man reizēm ir paniskas bailes no tā, ka man būs garlaicīgi, ka es sev likšu vilties vai kaut kas tikpat garlaicīgs un, vienkārši sakot, stulbs, tāpēc es nemitīgi attopos situācijās, kas ir reāli pāri manai galvai un ausīm. piemēram, kā šobrīd - jo izrādās, ka rakstīt par autorību YouTube telpā, pievēršoties remiksiem, ir visnotaļ sarežģīti. un vismaz šobrīd man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, un lielākais jautājums šajā diennakts stundā ir par to, nah es izvēlējos šādu tēmu, nevis, teiksim, Rolanda Kalniņa ietekmi LV kino, kas ir kaut kas vismaz vieglāk definējams un saprotams. nu, skaidra lieta, kāpēc es par tādām tēmām nerakstu, jo mani tas vienkārši neinteresē, un tomēr. reizēm būtu jāiemācās nošķirt, kad boring but safe ir labāk nekā exciting but makes you lose your mind.

un tas man atgādina to, ka reiz viens biedrs mēģināja rakstīt pētījumu par Kantu, iesāka, pazuda uz 2 nedēļām, atnāca atpakaļ un teica, ka nē, nerakstīs par Kantu. vai arī es šo notikumu izdomāju? zini, sīrupiņ, es vairs neuzticos savam prātam, vakar prasīju Z. man apstiprināt, ka ''Zvejnieka dēls'' nudien nav pirmā latviešu pilnmetrāžas spēlfilma. un es taču varu latviešu kino vēsturi nakts vidū sākt stāstīt, tāpēc šādi pārsteigumi no pašas galvas ir nepatīkami.

neesmu ne ar vienu normāli runājusi jau otro dienu, pamazām sāk kustēties sienas virsū. ceru, ka vienā brīdī tas rezultēties jēgpilnā tekstā, kas visu izskaidros un pamatos.