aņa delovejevna ([info]deloveja_kundze) rakstīja,
@ 2015-04-06 22:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
pirms krietna laika, kad biju Libānā, es iepazinos ar visādiem savādiem cilvēkiem, ieskaitot sievieti vārdā Doroteja no Horvātijas, kura nesen uztaisīja ārkārtīgi smagu un skaistu īsfilmu par child abuse, kur nekas nav izteikts tieši, bet viss ir ļoti metaforisks, nepiespiests un simbolisks, un stāsts tādā veidā kļūst vēl smagāks. dienā, kad mēs visi braucām uz to ciedru mežu, lai pasēdētu kādas 20 min pie kokiem, kas ir vecāki par 4000 gadiem, atpakaļceļā Sems mūs ieveda kādā picērijā, par kuru viņš teica, ka tur dod labāko picu visā valstī. to pārbaudīt gan man neizdevās, bet pica bija tiešām lieliska. kamēr gaidījām picu, ar Doroteju stāvējām ārā un skatījāmies uz lietu, un pēkšņi mūsu saruna kļuva ļoti nopietna. tas bija novembris, laiks, kad es vispār knapi funkcionēju, un es teicu, ka redz, cik stulbi viss sanāca un tā, un viņa teica, ka beidz, aņa delovejevna, tu neesi kaut kādu apstākļu upuris, bet tās ir tevis pašas izvēles un to sekas, kas tevi noveda šajā situācijā. es no sākuma to nevēlējos pieņemt, jo nu kā, žēloties ir baigi forši un ērti, bet tad arvien vairāk apradu ar šo domu un sapratu, ka nudien. 

protams, ir situācijas, kad sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem, kuri nav darījuši neko, lai nokļūtu tajā situācijā, kurā viņiem tiek nodarītas sliktas lietas. wrong time and wrong place, un no tā nekā nevar izvairīties, it sevišķi tādā sabiedrībā kā mūsējā, kurā principā viss balstās uz savstarpējo uzticību. ja es gribu normāli funkcionēt, man ir jāpieņem, ka autobusa vadītājs nav garīgi nelīdzsvarots, man ir jāpieņem, ka lidostā neviens nenozags manu koferi, es ticu, ka taksometru kompānijas laicīgi nomaina riepas un pārbauda savu šoferu garīgo veselību un alkohola līmeni asinīs, etc. bet ir situācijas un problēmas, no kurām var mierīgi izvairīties, laicīgi apzinoties, ar kādiem tipiņiem ir pīšanās. ja tā paskatās, cilvēki, kuru dēļ man gada noslēgums bija izcili smags, jau iepriekš bija izpaudušies, bija zīmes un signāli, kas liecināja, ka uzticēties viņiem būtu stulbi. bet es to ignorēju un attapos situācijā, kad vienīgais, ko spēju darīt, bija blenzt sienā no visa pārdzīvotā stresa, noguruma un panikas. es ticu, ka vienmēr ir kaut kādi signāli, kaut kādas zīmes, kas liecina - jā, šitas ir īstens pajoliņš, un jā, šis ir princis baltajā zirgā. kaut kādi sīkumi, kaut kādas sīklietas un lielākas lietas, kuras vienkārši ir jāpiečeko. jo nokļūt vēlreiz tādā stāvoklī kā pirms pusgada es nevēlos nemaz, tāpēc skaidrs ir viens - cilvēkus jāpēta ir daudz nopietnāk.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?