pa spokpilsētu (nu mļe, tā tak nav mana vaina, ka viņi labo to stulbo tiltu un satiksme ir neizprotama, turklāt es esmu rūdīts kājāmgājējs, es neievēroju tādas lietas kā kur jāgriežas un tamlīdzīgi, mani interesē puķītes, gaismiņas un smaržiņas, sasodīts)es esmu dusmīga un bēdīga, un tas, ka viņi brauc, vairs nekādu prieku nesagādā. stūūūlbais histērisms. |
11/24/09 05:57 pmnu lūk, teju trīs mēneši jau pagājuši, mūs jau sāk biedināt ar eksāmeniem, jāmācās Šekspīrs no galvas un jāmeklē teksti, kurus lasot varētu demonstrēt savu nu-jau-perfekto izrunu, un tamlīdzīgi. beidzot notiek kustība arī mūsu korpusa virtuvēs, varbūt beidzot savas kūkas un putriņas varēsim gatavot jaukās un patīkamās vietās un plītīs. vispār jau šis ir bijis interesants laiks. pirmais mēnesis bija viens milzīgs tusiņš, katru dienu jauni paziņas un drinking buddies, tad jau nāca absolūta šīs vietas noliegšanas stadija, ka nē, mļe, šeit ir šausmīgi un ko es te vispār daru, un tagad pamazām jau ir nākamā fāze - es samierinos un mēģinu izmantot šo laiku savā labā. piemēram, es sāku gatavoties valodas eksāmenam, līdz ar to amst. pabīdot maķenīt, maķenīt tuvāk. vēl es esmu apguvusi makaronu vārīšanas un kartupeļu cepšanas laikizjūtu - tb, uz cik ilgu laiku es drīkstu aiziet no virtuves, lai atgriežoties viss jau būtu gatavs, un tamlīdzīgas praktiskas lietas. un, kopš mums ir ledusskapis, es novērtēju arī to, cik nenormāli forši ir vēss un svaigs piens, siers, kas nesakalst dažu dienu laikā, un tomāti, kurus tev nevajag aprīt vienā vakarā.no otras puses, mani joprojām diez ko nesaista mācības. tagad gan paliek interesantāk, jo ir vairāk darāmā un es redzu konkrētu lietu pielietojumu konkrēti savā nākotnē, bet vispār - tulkošana nav mana sirdslieta. interesanti - jā, aizraujoši - brīžiem, bet tas nav tas, ko es gribu darīt. turklāt Līva vislaik guļ, savukārt Ieva vislaik mācās, un tā nu es te sēžu, mēģinot ķerties klāt fonētikai, bet figu. domas katra savā virzienā, un sapņu pilis ceļas augšā par Ziemassvētku laiku, un tik ļoti gribas doties ceļā. es varētu izkrist sesijā un doties bekpakera gaitās pa EU, it evens sounds like a plan, lol. |
11/15/09 03:25 ampalasīju dilana intervijas un atkal sajutos iedvesmojusies. briest ideja meklēt rezerves plānu amst., bet problēma jau ir tajā, ka mani joprojām nekas daudz neinteresē. nekas, rīt es ļoti draudzēšos ar gūgli un eiropas kinoskolu mājaslapām, varbūt tomēr nav ko vilkt garumā.un vēl es pamazām sāku iemīlēt time out of mind. es nekad dilana albumos neesmu pievērsusi lielu uzmanību skaņai, jo manām neizglītotajām ausīm tā vienmēr ir likusies +/- primitīva, bet šajā albumā viss ir perfekts. dilanam piestāv blūzīgais fatālisms, kas viņam ir pastarpināti bijis vienmēr, tomēr, sākot konkrēti ar time out of mind, manuprāt, ar katru albumu izpaužas arvien vairāk. dziesmas, kuras ir ideāli piemērotas pastaigām pa skumjām, šaurām šķērsielām. vienīgā nelaime - spokpilsētā tādu, protams, nav. |
11/9/09 12:11 pmdialogs ar augstskolas bibliotekāri- jums ir kaut kas no Vitgenšteina? - kas ir Vitgenšteins? beigās, protams, izrādās, ka viņiem nekā nav un mani sūta uz lielo bibliotēku p.s. es drošvien esmu snobs, bet man kaut kā likās, ka Vitgenšteins ir labi zināms un pazīstams, it sevišķi starp valodu pētniekiem un studentiem. |
11/8/09 09:34 pmman ir jāizpilda kādas četras lapas ar gramatikas uzdevumiem, bet es, protams, prokrastinēju, tāpēc šeit būs fotoreportāža, kā tad īsti izskatās bēdīgi slavenajās spokpilsētas kojās, kur pēdējā mēneša laikā ir bijušas 3 zādzības( our glamorous life ) |
11/5/09 09:13 amwow, ārā ir sniegs.kaut kā tas liekas tik ļoti, ļoti jocīgi. |
10/19/09 06:38 pmtikko ienāca pie mums pārbaudīt istabiņu (so-called spodrības dienas), paprasīja, kad mazgājām grīdu, ieraudzīja, ka mums ir grāmatplaukts, izskaitīja, cik tur ir grāmatu (20), pierakstīja šo faktu savās lapās un aizgāja prom.mēs esam reāls pritons (pie mums joprojām smird), bet vismaz intelektuālas, lol. |
10/13/09 10:22 amman liekas, visu laiku drausmīgākā filma būtu tāda, kurā tu esi mūžīgi iesprūdis darbdienas pirmajās stundās starp saldo miegu dažas minūtes pirms modinātāja un pēc-pirmās lekcijas 2,5 stundu pārtraukumu. psc, vienvārdsakot, tāpēc mēs ar franču meitenes franču bojfrendu iesim eksplorēt spokpilsētas grāmatnīcu. mans mīļākais dzēriens tagad ir karsta šokolāde, no rīta ārā uz zemes bija kaut kāda balta figņa (snow wannabe), un māmiņa man gādīgi svētdien lika paņemt līdzi cepuri, ko es šobrīd ļoti, ļoti novērtēju.rudens, mļe. un labi, ka mēs tomēr dzīvojam daudzas kopā - vismaz kaut kāds siltums telpā tiek uzturēts. |
10/7/09 08:53 pmviena no lielākajām atšķirībām, ko so far esmu novērojusi spokpilsētā - puiši/vīrieši šeit ir daudz pieklājīgāki, jaukāki un džentlmeniskāki. piem., šodien laiskā gaitā gāju ārā pa durvīm, biju kādus 6 metrus no durvīm, man garām ļoti ātri paskrēja kāds vīrietis, kurš acīmredzami dikti steidzās, un tomēr viņš, redzēdams, ka es tūlīt arī iešu ārā, pagaidīja, kamēr es pienācu pie durvīm un palaida mani pa priekšu. teju visi puiši meitenes laiž pa priekšu un pietur durvis, it kā sīkums, bet vienalga tik ļoti patīkami |
Powered by Sviesta Ciba