ir vēls, un es esmu nogurusi, vismaz tā es mēģinu pati sev izskaidrot to neizsakāmo apnikumu un pašpārmetumus par joprojām nepabeigto darbu. man, godīgi sakot, joprojām nav īsti skaidrs, par ko es rakstu, jo kā no Beirut un Sigur Ros var mierīgi pārslīdēt pie Saīda un Andersona imagined communities, jāiesniedz pēc mazliet mazāk kā divām diennaktīm, viss būs labi, es zinu, bet šobrīd ir tā, kā parasti. tad, kad kaut kas īsti nesanāk, es vienmēr to pārmetu fiziskām lietām. tā nu man šobrīd liekas, ka mani neviens nekad nemīlēs, jo man nav spīdoša bakalaura darba, bet tās ir muļķības, dziļi jāievelk elpa un jāturpina cīnīties.