11/15/09 03:25 ampalasīju dilana intervijas un atkal sajutos iedvesmojusies. briest ideja meklēt rezerves plānu amst., bet problēma jau ir tajā, ka mani joprojām nekas daudz neinteresē. nekas, rīt es ļoti draudzēšos ar gūgli un eiropas kinoskolu mājaslapām, varbūt tomēr nav ko vilkt garumā.un vēl es pamazām sāku iemīlēt time out of mind. es nekad dilana albumos neesmu pievērsusi lielu uzmanību skaņai, jo manām neizglītotajām ausīm tā vienmēr ir likusies +/- primitīva, bet šajā albumā viss ir perfekts. dilanam piestāv blūzīgais fatālisms, kas viņam ir pastarpināti bijis vienmēr, tomēr, sākot konkrēti ar time out of mind, manuprāt, ar katru albumu izpaužas arvien vairāk. dziesmas, kuras ir ideāli piemērotas pastaigām pa skumjām, šaurām šķērsielām. vienīgā nelaime - spokpilsētā tādu, protams, nav. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
6/15/09 12:58 am - daži hailaiti no Dilana interviju grāmatas(someone) - Is there anything in addition to your songs that you want to say to people?Dylan - Good luck. (1965, San Francisco) (someone) - And what are those truths? (runa ir par to, ko B.D. sapratis, visu laiku braukājot apkārt) Dylan - One is that if you try to be anyone but yourself, you will fail; if you're not true to your own heart, you will fail. Then again, there's no success like failure. (Playboy, 1978) (someone) - What do you tell your kids about things like sex and drugs? Dylan - Well, they don't really ask me too much about that stuff. I think they probably learn enough just by hangin' around me, you know? bet vispār ir diezgan smieklīgi lasīt intervijas ar Dilanu, rodas iespaids, ka tie cilvēki, tie intervētāji, īsti nezina, kā runāt ar Dilanu, tāpēc viņi pirms došanās intervēt apbruņojas ar citātu krājumu no viņa paša dziesmām un random cilvēku teikto. no otras puses, es jau arī nezinātu, kā jārunā ar Dilanu, bet nu Dilanam taču var uzdot arī interesantākus jautājumus par Izskaidro šo frāzi, lūdzu, es nesaprotu, ko tu ar to gribēji teikt |
6/14/09 10:51 pmizdomāju, ka ir pienācis laiks izburties cauri visiem Dilana albumiem tā pamatīgāk. jāatzīst, ka Slow Train Coming ir lielisks, tagad tikai jāatrod pārējie divi no šīs sērijas, New Morning bija reāls wtf pat Dilana kontekstā (i mean, tā beibe, kas tur visu laiku fonā kaut ko iespiedzas, mani tiešām samulsināja), vēl kaut kā biju palaidusi garām Another Side Of Bob Dylan, kas ar savu Chimes of Freedom sagādāja lielu muzikālu gandarījumu. un vispār līdz pilnai Dilana diskogrāfijai man trūkst vairs tikai astoņu albumu no trīsdesmit trim, lolHighway 61 Revisited joprojām ir !!!111! |
Powered by Sviesta Ciba