12/8/18 12:34 pmjums arī ir tā, ka jāsāk raudāt katru reizi, kad iedomājaties par to nenormālo kalnu, kas vēl ir priekšā studiju sakarā? |
running to stand still
there must be a light that never goes out
11/2/18 02:12 pmman reizēm liekas, ka man nav bijusi neviena oriģināla doma jau gadiem |
1/6/18 06:24 pmviegls / vidēji smags izmisums, turpinot cīnīties ar rakstu, ar kuru es cīnos jau kopš jūlija. jo zinkā, man ir lielisks plāns, vienkārši, kā izrādās, ir daudz, daudz grūtāk to izpildīt, ja paralēli ir jāiet uz nakts darbu, paralēli ir jāiet uz dienas darbu un jāpilda citi solījumi, sasodīts, man pietrūkst tā laika, kad studijas bija vienīgais, ko es darīju. kaut kā bija vieglāk. |
10/18/17 05:29 pmman ir krampis kreisajā plaukstas locītavā, that's a new one.iepriekš esmu saskārusies ar to, ka, piemēram, ir noberzti elkoņi (no rakstīšanas), tirpst pirksti (no intensīvas rakstīšanas), un tamlīdzīgi, bet jāsaka, ka plaukstas sāpes ir pirmo reizi. |
8/11/16 05:39 pmkatrreiz, kad sāku kaut ko rakstīt, atceros, ka man riebjas rakstīt. bet tad arī pēc kāda laika atceros, ka tā riebšanās pāriet. |
5/12/16 06:22 pmesmu sapratusi, ka vislabākā pieeja darbam ir tāda, ka tu prokrastinē tik ilgi, ka jau sāc sevi ienīst, un tad no pilna spēka ķeries klāt darbam, lai tiktu vaļā no pašnaida.tiesa, ''prokrastinācija'' šeit ir nepareizi lietots vārds, jo prokrastinēt nozīmē kaut ko darīt, ne. nu, tur skatīties arrested development, gatavot ēst, mazgāt plīti etc. laikā, kad esmu mājās un nerakstu, un nelasu, es pamatā blenžu sienā, ārā pa logu vai uz kaķīšiem, kas sagūluši uz palodzes. bet es pat nevīžoju paspēlēties ar kaķīšiem, kas sagūluši uz palodzes. šī ir ļoti īpatnēja, ne pārāk patīkama, taču visnotaļ iedarbīga taktika. |
5/10/16 06:08 pmman reizēm ir paniskas bailes no tā, ka man būs garlaicīgi, ka es sev likšu vilties vai kaut kas tikpat garlaicīgs un, vienkārši sakot, stulbs, tāpēc es nemitīgi attopos situācijās, kas ir reāli pāri manai galvai un ausīm. piemēram, kā šobrīd - jo izrādās, ka rakstīt par autorību YouTube telpā, pievēršoties remiksiem, ir visnotaļ sarežģīti. un vismaz šobrīd man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, un lielākais jautājums šajā diennakts stundā ir par to, nah es izvēlējos šādu tēmu, nevis, teiksim, Rolanda Kalniņa ietekmi LV kino, kas ir kaut kas vismaz vieglāk definējams un saprotams. nu, skaidra lieta, kāpēc es par tādām tēmām nerakstu, jo mani tas vienkārši neinteresē, un tomēr. reizēm būtu jāiemācās nošķirt, kad boring but safe ir labāk nekā exciting but makes you lose your mind.un tas man atgādina to, ka reiz viens biedrs mēģināja rakstīt pētījumu par Kantu, iesāka, pazuda uz 2 nedēļām, atnāca atpakaļ un teica, ka nē, nerakstīs par Kantu. vai arī es šo notikumu izdomāju? zini, sīrupiņ, es vairs neuzticos savam prātam, vakar prasīju Z. man apstiprināt, ka ''Zvejnieka dēls'' nudien nav pirmā latviešu pilnmetrāžas spēlfilma. un es taču varu latviešu kino vēsturi nakts vidū sākt stāstīt, tāpēc šādi pārsteigumi no pašas galvas ir nepatīkami. neesmu ne ar vienu normāli runājusi jau otro dienu, pamazām sāk kustēties sienas virsū. ceru, ka vienā brīdī tas rezultēties jēgpilnā tekstā, kas visu izskaidros un pamatos. |
5/3/16 02:22 pmpirmā diena manā mācību atvaļinājumā, kura laikā sēžu mājās un rakstu maģ. darbu. šajā laikā esmu jau 3x uztaisījusi ēst, aizgājusi uz vaksāciju, četras reizes pateikusi katram kaķim, ka viņš ir vislabākais kaķis pasaulē (protams, ar variācijām - vienam saku, ka viņš ir vislabākais rudais kaķis pasaulē, otram - vislabākais melnbaltais), kā arī vienu reizi piedzīvojusi izteiktu eureka brīdi, kad patiešām metu rokas pret gaisu un sajūsmā iekliedzos, jo divi mazi posmiņi perfekti saslēdzās, un vienu reizi piecēlos kājās, skaļi noteicu ''i can't do this anymore'', un apsēdos atpakaļ.turpmākās pāris nedēļas būs mega interesantas. |
4/21/16 03:06 pmkā sauca to mājaslapu, kur var apskatīt, kuros veikalos kādiem alkoholiem ir atlaides? |
3/27/16 06:05 pmes ik pa brīdim krītu panikā par maģ. darbu, tad cenšos nomierināties, tad atkal krītu panikā, jo paskatos kalendārā, lai izdomātu, cik pamatota ir mana panikā krišana (ļoti). mamma un brālis izturas tā, it kā nekad neko tādu nav piedzīvojuši, lol. meind. man sūta rakstus, ko pati nevaru dabūt, es zīmēju shēmas un rakstu lieliem burtiem nesakarīgus vārdus uz lapu malām, jo nekas vēl nav nekādā jēgā, un mamma saka, lai vienkārši rakstu, ha.sāku taisīt selfiju katru dienu, domāju to darīt katru dienu līdz dedlainam, kas ir 30. maijs. un, tāpat kā rakstot b. darbu, kaut kādu iemeslu dēļ nēsāju līdzi somā skavotāju, jo tas ir pārsteidzoši noderīgs, ja visu laiku turi acis vaļā papildus informācijai. vārdsakot, ja mani satiekat, droši varat man citēt bridge over troubled water, jo tikko atklāju, ka man šī dziesma ļoti palīdz nomierināties. |
2/21/16 11:44 pmakadēmiskā vientulība, kad tu svētdienas vēlā naktī tvarsti domas, mēģini tās ielikt skaidri saprotamos vārdos, mēģini atrast, kurās grāmatās kurai idejai ir saknes, taču nekādi nevari atcerēties, vai grāmata ir šeit, vai Pārdaugavā, vai varbūt kādam iedota, vai vispār varbūt atstāji Amsterdamā. no vienas puses, šis beidzot ir tas brīdis, kad saprotu, kāpēc vispār atsāku studijas - man ārkārtīgi pietrūkst šādas pētniecības. taisīt projektus un tos realizēt ir viena lieta, par tiem rakstīt ir forši, bet tāda vientulīga un vienpersoniska akadēmiska pētīšana ir kaut kas pavisam cits.tik vien kā atmiņa paliek arvien neuzticamāka. ļoti daudz ko aizmirstu. |
1/28/16 12:27 amjauns prokrastinācijas zemākais punkts: pētu vārdnīcu. kaķi guļ, palikuši vēl trīs rakstu darbi, lai šo sesiju sauktu par pabeigtu, bet jo dziļāk mežā, jo vairāk vienalga pēkšņi paliek. |
1/5/15 01:18 amvārdsakot, sīrupiņ, manuprāt, ar feisbuku konceptuāli notiek ļoti interesantas un aizraujošas lietas paša identitātes apzināšanā/izpētē. jau pirms pāris mēnešiem piefiksēju un sīrupiņā pierakstīju savu novērojumu, ka feisbukā ir iespējams sev rakstīt vēstulītes, kā arī zvanīt. pacelt, tiesa, nav iespējams, vismaz pagaidām, tāpēc sanāk, ka atstāj sev neatbildētu zvanu. savukārt šovakar ar Līvu abas secinājām, ka arvien biežāk feisbuka jaunumu lapā saņemam ziņas pašas par sevi, tas ir, aņa delovejevna is now friends with līva and 3 other people parādās gan labajā sānu malā mazā fontā, gan news feed'ā kā atsevišķs paziņojums. ļoti, ļoti interesanti, vismaz manuprāt, jo arvien vairāk liekas, ka feisbuks sāk nodalīt mani kā lietotāju aiz ekrāna un mani kā feisbuka tēlu - jaunu ziņu vērtu parādību. ļ. fascinējoši, it sevišķi tādiem divdabjiem kā pati, kuri jau pēc dabas ir divas dažādas šķautnes aiz ekrāna un uz ekrāna, jo lai nu ko, bet come here and be nice & funny ((c) kāds sadzēries tūrists kādā 2009. gada naktī, kad ar Līvu gājām prom no kāda pretīga bāra) esmu ļoti labi apguvusi. fascinējoši, vārdsakot.citās ziņās es šovakar rakstu un sajūsmā kūstu, jo man tas tā ielīksmo garu un silda sirdi, man šī tik ļoti pietrūka, vienīgi tas, ka man ir ļoti grūti ielikties kaut kādos rāmjos un veiksmīgi izvēlēties vārdus, jo dzimtā valodiņa tāda neklausīga - arvien biežāk jūtu, ka saku patiesībā ne to, ko domāju, jo kaut kā vārdi mulsina un nozīmes aizmirstas. man vispār ir teorija par to, ka svešvalodā vari būt daudz precīzāks un daudz konkrētāks tajā, ko saki, jo vārdus izvēlies ar daudz lielāku apdomāšanos, kā arī vispār daudz lielāku uzmanību pievērs gramatikai un visām valodas struktūrām, kas savukārt dzimtajā valodiņā nereti paskrien garām. jeb domas, ko gribētos kādreiz vēl paturpināt, kad nav vēla naktsstunda un negaida dedlains. un vēl, priekšdienām gribu pierakstīt, ka lieliska šādu nakšu uzkoda ir sagriezts gurķis ar citronu sulu un pipariem, kaut kā palīdz atmodināt smadzeni. vārdsakot, nakts komplekts: svaigs gurķis, tēja un tūlīt būs arī araks, varbūt arī aizpeldēšu līdz kaut kādai jēgai par māsām, kas savās darbībās mēģina īpaši koncentrēties tikai uz to neglīto, atbaidošo un pretīgo, bet kaut kā pamanās uztaisīt normālu diskotēku, lai kur arī ietu.
|
5/14/13 01:55 amir vēls, un es esmu nogurusi, vismaz tā es mēģinu pati sev izskaidrot to neizsakāmo apnikumu un pašpārmetumus par joprojām nepabeigto darbu. man, godīgi sakot, joprojām nav īsti skaidrs, par ko es rakstu, jo kā no Beirut un Sigur Ros var mierīgi pārslīdēt pie Saīda un Andersona imagined communities, jāiesniedz pēc mazliet mazāk kā divām diennaktīm, viss būs labi, es zinu, bet šobrīd ir tā, kā parasti. tad, kad kaut kas īsti nesanāk, es vienmēr to pārmetu fiziskām lietām. tā nu man šobrīd liekas, ka mani neviens nekad nemīlēs, jo man nav spīdoša bakalaura darba, bet tās ir muļķības, dziļi jāievelk elpa un jāturpina cīnīties. |
5/10/13 12:27 pmmuļķīgā kārtā no vecākiem esmu pārmantojusi visbezjēdzīgākās īpašības: manī ir mammas perfekcionisms un milzīgais darbaspēks, bet no tēva - sajūta, ka nekas tik un tā nesanāks, tāpēc varētu arī padoties. tā nu tagad, kad pēc dažām dienām jāiesniedz bdarbs, es mēģinu daudz ko darīt, bet apstājos pie tā, ka ai, vienalga, who needs a high grade point average anyway. ļoti prokrastinēju, piemēram, trešdienas vakarā prokrastinēju tik ļoti, ka smukkaimiņam nodzinu matus (viņš uzprasījās, un es biju pietiekami iedzērusi, lai to arī izdarītu), viņš tagad izskatās pēc ļoti pievilcīga urlas no rajona, bet pie tā arī paliksim. es mēģinu rakstīt par deju kā metaforu, es mēģinu šito visu pabeigt, bet aah, jo vairāk iedziļinies, jo vairāk liekas, ka viss ir sūds un es neko nesaprotu.priecīgi, draudziņ.
|
4/14/13 01:21 pmprotams, pie visa vainoju pēdējā laika intensīvo rakstīšanas/analizēšanas pieredzi, kad viss, ko redzi, tiek apskatīts no visām iespējamām pusēm un sasaistīts kopā visādās kopsakarībās un tā tālāk. un laikam mana lielākā problēma ir tas, ka es nemāku nošķirt sevi no tā, ko es daru, tāpēc galu galā ne tikai darba tēma tiek apgrozīta, apskatīta un izķidāta, bet ar laiku sāku tāpat analizēt arī sevi un visu to, ko daru. un, goda vārds, jo vairāk skatos, jo pretīgāk viss šķiet, un galu galā pats sev liecies pretīgs, jo visas mazās lietas rādās daudz lielākas un traģiskākas, un nopietnākas, un nekur galu galā nav miera. ne filmas, ne sarunas, ne miegs vairs nedod iespēju aizbēgt no sevis, no tās sevis, kas nu jau liekas bezgalpretīga, liekulīga, kā tāds milzīgs māns. tā nu galu galā katru rītu no gultas izkāpt paliek arvien grūtāk, dienas sākas arvien vēlāk, un galva sāp arvien vairāk, un viss tikai tāpēc, ka nemāki nošķirt, ko izķidāt un ko atstāt vienkopus.vārīšu mat. kāpostu zupu. vienīgais, kas man pēdējā laikā tiešām var pārņemt prātu, ir ēdiens, varbūt tur arī mana aizbēgšana. |
5/30/12 08:26 pmļoti slikti jūtos, dedlains pēc mazāk kā 14h, un es nepārspīlēju, kad saku, ka nav pilnīgi nekā. oh well, this should teach me a lesson.oh dear, oh dear. es vienmēr apņemos rakstīt par mazāk ķēpīgām tēmām, bet ko tur daudz, meta ir vienīgais, kas mani tiešām interesē. koju pagalmā regulāri iemaldās putni, un pa manu istabu, kā jau pierasts, pārvietojas puskaili vīrieši. tas pat nav nekas erotisks, tā vienkārši notiek. |
5/29/12 11:20 pmtad, kad ir šādas pie datora un esejām dienas un kad visu laiku tikai ir konstants prāta saspīlējums, es ik pa brīdim uzlieku šo double rainbow autotune remix'u un nenormāli izlēkājos. un tad jau pie darbiem piesēsties ar jaunu domu ir daudz vieglāk.true story, noteikti iesaku. |
5/29/12 06:00 pmes tik ļoti prokrastinēju, ka lasu materiālus par savu skolu vikipēdijā. mēs tur izklausāmies tik.. kruti. |
5/29/12 05:49 pmlielākais izaicinājums studiju gaitās ir risināt sēdēšanas jautājumu. pie rakstāmgalda ir labi, bet krēsls apnīk un ar laiku paliek grūti. uz dīvāna reizēm ir normāli, bet ne ilgtermiņā. gultā sāp mugura, savukārt ja guli uz vēdera, grūti parakstīt. šobrīd jau esmu izmēģinājusi visas miteklī esošās sēdvietas, tāpēc pārmetos uz grīdas. gan jau tas arī pēc kāda laika apniks, tad iešu sēdēt gaitenī.man liekas, ka šī semestra laikā jau esmu uzrakstījusi cienījamu grāmatu. un man pat nav nekādu bakalaura darbu, kursa darbu un tamlīdzīgu lietu, man pat nav sesijas, bļ, man ir vienkārši skola. liberal arts, bļ. |
Powered by Sviesta Ciba