protams, ir situācijas, kad sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem, kuri nav darījuši neko, lai nokļūtu tajā situācijā, kurā viņiem tiek nodarītas sliktas lietas. wrong time and wrong place, un no tā nekā nevar izvairīties, it sevišķi tādā sabiedrībā kā mūsējā, kurā principā viss balstās uz savstarpējo uzticību. ja es gribu normāli funkcionēt, man ir jāpieņem, ka autobusa vadītājs nav garīgi nelīdzsvarots, man ir jāpieņem, ka lidostā neviens nenozags manu koferi, es ticu, ka taksometru kompānijas laicīgi nomaina riepas un pārbauda savu šoferu garīgo veselību un alkohola līmeni asinīs, etc. bet ir situācijas un problēmas, no kurām var mierīgi izvairīties, laicīgi apzinoties, ar kādiem tipiņiem ir pīšanās. ja tā paskatās, cilvēki, kuru dēļ man gada noslēgums bija izcili smags, jau iepriekš bija izpaudušies, bija zīmes un signāli, kas liecināja, ka uzticēties viņiem būtu stulbi. bet es to ignorēju un attapos situācijā, kad vienīgais, ko spēju darīt, bija blenzt sienā no visa pārdzīvotā stresa, noguruma un panikas. es ticu, ka vienmēr ir kaut kādi signāli, kaut kādas zīmes, kas liecina - jā, šitas ir īstens pajoliņš, un jā, šis ir princis baltajā zirgā. kaut kādi sīkumi, kaut kādas sīklietas un lielākas lietas, kuras vienkārši ir jāpiečeko. jo nokļūt vēlreiz tādā stāvoklī kā pirms pusgada es nevēlos nemaz, tāpēc skaidrs ir viens - cilvēkus jāpēta ir daudz nopietnāk.