laiks šajā vietā ir pavisam citādāks. es taču atbraucu tikai svētdienas vakarā, bet liekas, tas bija pirms kādām divām nedēļām. viss liekas tik lēns un izstiepts, un es vēl vairāk kā parasti nevaru piespiesties dedlainu katastrofu novēršanai. līdz amst. dedlainam ir trīsarpus nedēļas, man ir pusrakstīta motivācijas vēstule un aptuvena ideja par iestājeseju, bet vakar zvanīja māmiņa, lai paziņotu, ka uz mājām atnāca vēstule ar oficiāliem zīmogiem, es esmu ieripojusi vēl vienas alternatīvas birokrātiskajā sistēmā. pēdējo dienu iekšējās stresošanas rezultātā piefiksēju, ka bāc, ja es kaut ko daru savas iecerētās nākotnes labā, es nejūtos apmierināta. nekas neliekas gana labs, es laikam esmu radīta dzīvei nemitīgā paškritikā. no otras puses, pasaulē tomēr viss ir +/- līdzsvarā, tā ka es ar savu neapmierinātību pret visu, ko daru, drošvien atsveru vairākus no tiem nenormāli pašpārliecinātajiem kretīniem, kuru vienmēr ir tik daudz man apkārt. vispār es gribētu turpināt lasīt tikpat daudz cik pagājušajā gadā ap šo laiku, velns, es gribētu zināt tikpat daudz kā pagāšgad. nemitīgi liekas, ka kaut ko zaudēju, aizmirstu, laižu vējā. no otras puses, es neatceros, ka pagājušajā gadā ap šo laiku būtu jutusies laimīga. vai vismaz ne-nelaimīga kā tagad. galu galā es atkal nonāku pie secinājuma, ka nē, man nav ne jausmas, ko es patiesībā gribu. ja kādreiz galvenais bija aizbēgt, šobrīd svarīgāko pa pēdējiem pieciem mēnešiem neesmu vēl sapratusi.

bet tagad gan jāiet gulēt, dārgie draugi, rīt ir skolas valentīndienas baļļuks, un meitenēm ir jāizskatās smuki. (har har, kad tu pēdējo reizi skatījies spogulī, A.? (ok, bez šīs piezīmes varēja arī iztikt. why do i keep doing this to myself)) burziņi šeit ir kā tāda uzlabotā klasesvakaru versija, un reizi pusotrā mēnesī uz tādu ir pat forši aiziet.