ā, un vēl pieminot to savu kratīšanos apkārt, viens no sirreālākajiem momentiem bija 1. maijā būt Daugavpils autoostas ēdnīcā. es tur biju pēdējo reizi bijusi aptuveni 2007. gadā, pēc kā klusi nozvērējos nekad vairs nebraukt uz Daugavpili, jo tur bija biedējoši un es tur jutos ļoti neiederīga - un ir ļoti jocīgi justies svešam vidē, kuru tu it kā saproti. un šogad, aizbraucot vēlreiz, pirmkārt, biju ļoti patīkami pārsteigta par to, kā pilsēta ir mainījusies. kā viens draudziņš, kurš nesen braukāja sava prieka dēļ pa dažādām pierobežu pilsētām, izteicās par Daugavpili: rodas sajūta, tā ir ļoti krieviska pilsēta, kas vēlas būt daļa no Latvijas. ļoti savāda vide, kas meklē pati sevi un kas īsti neierakstās kopējās vadlīnijās, katrā ziņā tur būtu ļoti interesants materiāls izpētes studijām, ja man būtu cita specialitāte. stāvot pie autoostas, man pabrauca garām piecas mašīnas ar georga lentītēm pāris minūšu laikā, bet visi, tikko kā pamanīja, ka neesmu vietējā, ļoti priecīgi un entuziastiski uzsāka sarunu latviski.
nu lūk, es 1. maijā biju autoostas ēdnīcā, 10 gadi ES un darba svētki, un man piesēžas pretī kungs gados, kurš, iespējams, ir kunga prātā jau kādus vairākus gadus, un mēģina uzsākt sarunu. es spītīgi viņam neatbildēju, jo viņš izskatījās pēc tāda, kurš nemeklē sarunu, bet gan kašķi, un pēc kāda brīža viņš man atmeta ar roku, nomurmināja, ka esmu pārāk jauna, un aizgāja prom. un tā visa epizode likās tik sirreāla, tik ļoti apstājies laiks un paralēlā dimensija, tur pat it kā nebija nekā tāda, ar ko es nesaskartos katru dienu, bet tā ierebušā vīrieša kombinācija ar kāpostu salātiem un saldo, kura recepte un popularitāte nav mainījusies vismaz kādus 60 gadus, vietā, kur uz mani glūn resns apsargs (?) iespīlētā t-kreklā un sporta jakā, kur visām viesmīlēm ir balināti mati un savi iekšējie joki, nu, tā visa vide un kombinācija atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. un, iespējams, visjocīgākā atklāsme bija par to, ka es šo vidi esmu sākusi saprast. tādā iekšiņu līmenī es saprotu tos dzērājus, viesmīles, apsargus, ļoti resnās vecmāmiņas, kuras baro mazmeitas ar avīzēs ietītām speķmaizēm, kuras pašas izvelk no somas. un ar "saprotu" es domāju to, ka mēs varētu visi kļūt par labākajiem drugāniem, ja vien es pati pretī nesaskartos ar to attieksmi, ka es jau noteikti esmu iedomīga pilsētniece, kura domā, ka ir labāka par citiem, kuri nedzīvo Rīgas centrā.

un tad es iekāpu autobusā uz Rēzekni, tur bija sieviete, kura ļoti skaļi runāja pa telefonu krievu valodā ar kādu savu radinieci, kura nespēja iztūļāties uz autobusu, kaut arī šoferis viņu speciāli gaidīja vairākās pieturās pa ceļam ārā no Daugavpils. man ļoti, ļoti patīk cilvēki un tās neskaitāmās pilnīgi random lietas, ko viņi dara, es tikai brīžiem gribētu, lai man būtu vairāk un labāki vārdi, ar kuriem to visu aprakstīt.