running to stand still

there must be a light that never goes out

1/5/15 01:18 am

vārdsakot, sīrupiņ, manuprāt, ar feisbuku konceptuāli notiek ļoti interesantas un aizraujošas lietas paša identitātes apzināšanā/izpētē. jau pirms pāris mēnešiem piefiksēju un sīrupiņā pierakstīju savu novērojumu, ka feisbukā ir iespējams sev rakstīt vēstulītes, kā arī zvanīt. pacelt, tiesa, nav iespējams, vismaz pagaidām, tāpēc sanāk, ka atstāj sev neatbildētu zvanu. savukārt šovakar ar Līvu abas secinājām, ka arvien biežāk feisbuka jaunumu lapā saņemam ziņas pašas par sevi, tas ir, aņa delovejevna is now friends with līva and 3 other people parādās gan labajā sānu malā mazā fontā, gan news feed'ā kā atsevišķs paziņojums. ļoti, ļoti interesanti, vismaz manuprāt, jo arvien vairāk liekas, ka feisbuks sāk nodalīt mani kā lietotāju aiz ekrāna un mani kā feisbuka tēlu - jaunu ziņu vērtu parādību. ļ. fascinējoši, it sevišķi tādiem divdabjiem kā pati, kuri jau pēc dabas ir divas dažādas šķautnes aiz ekrāna un uz ekrāna, jo lai nu ko, bet come here and be nice & funny ((c) kāds sadzēries tūrists kādā 2009. gada naktī, kad ar Līvu gājām prom no kāda pretīga bāra) esmu ļoti labi apguvusi. fascinējoši, vārdsakot. 

citās ziņās es šovakar rakstu un sajūsmā kūstu, jo man tas tā ielīksmo garu un silda sirdi, man šī tik ļoti pietrūka, vienīgi tas, ka man ir ļoti grūti ielikties kaut kādos rāmjos un veiksmīgi izvēlēties vārdus, jo dzimtā valodiņa tāda neklausīga - arvien biežāk jūtu, ka saku patiesībā ne to, ko domāju, jo kaut kā vārdi mulsina un nozīmes aizmirstas. man vispār ir teorija par to, ka svešvalodā vari būt daudz precīzāks un daudz konkrētāks tajā, ko saki, jo vārdus izvēlies ar daudz lielāku apdomāšanos, kā arī vispār daudz lielāku uzmanību pievērs gramatikai un visām valodas struktūrām, kas savukārt dzimtajā valodiņā nereti paskrien garām.

jeb domas, ko gribētos kādreiz vēl paturpināt, kad nav vēla naktsstunda un negaida dedlains. un vēl, priekšdienām gribu pierakstīt, ka lieliska šādu nakšu uzkoda ir sagriezts gurķis ar citronu sulu un pipariem, kaut kā palīdz atmodināt smadzeni. vārdsakot, nakts komplekts: svaigs gurķis, tēja un tūlīt būs arī araks, varbūt arī aizpeldēšu līdz kaut kādai jēgai par māsām, kas savās darbībās mēģina īpaši koncentrēties tikai uz to neglīto, atbaidošo un pretīgo, bet kaut kā pamanās uztaisīt normālu diskotēku, lai kur arī ietu. 

5/17/14 04:25 pm

ā, un vēl pieminot to savu kratīšanos apkārt, viens no sirreālākajiem momentiem bija 1. maijā būt Daugavpils autoostas ēdnīcā. es tur biju pēdējo reizi bijusi aptuveni 2007. gadā, pēc kā klusi nozvērējos nekad vairs nebraukt uz Daugavpili, jo tur bija biedējoši un es tur jutos ļoti neiederīga - un ir ļoti jocīgi justies svešam vidē, kuru tu it kā saproti. un šogad, aizbraucot vēlreiz, pirmkārt, biju ļoti patīkami pārsteigta par to, kā pilsēta ir mainījusies. kā viens draudziņš, kurš nesen braukāja sava prieka dēļ pa dažādām pierobežu pilsētām, izteicās par Daugavpili: rodas sajūta, tā ir ļoti krieviska pilsēta, kas vēlas būt daļa no Latvijas. ļoti savāda vide, kas meklē pati sevi un kas īsti neierakstās kopējās vadlīnijās, katrā ziņā tur būtu ļoti interesants materiāls izpētes studijām, ja man būtu cita specialitāte. stāvot pie autoostas, man pabrauca garām piecas mašīnas ar georga lentītēm pāris minūšu laikā, bet visi, tikko kā pamanīja, ka neesmu vietējā, ļoti priecīgi un entuziastiski uzsāka sarunu latviski.
nu lūk, es 1. maijā biju autoostas ēdnīcā, 10 gadi ES un darba svētki, un man piesēžas pretī kungs gados, kurš, iespējams, ir kunga prātā jau kādus vairākus gadus, un mēģina uzsākt sarunu. es spītīgi viņam neatbildēju, jo viņš izskatījās pēc tāda, kurš nemeklē sarunu, bet gan kašķi, un pēc kāda brīža viņš man atmeta ar roku, nomurmināja, ka esmu pārāk jauna, un aizgāja prom. un tā visa epizode likās tik sirreāla, tik ļoti apstājies laiks un paralēlā dimensija, tur pat it kā nebija nekā tāda, ar ko es nesaskartos katru dienu, bet tā ierebušā vīrieša kombinācija ar kāpostu salātiem un saldo, kura recepte un popularitāte nav mainījusies vismaz kādus 60 gadus, vietā, kur uz mani glūn resns apsargs (?) iespīlētā t-kreklā un sporta jakā, kur visām viesmīlēm ir balināti mati un savi iekšējie joki, nu, tā visa vide un kombinācija atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. un, iespējams, visjocīgākā atklāsme bija par to, ka es šo vidi esmu sākusi saprast. tādā iekšiņu līmenī es saprotu tos dzērājus, viesmīles, apsargus, ļoti resnās vecmāmiņas, kuras baro mazmeitas ar avīzēs ietītām speķmaizēm, kuras pašas izvelk no somas. un ar "saprotu" es domāju to, ka mēs varētu visi kļūt par labākajiem drugāniem, ja vien es pati pretī nesaskartos ar to attieksmi, ka es jau noteikti esmu iedomīga pilsētniece, kura domā, ka ir labāka par citiem, kuri nedzīvo Rīgas centrā.

un tad es iekāpu autobusā uz Rēzekni, tur bija sieviete, kura ļoti skaļi runāja pa telefonu krievu valodā ar kādu savu radinieci, kura nespēja iztūļāties uz autobusu, kaut arī šoferis viņu speciāli gaidīja vairākās pieturās pa ceļam ārā no Daugavpils. man ļoti, ļoti patīk cilvēki un tās neskaitāmās pilnīgi random lietas, ko viņi dara, es tikai brīžiem gribētu, lai man būtu vairāk un labāki vārdi, ar kuriem to visu aprakstīt.

5/13/14 04:23 pm

man ir viena paziņa no universitātes, vāciete, kura apmaiņas semestrī Marokā iemīlējās vietējā džekā, gadu braukāja turpu šurpu, viņam gan, protams, nav atļaujas uzturēties Eiropā vai kaut kādi tur ierobežojumi, viņa šogad beidz universitāti un grib pārcelties, bet Eiropas ietvaros. garš stāsts īss, viņiem nav īsti citu iespēju būt kopā, izņemot tādus variantus kā a) viņa pārceļas pie viņa, un b) viņi apprecās. Meitene, kura vispār ir mar. bijusī draudzene, tāpēc man jau ir ļoti rezervēta attieksme pret viņu, jo mar. attiecību laikā kļuva par vēl lielāku sausiņu un gulēt gāja nevis pusnaktī, kas pēc mar. standartiem ir vēlu, bet gan jau vienpadsmitos vakarā, izdomāja, ka jāpprecas ar šo marokāni, tāpēc drīz viņiem ir kāzas. no sākuma domāju, wtf wtf, vai nav par traku un tā, mazums kas dzirdēts un lasīts, bet tad es tā padomāju, ka, no otras puses, tas ir diezgan skaisti tomēr. ka neraugoties uz to, ka visādas lietas dzirdētas, lasītas un aprunātas, neraugoties uz to, ka meitene vispār ir diezgan sakarīga un loģiski domājoša racionāla dāma, viņa tomēr ir gatava pārkāpt pāri aizspriedumiem, idejām, nostāstiem un lietām, lai vienkārši mēģinātu būt ar kādu kopā. tā tīri salīdzinoši domājot (un pieņemot, protams, jo diez vai es ar savu racionālo aizturi vispār tādās situācijās nokļūtu), es tā nevarētu, bet tas nenozīmē, ka man ir tiesības un pienākumi nosodīt citu, iespējams, vienu no lielākajām muļķībām ever, jo kas to lai zina. varbūt izmantošanas gadījums, varbūt true love till death do us part.

in other news, beidzot šodien dabūju savu rutīnas dienu, kad viss ir diezgan mierīgi un paredzami. vairāk tādu dienu, lūdzu, vismaz šobrīd man to ļoti vajag.

6/29/12 01:27 am

Bolderājas IKI pie kasēm stāv prezervatīvi, košļenes, momentlīme, kā arī grūtniecības testi. ļoti parocīgi.

3/30/12 11:18 pm

iedomājos, ka varbūt ar aukstuma pieredzi ir tāpat kā ar bada pieredzi. varbūt ar -30grādu ziemām un gulēšanu kažokā (it kā tad, kad mēs pārvācāmies no ziepniekkalna uz zaļo teju-ārpus-rīgas karaļvalsti, nākamā ziema esot bijusi tik nenormāli auksta, ka visa ģimene gulēja kažokos un zem piecām segām, bet es neko, pilnīgi neko no tā laika neatceros) ir tāpat kā ar pēcbada instinktīvu pārēšanos, vismaz tas ir vienīgais, kā es varu izskaidrot to, ka vienmēr guļu zem vismaz divām segām, pat tad, ja ārā ir krietni plusi, un to, ka dušai vienmēr ir jābūt nenormāli karstai. 

un šodienas skaistākais notikums, liekas, būs ikgadējā I'm not there skatīšanās. man tiešām ļoti patīk tradīcijas un rutīna, un I'm not there ir viena no filmām, ko noskatos vēlreiz un vēlreiz ik pēc kāda gada.

3/11/10 03:36 pm

mani vienmēr visos tajos avon un oriflame tipa katalogos ir piesaistījušas nagu laku reklāmas, it īpaši tas, ka viņi acīmredzot ir izlējuši to nagulaku, lai labāk parādītu krāsu. vienmēr brīnos par to, ka tā krāsa viņu bildītēs izskatās tik.. nu nez, šķidra, tāda matēriska, vai, un vienmēr aizdomājos par to, vai man arī nagu laku sanāktu izliet tik skaisti. šodien dzēru kafiju, krāsoju kāju nagus un vienlaikus būros cauri internetiem, kā arī pļāpāju ar kādu no Ievām, resp., visu, kā parasti, vienlaikus, un nejauši pagrūdu nagu lakas pudelīti. un jā, man arī nagu laka līst ārā no trauka tikpat glīši, success.

un vēl pie success jāpieskaita tas, ka atradu ļoti izdevīgas biļetes ciemos pie brāļa, bet viņš, sušķis tāds, man neatbild, līdz ar to noteikti kāds jau ir nopircis manas ļoti izdevīgās biļetes, un man būs jāmeklē citi datumi. pff.
tik ļoti gribas kaut kur aizbraukt, ziniet.

12/2/08 07:46 pm - million reasons why latvia is the best country in the world 2

zvanīju ārstei x, lai pieteiktos vizītē, viņa mani kārtīgi izlamāja, jo es zvanot par vēlu (es viņai kādas vairākas reizes iepriekš biju zvanījusi, bet viņa jau pati neuzskatīja par vajadzīgu atzvanīt), turklāt kā gan es varu zināt, līdz cikiem šai kundzei drīkst zvanīt. ja es spriestu tikai pēc savas mammas, ārsti ir tie cilvēki, kuri ir sazvanāmi 24/7, mammai nereti zvana pavisam vēlos vakaros, viņa gan ir pavisam cits stāsts, tāpēc pēc mammas attieksmes pret pacientiem nevajadzētu spriest par latviešu ārstiem in general. es vispār dzīvoju milzīgās ilūzijās par Latvijas medicīnas sistēmu kā tādu, man nekad nav bijusi īpaša saskarsme ar rindām, nosūtījumu ķēpām un tādām lietām, bet tomēr man liekas, ka viņiem vajadzētu būt, nu, laipnākiem, ne - reti kurš iet pie ārsta tāpat vien, profilaktiski, lielākoties mēs taču novelkam visu līdz pēdējam un ejam pie ārstiem tikai tad, kad ir pavisam draņķīgi. vispār jau šī telefonsaruna ir ikdienišķs sīkums, bet tas man lika sevī pamanīt ārkārtīgi nepatīkamu iezīmi - es vienmēr mēģinu attaisnot cilvēkus, kuri pret mani slikti izturas. izdomāju viņiem visādas atrunas, tādas kā viņai drošvien bija grūta diena, varbūt viņu arī moka bezmiegs vai šis cilvēks noteikti nav ēdis pusdienas. man liekas ārkārtīgi neloģiski, ja pret mani izturas nelaipni un riebīgi, lai gan es neko tādu nelaipnības un riebīguma cienīgu neesmu izdarījusi.

un vispār Latvija, liekas, ir īgnākā valsts pasaulē. tagad es arī esmu īgna, turklāt gribu ēst.

p.s. nē, nopietni, es tā padomāju un mēģināju atcerēties, vai ir kāda publiska vieta, kur es nekad neesmu piedzīvojusi īgnu vai nelaipnu apkalpošanu. laikam tomēr viena ir - kafejnīcā All cappuccino viesmīļmeitenes ir tiešām jaukas. turpretī narvesenam un maximai, liekas, ir īpašie īgnuma testi, pēc kuru rezultātiem tiek pieņemti darbinieki. jo īgnāk, jo labāk, protams.
Powered by Sviesta Ciba