04:01 pmīsumā par svarīgāko:vecmammai paliek sliktāk, pēc mammas vārdiem, viņa arvien biežāk neatpazīst cilvēkus; pēdējo divu mēnešu laikā es esmu izbraukājusi aptuveni 2500 km pa Latviju, vakar beidzot noslēdzām braukāšanu, tā ka kādu laiku ceru palikt uz vietas (lai arī nākamnedēļ uz Vīni); Latvijā ir riktīgi forši, lietas tiek risinātas un ir lēns, bet ļoti pamatīgs progress, bet lielākā problēma, tā virspusīgi skatoties, liekas tas, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo ar tādu absolūtu nenovērtētības sajūtu, kas savukārt nav pamats, uz kura var izveidot funkcionējošu sabiedrību; mazliet jāpiebremzē, jo nu jau sapņos runāju ar kolēģi un risinām naudas jautājumus. šorīt vēl sazvanījāmies, jo man bija jautājums par vienu džeku, un tā vietā, lai apspriestu džekus un modi, aizgājām sarunā par to, kā varam izsvērst vienu ideju vēl plašāku. un vēl es visu laiku sapņos redzu savus amst draudziņus, tā, ka smeldz sirsniņa un nav miera, pie tuvākās izdevības aizņemšos Toma mugursomu, sapakošu savas mantas, nopirkšu megabus biļetes un braukšu pie visiem ciemos. Kā izrādās, man tomēr ļoti patīk pavadīt laiku sabiedriskajos transportos. |
running to stand still
May 17th, 2014
04:25 pmā, un vēl pieminot to savu kratīšanos apkārt, viens no sirreālākajiem momentiem bija 1. maijā būt Daugavpils autoostas ēdnīcā. es tur biju pēdējo reizi bijusi aptuveni 2007. gadā, pēc kā klusi nozvērējos nekad vairs nebraukt uz Daugavpili, jo tur bija biedējoši un es tur jutos ļoti neiederīga - un ir ļoti jocīgi justies svešam vidē, kuru tu it kā saproti. un šogad, aizbraucot vēlreiz, pirmkārt, biju ļoti patīkami pārsteigta par to, kā pilsēta ir mainījusies. kā viens draudziņš, kurš nesen braukāja sava prieka dēļ pa dažādām pierobežu pilsētām, izteicās par Daugavpili: rodas sajūta, tā ir ļoti krieviska pilsēta, kas vēlas būt daļa no Latvijas. ļoti savāda vide, kas meklē pati sevi un kas īsti neierakstās kopējās vadlīnijās, katrā ziņā tur būtu ļoti interesants materiāls izpētes studijām, ja man būtu cita specialitāte. stāvot pie autoostas, man pabrauca garām piecas mašīnas ar georga lentītēm pāris minūšu laikā, bet visi, tikko kā pamanīja, ka neesmu vietējā, ļoti priecīgi un entuziastiski uzsāka sarunu latviski.nu lūk, es 1. maijā biju autoostas ēdnīcā, 10 gadi ES un darba svētki, un man piesēžas pretī kungs gados, kurš, iespējams, ir kunga prātā jau kādus vairākus gadus, un mēģina uzsākt sarunu. es spītīgi viņam neatbildēju, jo viņš izskatījās pēc tāda, kurš nemeklē sarunu, bet gan kašķi, un pēc kāda brīža viņš man atmeta ar roku, nomurmināja, ka esmu pārāk jauna, un aizgāja prom. un tā visa epizode likās tik sirreāla, tik ļoti apstājies laiks un paralēlā dimensija, tur pat it kā nebija nekā tāda, ar ko es nesaskartos katru dienu, bet tā ierebušā vīrieša kombinācija ar kāpostu salātiem un saldo, kura recepte un popularitāte nav mainījusies vismaz kādus 60 gadus, vietā, kur uz mani glūn resns apsargs (?) iespīlētā t-kreklā un sporta jakā, kur visām viesmīlēm ir balināti mati un savi iekšējie joki, nu, tā visa vide un kombinācija atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. un, iespējams, visjocīgākā atklāsme bija par to, ka es šo vidi esmu sākusi saprast. tādā iekšiņu līmenī es saprotu tos dzērājus, viesmīles, apsargus, ļoti resnās vecmāmiņas, kuras baro mazmeitas ar avīzēs ietītām speķmaizēm, kuras pašas izvelk no somas. un ar "saprotu" es domāju to, ka mēs varētu visi kļūt par labākajiem drugāniem, ja vien es pati pretī nesaskartos ar to attieksmi, ka es jau noteikti esmu iedomīga pilsētniece, kura domā, ka ir labāka par citiem, kuri nedzīvo Rīgas centrā. un tad es iekāpu autobusā uz Rēzekni, tur bija sieviete, kura ļoti skaļi runāja pa telefonu krievu valodā ar kādu savu radinieci, kura nespēja iztūļāties uz autobusu, kaut arī šoferis viņu speciāli gaidīja vairākās pieturās pa ceļam ārā no Daugavpils. man ļoti, ļoti patīk cilvēki un tās neskaitāmās pilnīgi random lietas, ko viņi dara, es tikai brīžiem gribētu, lai man būtu vairāk un labāki vārdi, ar kuriem to visu aprakstīt. |
Powered by Sviesta Ciba