6/26/15 05:31 pmvakar Kaņepē satiktais amerikānis paziņoja, ka viņam ļoti patīk Latvija, jo šeit nav blusu. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
4/6/15 10:13 pmpirms krietna laika, kad biju Libānā, es iepazinos ar visādiem savādiem cilvēkiem, ieskaitot sievieti vārdā Doroteja no Horvātijas, kura nesen uztaisīja ārkārtīgi smagu un skaistu īsfilmu par child abuse, kur nekas nav izteikts tieši, bet viss ir ļoti metaforisks, nepiespiests un simbolisks, un stāsts tādā veidā kļūst vēl smagāks. dienā, kad mēs visi braucām uz to ciedru mežu, lai pasēdētu kādas 20 min pie kokiem, kas ir vecāki par 4000 gadiem, atpakaļceļā Sems mūs ieveda kādā picērijā, par kuru viņš teica, ka tur dod labāko picu visā valstī. to pārbaudīt gan man neizdevās, bet pica bija tiešām lieliska. kamēr gaidījām picu, ar Doroteju stāvējām ārā un skatījāmies uz lietu, un pēkšņi mūsu saruna kļuva ļoti nopietna. tas bija novembris, laiks, kad es vispār knapi funkcionēju, un es teicu, ka redz, cik stulbi viss sanāca un tā, un viņa teica, ka beidz, aņa delovejevna, tu neesi kaut kādu apstākļu upuris, bet tās ir tevis pašas izvēles un to sekas, kas tevi noveda šajā situācijā. es no sākuma to nevēlējos pieņemt, jo nu kā, žēloties ir baigi forši un ērti, bet tad arvien vairāk apradu ar šo domu un sapratu, ka nudien.protams, ir situācijas, kad sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem, kuri nav darījuši neko, lai nokļūtu tajā situācijā, kurā viņiem tiek nodarītas sliktas lietas. wrong time and wrong place, un no tā nekā nevar izvairīties, it sevišķi tādā sabiedrībā kā mūsējā, kurā principā viss balstās uz savstarpējo uzticību. ja es gribu normāli funkcionēt, man ir jāpieņem, ka autobusa vadītājs nav garīgi nelīdzsvarots, man ir jāpieņem, ka lidostā neviens nenozags manu koferi, es ticu, ka taksometru kompānijas laicīgi nomaina riepas un pārbauda savu šoferu garīgo veselību un alkohola līmeni asinīs, etc. bet ir situācijas un problēmas, no kurām var mierīgi izvairīties, laicīgi apzinoties, ar kādiem tipiņiem ir pīšanās. ja tā paskatās, cilvēki, kuru dēļ man gada noslēgums bija izcili smags, jau iepriekš bija izpaudušies, bija zīmes un signāli, kas liecināja, ka uzticēties viņiem būtu stulbi. bet es to ignorēju un attapos situācijā, kad vienīgais, ko spēju darīt, bija blenzt sienā no visa pārdzīvotā stresa, noguruma un panikas. es ticu, ka vienmēr ir kaut kādi signāli, kaut kādas zīmes, kas liecina - jā, šitas ir īstens pajoliņš, un jā, šis ir princis baltajā zirgā. kaut kādi sīkumi, kaut kādas sīklietas un lielākas lietas, kuras vienkārši ir jāpiečeko. jo nokļūt vēlreiz tādā stāvoklī kā pirms pusgada es nevēlos nemaz, tāpēc skaidrs ir viens - cilvēkus jāpēta ir daudz nopietnāk. |
5/17/14 04:25 pmā, un vēl pieminot to savu kratīšanos apkārt, viens no sirreālākajiem momentiem bija 1. maijā būt Daugavpils autoostas ēdnīcā. es tur biju pēdējo reizi bijusi aptuveni 2007. gadā, pēc kā klusi nozvērējos nekad vairs nebraukt uz Daugavpili, jo tur bija biedējoši un es tur jutos ļoti neiederīga - un ir ļoti jocīgi justies svešam vidē, kuru tu it kā saproti. un šogad, aizbraucot vēlreiz, pirmkārt, biju ļoti patīkami pārsteigta par to, kā pilsēta ir mainījusies. kā viens draudziņš, kurš nesen braukāja sava prieka dēļ pa dažādām pierobežu pilsētām, izteicās par Daugavpili: rodas sajūta, tā ir ļoti krieviska pilsēta, kas vēlas būt daļa no Latvijas. ļoti savāda vide, kas meklē pati sevi un kas īsti neierakstās kopējās vadlīnijās, katrā ziņā tur būtu ļoti interesants materiāls izpētes studijām, ja man būtu cita specialitāte. stāvot pie autoostas, man pabrauca garām piecas mašīnas ar georga lentītēm pāris minūšu laikā, bet visi, tikko kā pamanīja, ka neesmu vietējā, ļoti priecīgi un entuziastiski uzsāka sarunu latviski.nu lūk, es 1. maijā biju autoostas ēdnīcā, 10 gadi ES un darba svētki, un man piesēžas pretī kungs gados, kurš, iespējams, ir kunga prātā jau kādus vairākus gadus, un mēģina uzsākt sarunu. es spītīgi viņam neatbildēju, jo viņš izskatījās pēc tāda, kurš nemeklē sarunu, bet gan kašķi, un pēc kāda brīža viņš man atmeta ar roku, nomurmināja, ka esmu pārāk jauna, un aizgāja prom. un tā visa epizode likās tik sirreāla, tik ļoti apstājies laiks un paralēlā dimensija, tur pat it kā nebija nekā tāda, ar ko es nesaskartos katru dienu, bet tā ierebušā vīrieša kombinācija ar kāpostu salātiem un saldo, kura recepte un popularitāte nav mainījusies vismaz kādus 60 gadus, vietā, kur uz mani glūn resns apsargs (?) iespīlētā t-kreklā un sporta jakā, kur visām viesmīlēm ir balināti mati un savi iekšējie joki, nu, tā visa vide un kombinācija atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. un, iespējams, visjocīgākā atklāsme bija par to, ka es šo vidi esmu sākusi saprast. tādā iekšiņu līmenī es saprotu tos dzērājus, viesmīles, apsargus, ļoti resnās vecmāmiņas, kuras baro mazmeitas ar avīzēs ietītām speķmaizēm, kuras pašas izvelk no somas. un ar "saprotu" es domāju to, ka mēs varētu visi kļūt par labākajiem drugāniem, ja vien es pati pretī nesaskartos ar to attieksmi, ka es jau noteikti esmu iedomīga pilsētniece, kura domā, ka ir labāka par citiem, kuri nedzīvo Rīgas centrā. un tad es iekāpu autobusā uz Rēzekni, tur bija sieviete, kura ļoti skaļi runāja pa telefonu krievu valodā ar kādu savu radinieci, kura nespēja iztūļāties uz autobusu, kaut arī šoferis viņu speciāli gaidīja vairākās pieturās pa ceļam ārā no Daugavpils. man ļoti, ļoti patīk cilvēki un tās neskaitāmās pilnīgi random lietas, ko viņi dara, es tikai brīžiem gribētu, lai man būtu vairāk un labāki vārdi, ar kuriem to visu aprakstīt. |
3/6/11 01:12 ammanā stāvā dzīvo meitene, kurai feisbukā ir gandrīz tikai un vienīgi bildes ar citiem cilvēkiem, un, liekas, divas vai trīs bildes, kur viņa ir viena pati. un tādi cilvēki, godīgi sakot, mani biedē. |
1/12/11 11:22 pmmani skolasbiedri ir viennozīmīgi interesanti cilvēki. piemēram, kaimiņpuika mihaēls/maikls, kura vecāki, ņemot līdzi visus bērnus, pirms 12 gadiem pārcēlās uz Indonēziju un tur dzīvo joprojām. tagad viņam ir septiņpadsmit, un viņš pirmo reizi mūžā dzīvo viens pats, tb, arī pirmo reizi mūžā viņam ir jārūpējas pašam par savu pārtiku, kārtību un visu pārējo. es un daudzi mani draugi visu mūžu ir skaitījuši kapeikas, par pēdējo naudu gājuši uz kino un grabinājuši santīmus nocenotam vīnam tā, lai pietiek pēc tam arī mājupceļam, un mihaēlam, piemēram, nesen bija liels pārsteigums par to, ka, ja atstāj traukus izlietnē uz vairākām dienām, tur rodas pelēkas un pūkainas lietas. viņu mājā vienmēr ir bijusi mājkalpotāja un viņam joprojām liekas, ka virtuve ir tikai sieviešu lieta, un, lai cik ļoti man reizēm gribētos uz šiem poor little rich kids skatīties tā kā no augšas, nesanāk taču. tā jau puika ir foršs, izņemot brīžus, kad mēģina mani pārliecināt, ka metāls ir labākais mūzikas žanrs pasaulē, turklāt viņam patīk nēsāt t-kreklus ar pūķiem un nāvītēm virsū, bet, ja nopietni, nav jau nekas traks. vienkārši reizēm ir pārsteidzoši, cik lielas ir pieredžu un bekgraundu atšķirības. |
11/21/10 02:13 amto, ka mani ļoti ietekmē cilvēki, kuri man ir apkārt, sapratu jau pirms kāda laika. nu, ne jau tā, ka es pakļaujos visam, ko man saka, bet drīzāk tā, ka mani ir viegli pastumt kādā konkrētā domāšanas virzienā. nu, teiksim, ja es pavadu laiku ar izteiktiem nihilistiem, pašā pēkšņi arī parādās līdzīgas iezīmes; vienvārdsakot, mani ir diezgan viegli ietekmēt. laimīgā kārtā es pati to esmu sapratusi, līdz ar to cenšos filtrēt, kādus cilvēkus turu sev apkārt. un tagad ir tā jocīgā reize, kad ir kāds, ar kuru gandrīz pilnīgi saskan. šodien gan noskaidrojām, ka viņam ne pārāk patīk road movies, bet nekas, gan jau ar laiku, jo visiem taču patīk road movies, tas tak gandrīz tāpat kā ar Pink Floyd vai Space Oddity - tev vienkārši nevar nepatikt. es nezinu, kā tas viss tālāk iegrozīsies, bet viens ir skaidrs - mēs esam aizdomīgi līdzīgi, ne jau tikai tādā plikā patikšanu/nepatikšanu līmenī, bet arī tāpēc, ka ir līdzīgs veids, kā mēs redzam lietas. un, godīgi sakot, pēdējo reizi, kad tā ar kādu bija, nu, tas bija ar R. likteņa ironija, vai ne.vienvārdsakot, pēdējās divas dienas bija superīgas. vakar pirmsmiega martini kļuva par fotogrāfiju skatīšanos līdz pieciem rītā, kad beidzot gājām gulēt, jo gribējām ap saullēktu ripot uz parku un sagaidīt sauli, bet nogulējām trīs modinātājus un beigās tikai ap pieciem pēcpusdienā izkūleņojām no mitekļiem, lai brauktu uz jūru, protams, apmaldījāmies reizes četras, un galu galā atradām visu. gan jūru, gan arī sarkano lukturu rajonu pēc tam, kamēr visi pārējie garlaicīgi rakstīja esejas un pildīja mājasdarbus. es nezinu, kā tas viss aizies, bet man pirmo reizi mūžā, liekas, ir pilnīgi vienalga. viņš man vienkārši liek justies ļoti, ļoti labi. cita starpā laikam sāku pievērsties savam līdz galam neizdzīvotajam hipijlaikam. no sākuma tie ir Led Zeppelin, man liekas, Amsterdamai ļoti, ļoti piestāv Led Zeppelin. |
10/11/10 01:45 amšodien bija ienākusi ciemos Karolina no ceturtā stāva, viņas slēdziens par manu mitekli bija simplicity. es ticu, ka ir pasaulē cilvēki, kuriem vienkāršība liekas pārākais murgs un kaut kas, no kā būtu jāizvairās, bet man tas liekas viens no labākajiem iespējamiem komplimentiem, jo viss jau tā ir pārāk sarežģīts, kāpēc gan mums vēl papildus kaut kas pašiem būtu jāsarežģī. piemēram, lasīju šodien Freidu, visu pēcpusdienu lasīju, tagad bail iet gulēt, sak, zemapziņa izmetīs interesantus sapnīšus. tikko to stāstīju Arjai, viņa tikai nogrozīja galvu, jo šie te humanities studenti viņai liekas neizprotami. bet vispār.. nu jā, es noskatījos beidzot Before Sunrise, un sasodīts. viegla smeldze pakrūtē, vieglas skumjas, jo es neticu attiecībām, bet es ticu tādām naktīm. es ticu, ka reizēm ar cilvēku, kuru satiec pirmo un pēdējo reizi, nu, reizēm tur ir tāda saķere, kuru nekad nedabūtu pat gadiem ilgās attiecībās, es taču to zinu. tā bija ar Alenu, kad mēs gājām pa pilnīgi tumšo ceļu kaut kur pa Bosnijas klintīm, tā bija ar to lietuviešu puiku, kuru satiku kaut kur pie Kauņas, es tak pat vairs neatceros, kāpēc vispār tur biju, bet kāda starpība, tā arī mēs nosēdējām visu nakti pie akas un no rīta gājām skatīties gulbīšus, un tā ir bijis vēl vairākas reizes. trešdien pēc filmas ar Mat. braucām mājās, es viņu pierunāju apsēsties parkā uz kafiju, bija jau vēls un tumšs, un mēs tur tā sēdējām, un es viņam vēlreiz stāstīju par līdzsvaru pasaulē, par to, ka viss ir līdzsvarā, skaties no kuras puses gribi, un laikam šis ir mans līdzsvars. es neticu, ka man varētu būt normālas, funkcionējošas attiecības, vismaz ne tagad, bet man toties ir daudz tādu pārāk īsu un pārāk intensīvu nakšu, tādu nakšu, par kurām vēlāk puskaraļvalsti varētu atdot, nu, tādu Before Sunrise nakšu.šodien beidzot sapratu, ka pietiek niekoties. es iepriekšējos divus mēnešus esmu pavadījusi tā lēnām un prātīgi, jo es negribēju atkārtot Ventspili. pēdējais pusgads bija graujošs, gan pozitīvā, gan absolūti negatīvā nozīmē, un es gribu kaut ko citādāku. bet pietiek plunčāties pa pļenckām, ir laiks. tāpēc es atgādināšu Mat., ka viņš mani apsolīja aizvest vakariņās uz ārkārtīgi izsmalcinātu restorānu pie ļoti skaistas strūklakas, kur mēs pļāpājām un kur pie mums apstājās kāds vīrietis ar tikai vienu zobu mutē un ļoti spēcīgu viedokli par Vildersu, tāpēc beidzot nopirkšu muzeju karti un kino karti, pietiek knapināties, mēs iesim uz zoodārzu un uz Van Goga muzeju par brīvu, un vispār varbūt jāiesaistās teātrī, es taču to kādreiz darīju. pietiek knapināties, es nebraucu visus šos kilometru simtus, lai skumtu pēc mājām. |
8/14/10 05:00 amun man tomēr prieks, ka es pārvarēju savu paš-žēlošanas stadiju un devos šovakar/šonakt pasaulē. šī ir tāda pasaku pilsēta, visi tie mazie kanāli, vecās mājas un līkumainās ielas ar šaubīgajām sānu ejām rada tādu nereālu sajūtu. apmēram tikpat nereāli liekas uzskriet uz tās pašas ielas, kur pirms teju pusotra gada dirnējām, tur joprojām ir tas satriecošais grāmatveikals un tirdziņš, tik forši. un rīt es beidzot aiznesīšu salabot riteni, tās jocīgās skaņas ir apnicīgas un velosipēds tomēr ir ļoti labs ieguldījums, vienīgā reize, kad esmu izmantojusi sabtransu, bija nokļūšana no lidostas līdz miteklim, un no centra līdz kojām var atriteņot apmēram 15 minūtēs.vienvārdsakot, nav jau nemaz tik ļoti traki. pilnai laimei vēl jānoskatās tikai kāda 30 rock sērija un tad varēs iet gulēt. ā, un vēl, kā izrādās, man ir skolasbiedrs Viktors no Krievijas, ja viņš būtu nācis ar mums ballēties, es noteikti būtu mēģinājusi ar viņu runāt krieviski. un es taču ar svešiem cilvēkiem nerunāju krieviski, bet viņš liekas tāds.. nu, foršs. |
8/9/10 03:39 pmpats trakākais jau ir tas, ka man tā matemātika tiešām patīk un interesē, vienīgi pagalam nepadodas. joprojām.forši beidzot redzēt kaut daļu manu kursabiedru, so far interesantākie liekas meitene no Amerikas, kurai ir superlipīgi smiekli, un čalis no Bulgārijas, kurš beidzot neizskatās pēc kāda, kurš tikko beidzis vidusskolu. vispār, godīgi sakot, viņš izskatās pēc 40gadīga pieauguša vīrieša, kuram varētu būt ģimene un kurš varētu brīvajā laikā trenēt suņus nelegālām cīņām, turklāt viņš ir ļoti liels, un tāpēc vēl jo interesantāks. ā, un vēl ir viena vietējā meitene, kurai, liekas, ir līdzīga humora izjūta manējai, vismaz vakar līdz pusnaktij stāvējām gaitenī un ķiķinājām. varbūt tomēr nebūs tik traki. |
10/7/09 08:53 pmviena no lielākajām atšķirībām, ko so far esmu novērojusi spokpilsētā - puiši/vīrieši šeit ir daudz pieklājīgāki, jaukāki un džentlmeniskāki. piem., šodien laiskā gaitā gāju ārā pa durvīm, biju kādus 6 metrus no durvīm, man garām ļoti ātri paskrēja kāds vīrietis, kurš acīmredzami dikti steidzās, un tomēr viņš, redzēdams, ka es tūlīt arī iešu ārā, pagaidīja, kamēr es pienācu pie durvīm un palaida mani pa priekšu. teju visi puiši meitenes laiž pa priekšu un pietur durvis, it kā sīkums, bet vienalga tik ļoti patīkami |
3/17/08 06:05 pmvakar baznīcā man blakus maza meitenīte bakstīja mammu un teica Mammu, mammu, es tevi mīlu! uz ko mamma atbildēja, lai taču viņa nekliedz pa visu baznīcu. meitenīte teica Bet es gribu, lai visi to zina! |
2/19/08 06:32 pmpamodos 4:50 un nodomāju, ka tikko redzēju ļoti skaistu sapni, kurā man noteikti vajadzētu paņemt līdzi![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} insomnian. neatceros, par ko īsti bija sapnis, bet tajā noteikti bija kinoteātris un lielas pļavas. gribēju viņam nosūtīt īsziņu, ka tikko esmu redzējusi sapni, kuru viņam arī noteikti būtu jāredz, bet samulsu no tā, cik bija pulkstens. kādu laiku neesam tikušies, jā. pat sapņos man par to atgādina. |
2/2/08 09:10 pmšorīt biju aizgājusi uz baznīcu, ir taču sveču diena, bet kaut kā izklaidīgi nebiju iedomājusies paņemt līdzi sveces, turklāt nebija skaidras naudas, lai varētu uz vietas nopirkt. tā nu tur stāvēju, viena no retajiem jauniešiem, turklāt viena no retajiem, kuriem nebija sveces. priekšā stāvošais onkulītis pagriezās pret mani un iedeva vienu no savām svecēm - tikai tāpēc, ka man nebija. sirdī siltums un prieks acīs. |
1/24/08 04:54 pm - 2 h katru dienu sabtransportāir cilvēki, kuri sab. transportā nostājas tieši aiz tava sēdekļa, lai gan autobusā ir brīvas vietas, un tādā veidā liek tev justies slikti. vainīgam par to, ka tu sēdi, bet, lūk, šis nabadziņš (biežāk gan nabadzīte, lol) pie sēdēšanas netiek, jo viņa iekārotajā vietā sēdi tu. |
10/12/07 04:22 pmman nāvīgi besī cilvēki, kuri ir default'ā īgni un neapmierināti |
3/1/07 09:22 pmtik siltitik silti no dažiem telefona zvaniem, dažām īsziņām un vēstulēm. tik silti, kad jūti - nudien, par tevi rūpējas. |
12/15/05 07:28 pm - pārsteidzoši.atcerējos, ka Gaiķu Māris mani reiz par mākslinieci nosauca. un vēl viņš mani par Agnesi Kino sauc. hmhm. |
Powered by Sviesta Ciba